Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ņikanors Trubeckojs

Ņikanors Trubeckojs

Ņikanors Trubeckojs (1876. g. 23. jūlijā/5. augustā Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1959. g. 9. martā Ludzas rajonā, Latvijas PSR) – virspriesteris.  

Ņikanors Trubeckojs ir dzimis Vitebskas guberņas Lepeļas apriņķa Bešenkoviču pagasta Vjažiščes ciemā. Tēva Ņikanora 25 gadu priesterības jubilejai veltītajā rakstā, kas publicēts laikrakstā „Сегодня” („Šodien”), minēts, ka t. Ņikanora Trubeckoja bērnība aizritējusi pilnīgā nabadzībā - viņam nācās strādāt par ganu, viņš kalpojis par ķesteri vietējā baznīcā, vēlāk Odesā bijis aptiekāra māceklis, matrozis uz tvaikoņa Krimas–Kaukāza jūras satiksmes līnijā, dzelzceļa kantora darbinieks un mazas dzelzceļa stacijas priekšnieka palīgs. Tomēr, cik vien apstākļi viņam to ļāvuši, Ņ. Trubeckojs vienmēr centās papildināt savu izglītību.

1903. gadā Ņikanors Trubeckojs izturējis eksterna eksāmenu Vitebskas Garīgajā konsistorijā un pēc gada tika nozīmēts par psalmotāju Grāveru Ercenģeļa Mihaila baznīcā Daugavpils apriņķī.

1906. gadā Ņikanors Trubeckojs tika iesvētīts par diakonu, un pēc tam viņš kalpojis Krāslavā. 1910. gadā t. Ņikanors iesvētīts par pareizticīgo priesteri (ijereju), saņemot nosūtījumu uz Sarjas ciema Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu (tolaik – Vitebskas guberņas Drisas apriņķis, patlaban - Baltkrievijas Republikas Vitebskas apgabala Verhņedvinskas rajons). (Sarjas ciema neogotiskā stila baznīca ir uzbūvēta kā katoļu dievnams, 1865. gadā tā iesvētīta par godu Vissv. Dievmātes Aizmigšanai un nodota pareizticīgās draudzes rīcībā. 1935. gadā dievnams tika slēgts un ēka izmantota kā noliktava, vēlāk – kā izklaides iestāde. 1989. gadā dievnams nodots katoļu rīcībā, taču 1990. gadā – pareizticīgo rīcībā. 2013. gadā ir pabeigti baznīcas restaurācijas darbi - tulkot. piezīme).

Liels tēva Ņikanora Trubeckoja nopelns bija pilnīgā pamestībā nonākušās sv. Ņevas Aleksandra baznīcas atjaunošanā Krāslavā, turklāt līdzekļi tam tika vākti pa visu Krieviju. Šajā nolūkā t. Ņikanors speciāli apmeklējis Maskavu un Sanktpēterburgu. Vēlāk, pateicoties t. Ņikanora pūliņiem, Dagdā tika izveidota pareizticīgo draudze un uzcelts svētītāja Nikolaja Brīnumdara dievnams.

No 1918. gada t. Ņikanors kalpojis par virspriesteri Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā Mihalovā / patlaban  Pudinava (Mērdzenes novads). 1928. gadā daļa no šīs baznīcas draudzes tika pārveidota par atsevišķu Kvītaines draudzi, kurai par t. Ņikanora savāktajiem līdzekļiem tika uzcelti sv. Lielmocekļa Dimitrija Solunska dievnams un klēra nams. No 1943. gada viņš bija Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāles virspriesteris un Ludzas baznīcas apriņķa prāvests (jeb blagočinnijs). No 1945. gada un līdz pat sava mūža beigām t. Ņikanors atkal kalpojis par virspriesteri Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā Mihalovā.

Četri t. Ņikanora Trubeckoja dēli arī bija izvēlējušies garīgā ceļa aicinājumu. Nikolajs un Ivans kļuvuši par garīdzniekiem (vēlāk – par virspriesteriem), Mihails un Pāvels – par diakoniem (vēlāk – par virsdiakoniem), meitas – Marija un Jefrosīnija - ilgus gadus bija kora reģentes–psalmotājas Zilupē un Ludzā.

Jurijs Sidjakovs

Informācijas avoti:

А.П. 25-летие служения в иерейском сане священника Н. Трубецкого. Сегодня. 1935. № 261. 6. lpp.;

No tēva Ņikanora mazdēla D. Trubeckoja iegūtās ziņas;

Протоиерей Никанор Трубецкой. Прожитые годы. Отв. редактор протоиерей Олег Пелевин. - Латвийская Православная Церковь. - Рига, 2016.

Пртоиерей Никанор Трубецкой. ПРОЖИТЫЕ ГОДЫ (PDF)

Papildināts un labots tulkojums no krievu valodas

Tulkojuši:

Artūrs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Irēna Ase

Ilustrācijas tēmai