Mihails Pētersons
Mihails Pētersons (1873. g. 24. jūnijā Ilukstē, Krievijas impērijā – 1952. g. 17. martā Ilukstē, Latvijas PSR) – mitroforais virspriesteris.
Mihails Pētersons ir dzimis 1873. gada 24. jūnijā Ilūkstē, Kurzemes guberņā. Viņš bija diakona dēls. 1893. gadā Mihails Pētersons absolvēja Rīgas Garīgo semināru, sākumā viņš strādāja par skolotāju Jurjevas (Tērbatas) apriņķa Nosovas baznīcas draudzes skolā, pēc tam kalpoja par psalmotāju (ķesteri).
Pēc Mihaila Pētersona stāšanās laulībā, 1903. gadā Metropolīts Agafangels iesvētīja viņu par priesteri. Pēc iesvētīšanas tēvs Mihails kalpoja Ilūkstes apriņķa Skrudalienas baznīcā. 1904. gada 1. novembrī tēvs Mihails tika pārcelts uz Aizputi.
Pirmā pasaules kara laikā, vācu karaspēkam tuvojoties, 1915. gada 23. aprīlī tēvs Mihails Pētersons tika evakuēts uz Krieviju. Krievijā viņš kalpoja par draudzes garīdznieku Maskavas guberņas Podoļskas apriņķa Astafjevas ciemā. 1922. gadā mācītājs atgriezās Latvijā. 1922. gada 1. septembrī viņš tika iecelts par Saldus dievnama pārvaldnieku. 1923. gada 15. septembrī tēvs Mihails tika pārcelts uz Dievmātes Aizmigšanas baznīcu Daugavpilī. Kopš 1930. gada tēvs Mihails Pētersons kalpoja par Daugavpils Sv. Ņevas Aleksandra katedrālē. Pēc tam viņš bija Dzintaru Kazaņas Dievmātes ikonas baznīcas pārvaldnieks. 1943. gadā tēvs Mihails Pētersons tika apbalvots ar mitru; 1946. gada 3. oktobrī pēc paša lūguma M. Pētersons tika pārcelts uz Ilūkstes klostera baznīcu, kur viņš kalpoja līdz pat 1949. gadam.
Tēvs Mihails Pētersons miris 1952. gada 17. martā.
Mihails Pētersons ir akadēmiķes Veras Vāveres vecaistēvs.
Jurijs Sidjakovs
Informācijas avoti:
LVVA, 7469.f., 2.apr., 298. l.; 417. l., 193.-194. lp.;
LVA, 1452. f., 3.apr., 1. l., 40.-45. lp.