Vasilijs Meļņikovs

Vasilijs Meļņikovs (1886. g. 20. jūlijā Izborskā, Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1972. g. 22. martā Rīgā, Latvijas PSR) – virspriesteris.

Vasilijs Meļņikovs ir dzimis Pleskavas guberņas Izborskā, krievu zemnieka Andreja Meļņikova ģimenē. V. Meļņikovs pabeidzis psalmotāju skolu Pleskavā, pēc tam kalpojis par psalmotāju Sanktpēterburgas katedrālē par godu Kazaņas Dievmātes ikonai. 1914. gadā viņš tika iesvētīts par diakonu un līdz 1917. gadam kalpojis Porhovas apriņķī, pēc tam, līdz 1919. gadam -  Pleskavas katedrālē.  No 1920. gada garīdznieks kalpojis par arhidiakonu Pečoru klosterī, no 1926. gada – Pečoru dievnamā par godu Četrdesmit Sevastijas mocekļiem.

1928. gadā Vasilijs Meļņikovs pārcēlies dzīvot uz Rīgu un kalpojis par diakonu Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) baznīcā. 1928.-1930. gadā viņš mācījies Rīgas Garīgajā seminārā. 1934. gadā Vasilijs Meļņikovs iecelts protodiakona kārtā un norīkots kalpot uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.

Nacistiskās okupācijas laikos, 1944. gada augustā, pēc vācu virspavēlniecības rīkojuma, protodiakons Vasilijs tika evakuēts uz Rietumiem un atradās okupētās Čehoslovakijas teritorijā, kur viņš kalpojis vietējā pareizticīgo baznīcā. Pēc Otrā pasaules kara beigām protodiakons Vasilijs atgriezies Latvijā un turpinājis kalpot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1951. gada 9. februārī  Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestējuši protodiakonu Vasiliju, viņam piesprieda desmit gadus ieslodzījumā - labošanas darbu nometnēs. Soda termiņu viņš sākumā izcietis Ustjvimlagā (Komi APSR), vēlāk Arhangeļskas apgabala Molotovskā (patlaban – Severodvinska).

1955. gadā, Hruščova laikos, sakarā ar amnestiju Vasilijs Meļņikovs atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezies Rīgā, kur atkal sācis kalpot katedrālē.

1966. gadā viņš tika iesvētīts par presbiteri un vienlaicīgi iecelts protojereja kārtā, pēc tam tēvs Vasilijs norīkots par otro mācītāju (priesteri) Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī .

Tēvs Vasilijs Meļņikovs miris 1972. gada 22. martā, apbedīts Rīgas Jāņa kapos.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей.  Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940-1955). М.: Паломник, 1999. [Tēvs A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940-1955). M.: Palomņik, 1999. g.]. 188.-190. lpp.;

Цоя С. А. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). В кн.: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. [S. Coja. Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs starpkaru gados (1926-1936). Grāmatā: Latvijas pareizticīgais hronogrāfs. I krāj. Prot. Oļegs Peļevins (red.). Rīga: Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode, 2015. g.] 82. lpp.