Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
In memoria |
|
|
|
Viktorija Peļše (1936. gada 26. decembrī – 2026. gada 24. februārī) – izcilā tēlniece |
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
|
|
Boriss Koļesņikovs (1946) – Latvijas fotožurnālists un redaktors. 2016. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni |
Jaunumi «Personu» sadaļā
|
|
|
|
Vladimirs Lukjanovs (1947) – baletdejotājs. 1966.–1988. gadā bija Latvijas baleta solists |
Maksims Duhanovs
Maksims Duhanovs (1921. g. 4. jūnijā Petrogradā, Krievijas PFSR – 2001. g. 23. septembrī Maskavā, Krievijas Federācijā) – habilitēts vēstures zinātņu doktors, no 1965. līdz 1969. gadam bija LVU mācību darba prorektors, Vēstures un filozofijas fakultātes Jaunās un jaunākās vēstures katedras profesors.
Maksims Duhanovs ir dzimis Ļeningradā kalpotāju ģimenē. 1928. gadā viņš kopā ar māti pārcēlās uz Rīgu; šeit viņa māte strādāja kredīta iestādēs.
1939. gadā M. Duhanovs absolvēja vidusskolu Rīgā. Dažu mēnešu laikā viņš strādāja par strādnieku, pēc tam – par kurjeru laikraksta «Segodņa» redakcijā. 1940. gadā M. Duhanovs iestājās Latvijas Universitātē.
Otrā pasaules kara sākumā Maksims Duhanovs evakuējās uz Padomju Krieviju. Būdams evakuācijā, viņš strādāja par pedagogu Molotova apgabala (patlaban – KF Permas novads) Gurinas sādžas vidusskolā. 1942. gadā viņš tika mobilizēts Sarkanajā armijā, karoja gvardes mīnmetēju daļās, bija lielgabala apkalpes komandieris. 1942. gada beigās pēc smaga ievainojuma viņš tika demobilizēts. M. Duhanovs ir apbalvots ar medaļām «Par varonību» un «20 gadi kopš uzvaras pār fašistisko Vāciju». Pēc demobilizācijas viņš strādāja par arodskolas audzinātāju Kazaņā, pēc tam – par rajona padomes inspektoru.
No 1943. līdz 1948. gadam Maksims Duhanovs studēja Maskavas Valsts universitātē specialitātē «vēsture», ieguva zinātniskā līdzstrādnieka kvalifikāciju vēstures zinātņu jomā, augstskolas, arodskolas un vidusskolas pasniedzēja nosaukumu.
No 1948. līdz 1956. gadam M. Duhanovs strādāja LPSR Republikāniskajā partijas skolā par jaunās un jaunākās vēstures un PSRS ārpolitikas vecāko pasniedzēju.
No 1956. līdz 1965. gadam Maksims Duhanovs bija LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Vispārējās vēstures katedras pasniedzējs. 1962. gadā viņš aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju tēmā «Россия и Балтийский вопрос в конце 60-х годов 19 века» („Krievija un Baltijas jautājums 19. gadsimta 60. gadu beigās”) un ieguva vēstures zinātņu kandidāta zinātnisko grādu. 1966. gadā M. Duhanovs tika apstiprināts docenta zinātniskajā grādā Jaunās un jaunākās vēstures katedrā.
No 1965. līdz 1969. gadam viņš bija LVU prorektors mācību darba jautājumos. No 1970. līdz 1972. gadam viņš bija doktorants, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
1971. gadā M. Duhanovam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums. 1974. gadā viņš aizstāvēja vēstures zinātņu doktora disertāciju tēmā «Политика остзейского дворянства в 50–70-е годы 19 века и критика ее апологетической историографии» („Baltvācu muižniecības politika 19. gadsimta 50.-70. gados un tās apoloģētiskās historiogrāfijas kritika”). 1975. gadā viņš ieguva vēstures zinātņu doktora zinātnisko grādu, bet 1976. gadā – LVU Jaunās un jaunākās vēstures katedras profesora zinātnisko grādu.
No 1991. līdz 1997. gadam M. Duhanovs bija LU Centrālās un Austrumeiropas jaunās un jaunākās vēstures katedras рrofesors. 1992. gadā viņam tika piešķirts emeritētā profesora nosaukums.
Savas pedagoģiskās darbības laikposmā Maksims Duhanovs pasniedza «Jaunākās vēstures kursu» un speckursus, kas veltīti šim periodam, kā arī vadīja seminārus, vadīja kursa un diplomdarbus, uzraudzīja aspirantu zinātnisko darbību.
Vēsturnieka zinātniskās intereses tika koncentrētas, pētot divas problēmas: «История немецкого привилегированного сословия в 19 веке» („Vācu priviliģētās kārtas vēsture 19. gadsimtā”) un «Критика остфоршунга»(„Ostforšunga kritika”). Viņš ir vairāk nekā 70 zinātnisko rakstu un mācību līdzekļu autors.
Maksima Duhanova monogrāfijas:
«Остзейцы: явь и вымысел» („Baltvācieši: realitāte un izdomājums”). – Рига: «Лиесма», 1970;
«Остзейцы. Политика остзейского дворянства в 50–70-е годы 19 в. и критика ее апологетической историографии» („Baltvācieši. Baltvācu muižniecības politika 19. gs. 50.-70. gados un tās kritika apoloģētiskajā historiogrāfijā”) – 2-е переработанное и дополненное издание. - Рига: «Лиесма», 1978. - 475 с.
«Baltijas mužniecība laikmetu maiņā».– Rīga:«Zinātne», 1986;
«Nacisms. 1919 – 1933». – Rīga: «Zvaigzne», 1989.
Gimene:
Dzīvesbiedre: Zinaīda Duhanova (dzimusi Mosejeva; 1921. g. 22. oktobrī Arhangeļskā – 2009. g. 1. jūnijā Maskavā) – vēstures zinātņu kandidāte, bijusi Latvijas Valsts universitātes docente.
Meita: Irīna Saveļjeva (dzimusi Duhanova; 1947. g.) – vēstures zinātņu doktore, A. Poļetajeva Nacionālās pētniecības universitātes “Ekonomikas augstskola” Humanitāro vēsturiski teorētisko pētījumu institūta direktore, ordinārā profesore.
Inna Bergmane
Maksims Duhanovs. Vēstures krāsa ir pelēka. – Latvijas Arhīvi, 2001, Nr. 2, 116.–119. lpp.
Ilustrācijas tēmai
