Leonīds Sobinovs

Leonīds Sobinovs (1872. g. 7. jūnijā Jaroslavļā, Krievijas impērijā – 1934. g. 14. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā; apglabāts Maskavā, KPFSR) – izcils krievu operdziedātājs (liriskais tenors). Vairākkārt bijis viesizrādēs Rīgā, piedaloties operizrādēs un sniedzot solokoncertus. 

Bērnības un jaunības gadus Leonīds Sobinovs pavadījis dzimtajā pilsētā Jaroslavļā. 1890. gadā viņš absolvējis ģimnāziju, saņemot sudraba medaļu, un nolēmis studēt Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc četriem gadiem, beidzot studijas, viņš sāka strādāt par zvērināta advokāta palīgu pie pazīstamā advokāta Fjodora Pļevako, taču nākamā operdziedātāja darbība advokatūrā turpinājās tikai dažus gadus.

Jau studiju laikā Maskavas Universitātē Leonīds Sobinovs nopietni sāka apgūt vokālo meistarību Maskavas Filharmonijas skolā, no 1892. līdz 1896. gadam viņš mācījās profesora Aleksandra Dodonova klasē. Pēc tam 1896.–1897. mācību gadā tajā pašā skolā viņš pilnveidojis savu meistarību pie profesores Aleksandras Santagano-Gorčakovas.

Šajos vokālās mākslas apgūšanas gados Leonīds Sobinovs sāka uzstāties itāļu operas trupā, kura sniedza viesizrādes Maskavā. Lai gan sākumā viņam uzticēja izpildīt tikai nelielas otrā plāna tenora partijas, tomēr pateicoties viņa dziļi pārdomātajam operu partiju izpildījumam, maskavieši drīz vien augstu novērtējuši jaunā operdziedātāja sniegumu. Viņa lieliskā “sidrabainā” tembra balss un tās siltais skanējums īpaši ietekmēja publiku, neatstājot vienaldzīgus arī profesionālos mūziķus.

1897. gadā pēc Maskavas Filharmonijas skolas absolvēšanas Leonīds Sobinovs tika uzaicināts par solistu Maskavas Lielajā teātrī. Viņa debija uz Lielā teātra skatuves bija Sinodala partija Antona Rubinšteina operā “Dēmons”.

Neilgā laikposmā operdziedātājs Leonīds Sobinovs kļuva par Maskavas publikas iecienītāko solistu. Viņš dziedājis visas vadošās liriskās partijas Lielā teātra operu iestudējumos.1898. gadā viņš pirmoreiz izpildīja Vladimira Ļenska partiju Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”. Šī partija kļuva par izcilāko viņa repertuārā. Tiek uzskatīts, ka tieši L. Sobinova izpildījumā Ļenska tēls ieguvis īpašu traktējumu, un operas uzvedumā par tradicionālu kļuvis tāds šī varoņa skatuves apģērbs, kādā pirmoreiz uzstājās tieši Leonīds Sobinovs.

Par izcilu vokālu sasniegumu tika atzīts arī Loengrīna tēla traktējums tāda paša nosaukuma Riharda Vāgnera operā – tā bija viena no spilgtākajām viņa lomām. Viņam cienīga skatuves partnere šajā operā bija slavenā krievu operdziedātāja Antoņina Ņeždanova (liriskais koloratūrsoprāns).

Kopš 1901. gada Leonīds Sobinovs uzstājās uz Sanktpēterburgas Marijas teātra skatuves. Iegūdams pārliecību par saviem radošajiem spēkiem, operdziedātājs devās viesizrādēs ārpus valsts robežām. 1904.–1906. gadā viņš uzstājās Milānas teātrī “La Scala”, izpildīdams Ernesto partiju (G. Doniceti operā “Dons Paskvāle”), Alfrēda Žermona (Dž. Verdi “Traviatā”), Kavaliera de Grijē (Ž. Masnē operā “Manona”) un Fra Diavolo (D.F. Obēra operā “Fra Diavolo”) partijas. Šīs izrādes Itālijā kļuva viņam triumfālas.

Turpmākajos gados operdziedātājs L. Sobinovs uzstājās slavenajos operteātros Londonā, Parīzē, Montekarlo, Berlīnē – šīs uzstāšanās padarījušas viņu atpazīstamu pasaulē.

Leonīda Sobinova priekšnesumos daudz kas piesaistījis skatītājus: operdziedātāja dabas dotais balss daiļskanīgums, tehniskā meistarība, teksta skaidra izruna, kā arī pārdomāta dramatiskā spēle uz skatuves.

L. Sobinovs uzstājās arī ar koncertiem, viņš tika uzskatīts par izcilu kamermūzikas vokālo skaņdarbu, īpaši krievu romanču, izpildītāju. Daudzi krievu komponisti ir sacerējuši savus vokālos skaņdarbus tieši viņam. Piemēram, piecas no četrpadsmit komponista Sergeja Rahmaņinova romancēm un opuss Nr. 34 (komponēti 1912. gadā) ir veltīti šim ievērojamajam dziedātājam. Leonīda Sobinova repertuārā bija iekļauti daudzi vācu, itāļu un franču komponistu skaņdarbi.

Pēc 1917. gada lielinieku revolūcijas Leonīds Sobinovs turpinājis uzstāties operu izrādēs uz Maskavas Lielā teātra skatuves, kā arī koncertos. 1917.–1918. gada sezonā viņš bija pirmais ievēlētais Lielā teātra direktors. 1921. gadā viņu uz vienu gadu atkal ievēlēja par Lielā teātra direktoru.

Operdziedātājs Leonīds Sobinovs vairākkārt bijis viesizrādēs Rīgā. Teātra kritiķi rakstījuši par viņa koncertpanākumiem 1910. gada februārī un martā, 1911. gada decembrī un 1914. gada aprīlī.

Sobinovu ģimene bieži bija viesojusies Latvijā, jo viņiem bija ciešas radniecības saites ar Rīgas tirgotāju Muhinu ģimeni – operdziedātāja Leonīda Sobinova dzīvesbiedre Ņina (viņu laulība tika noslēgta 1915. gadā) bija no Muhinu dzimtas (būdama slavenās tēlnieces Veras Muhinas māsica). Braucieni pie radiniekiem uz Rīgu bija galvenokārt saistīti ar L. Sobinova viesizrādēm Latvijā, taču ir zināms, ka 1933. gada vasaru Sobinovi pavadījuši Ķemeros.

Leonīda Sobinova uzstāšanās Rīgā 20. gadsimta 20. un 30. gados:

1923. gada maijā – izpildījis galveno partiju Riharda Vāgnera operā “Loengrīns”;

1923. gada decembrī – uzstāšanās Ļenska lomā Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”; galvenā partija operā “Loengrīns”, arī divi solokoncerti;

1927. gada 23. septembrī – solokoncerts Lielajā ģildē;

1931. gada martā - solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā, dziedātājam akompanējis viņa vecākais dēls, pianists un koncertmeistars Boriss Sobinovs.

Lūk, fragments no S. Rozovska recenzijas par Ļenska partijas izpildījumu P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins” Latvijas Nacionālās operas izrādē (laikrakstā “Segodņa” 1923. gada 6. decembrī):

“Ļenskis taču ir mūsu pašu jaunība ar tās miglainiem sapņiem par daiļo, ar iemīlēšanos un bezmiega naktīm, ar mūžīgās mīlestību un draudzības zvērestiem, ar sievietes idealizāciju. Sobinovs Ļenska tēlā dzied mums par mūsu jaunību, par mūsu nepiepildītajiem sapņiem, tāpēc viņš tā saviļņo mūs, tādēļ viņš ir tik mīlēts.”

1934. gada 11. oktobrī Leonīds Sobinovs kārtējo reizi bija ieradies Rīgā kopā ar sievu Ņinu un meitu Svetlanu. Viņš apmetās viesnīcā “Pēterburga”, kas atradās Vecpilsētas centrālajā laukumā. Ģimene bija paredzējusi uzturēties pilsētā vairākas dienas. Pēc laikrakstu ziņām Sobinovu ģimene bija pavadījusi ārzemēs divus mēnešus – operdziedātājs ārstējies Itālijā, tostarp Milānā, pēc tam - Čehoslovākijā, Marienbādē (tagad – Mariānske Lāzņe, Čehijā), pēc tam – Berlīnē (Vācijā). Kā rakstījušas avīzēs, viņam bija sirdsslimība.

Pēc dažām dienām, 1934. gada 14. oktobrī plkst. 5 un 30 minūtēs no rīta Leonīds Sobinovs nomiris tajā pašā viesnīcā, pēc oficiālās versijas – no sirdstriekas. Operdziedātājam bija tikai 62 gadi...

Tās pašas dienas vakarā viņa ķermenis tika pārvests uz PSRS vēstniecības telpām. 16. oktobrī pulksten 11.30 vēstniecības telpās notika atvadīšanās no lieliskā operdziedātāja. Tajā dienā Latvijas Radiofonā tika atskaņota pārraide ar Leonīda Sobinova izpildīto populārāko āriju un romanču ierakstiem. Latviešu tēlnieks Burkards Dzenis noņēmis dziedātāja pēcnāves masku.

L. Sobinova mirstīgās atliekas ar speciālu sēru vilcienu tika pārvestas uz Maskavu. Laikrakstos bija plaši aprakstīta atvadīšanās ceremonija Maskavā: pie Lielā teātra garu rindu veidojuši cilvēki, kuri vēlējās atvadīties no iemīļotā tautas skatuves mākslinieka (goda nosaukums “Krievijas Republikas Tautas skatuves mākslinieks” Leonīdam Sobinovam tika piešķirts 1923. gadā).

Leonīds Sobinovs tika apglabāts Novodevičjes kapsētā, Maskavā. Kapa pieminekli - mirstošā gulbja veidolā – veidojusi tēlniece un skatuves mākslinieka radiniece Vera Muhina. Kā zināms, āriju "Atvadas no gulbja" tenors bija izpildījis R. Vāgnera operā "Loengrīns".

Marina Mihaiļeca

Foto: Leonīds Sobinovs Ļenska lomā P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”.