Tarasijs Seredinskis

Tarasijs Seredinskis (1822. g. Jeļisavetgradā, Krievijas impērijā – 1897. g. 16./28. aprīlī Rīgā, Krievijas impērijā) – virspriesteris.

Tarasijs Seredinskis ir dzimis 1822. gadā Jeļisavetgradā, Hersonas guberņā (no 2016. gada – Kropivnicka, Kirovogradas apgabalā Ukrainā). Nākamais virspriesteris mācījās Hersonas Garīgajā skolā, pēc tam Jekaterinoslavas (tagad – Dņipro) Garīgajā seminārā un Odesas Garīgajā seminārā - pa trim gadiem katrā no tiem. 1841. gadā T. Seredinskis turpināja izglītošanos Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā. 1845. gadā viņš absolvēja akadēmiju ar maģistra grādu un pēc Vissv. Sinodes lēmuma tika atstāts Garīgajā akadēmijā kā grieķu valodas pasniedzējs.

Gadu vēlāk Tarasijs Seredinskis saņēma norīkojumu uz Kristus Piedzimšanas baznīcu Krievijas misijā Neapolē, kur viņš arī tika iesvētīts priestera kārtā. 1859. gadā sekojis jauns norīkojums – uz Svētā kņaza Vladimira baznīcu Krievijas sūtniecībā Berlīnē (baznīca darbojusies līdz Pirmajam pasaules karam), vienlaikus uzdodot t. Tarasijam pildīt svētkalpošanas pienākumus Svētā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā Potsdamā. Būdams baznīcu pārzinis Neapolē un Berlīnē, t. Tarasijs vairākkārtīgi noturējis dievkalpojumus visaugstāko personu (Krievijas imperatora un viņa ģimenes locekļu) klātbūtnē. Viņš bija pasniedzis Ticības mācību lielkņazei Olgai Konstantinovnai (1851–1926), lielkņaziem Konstantīnam Konstantinovičam (1858–1915) un Dmitrijam Konstantinovičam (1860–1919). Tēvu Tarasiju apciemojuši daudzi izcili krievu kultūras darbinieki, viņu skaitā Nikolajs Gogolis. Arī Krievijas flotes Vidusjūras eskadras virsnieki bieži bija tēva Tarasija viesi.

1846. gadā pirms t. Tarasija Seredinska aizbraukšanas uz Neapoli viņam tika pasniegts zelta krūšu krusts. 1854. gadā viņu apbalvoja ar skufiju (piramidālas formas galvassegu), 1857. gadā – ar kamilavku (augstu galvassegu), 1860. gadā – ar Svētās Annas 3. šķiras ordeni.

1861. gadā tēvu Tarasiju iecēla virspriestera kārtā, 1866. gadā apbalvoja ar Sv. Annas 2. šķiras ordeni, 1867. gadā imperatora Aleksandra II klātbūtnē viņam pasniedza zelta krūšu krustu. 1870. gadā viņš tika apbalvots ar Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni, 1874. gadā – ar palicu (sānautu), 1877. gadā – ar Sv. Vladimira 3. šķiras ordeni. Virspriesteris Tarasijs Seredinskis bija saņēmis arī ārvalstu apbalvojumus – Prūsijas karaliskā Kroņa 4. un 3. pakāpes ordeni un Mēklenburgas–Šverīnes Vendu Kroņa ordeņa kavaliera krustu.

1896. gadā tika atzīmēta tēva Tarasija 50 gadu kalpošanas jubileja.

Dzīvodams Neapolē un Berlīnē, tēvs Tarasijs nodarbojās ar teoloģisko darbu rakstīšanu, un šajā ziņā viņam palīdzēja labas senebreju, senās un mūsdienu grieķu, latīņu, vācu, franču un itāļu valodas prasmes. Viņš sekoja līdzi katoļu un protestantu teoloģiskajai literatūrai.

Savus darbus virspriesteris Tarasijs Seredinskis publicēja dažādos garīgajos žurnālos, to skaitā izdevumā „Рижские епархиальные ведомости”/ „Rīgas eparhijas ziņas”. Viņa daudzo teoloģisko darbu vidū varētu atzīmēt šādus: „Определение различий между восточною и западною церковью относительно учения о состоянии душ святых до всеобщего воскресения”/ „Atšķirību definējums starp Austrumu un Rietumu baznīcu attiecībā uz mācību par svēto dvēseļu stāvokli līdz vispārējai augšāmcelšanās dienai” („Духовная беседа”/ „Garīgās pārrunas”, 1860. g.); „Об индульгенциях”/ „Par indulgencēm” (Sanktpēterburga, 1860. g.; 2. papildinātais un labotais izdevums – Rīga, 1896. g.); „О причинах разногласий между восточными и западными христианами во время празднования св. Пасхи”/ „Par domstarpību iemesliem starp Austrumu un Rietumu kristiešiem sv. Lieldienu svinēšanas laikā” krievu, vācu, franču un itāļu valodā – Berlīne, 1863. g.; krievu un vācu valodā – Rīga, 1896. g.; „О таинстве брака”/ „Par laulības sakramentu” („Христианское чтения”/ „Kristīgie lasījumi” 1893. g.); „Обозрение религий, существовавших и существующих в роде человеческом от начала мира до настоящих дней”/ „Cilvēku dzimtā pastāvējušo un pastāvošo reliģiju apskats no pasaules sākuma līdz mūsu dienām” (Rīga, 1893. g.) u.c.

No 1886. gada tēvs Tarasijs Seredinskis dzīvoja Rīgā, kur pilnībā nodevās literāri teoloģiskajai darbībai.

Virspriesteris Tarasijs Seredinskis ir miris Lieldienu nedēļā, 1897. gadā 16. aprīlī.

1897. gada 19. aprīlī (pēc Jūlija kalendāra jeb vecā stila) nelaiķi apbedīja Pokrova kapsētā Rīgā. „Dvēseles aizlūguma dievišķo liturģiju šajā dienā noturēja Garīgā semināra rektors virspriesteris A. Aristovs, līdzkalpojot virspriesterim A. Ščelkunovam, priesteriem A. Agronomovam, M. Sinaiskim un A. Cvetikovam. Pēc dievišķās liturģijas apstāvēšanu veica Visaugstisvētītais Arsēnijs ar daudzskaitlīgu Rīgas garīdznieku pulku. Liturģijā pēc psalma lasījuma runājis priesteris V. Pliss, bet mirušā apstāvēšanas laikā – priesteris A. Agronomovs”. („Протоиерей Тарасий Фёдорович Серединский (Некролог)”./ „Virspriesteris Tarasijs Seredinskis (Nekrologs)”). – Rīga, 1897., 7. lpp.).

Tēvs Tarasijs bija salaulājies ar Mariju Ivanovnu (?). Viņu ģimenē bija pieci bērni: Jevgeņija, Stepans, Grigorijs, Anna un Mihails.

Virspriestera Tarasija Seredinska pēcteči līdz pat šai dienai dzīvo Rīgā.

Tekstu pēc nekrologa materiāla sagatavojusi

Tatjana Feigmane

Informācijas avots:

Протоиерей Тарасий Федорович Серединский (Некролог ). – Рига, 1897.

(Materiālu sniedzis muzejs „Galerija Bunkurs”, Daugavpils).

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis