Baznīca par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai Dzintaros (Jūrmalā)

Baznīca par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai Dzintaros (Jūrmalā)

Baznīca par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai. – Jūrmala (Dzintari), Turaidas ielā 11.

Jūrmala ir lielākā kūrortpilsēta Rīgas jūras līča krastos ar ērtu ģeogrāfisko novietojumu. Mūsdienu pilsēta izveidojusies no virknes kūrortciematu, kas laika gaitā tika apvienoti vienā apdzīvotā vietā. Attālums no Jūrmalas centra līdz Rīgas centram ir 25 kilometri.

19. gadsimta beigās vasaras sezonās Rīgas Jūrmalā pulcējās plaša pareizticīgo publika. 1893. gadā radās ideja par pareizticīgo dievnama būvniecību Edinburgā/ Dzintaros. Tad arī sākās brīvprātīgo ziedojumu vākšana šim mērķim. Ziedojumu vākšanu ierosināja Pētera un Pāvila Pareizticīgā brālība. Zemesgabals dievnama celtniecībai bez atlīdzības tika piešķirts no valsts (kroņa) meža vasarnīcas zemes.

Edinburgas/ Dzintaru baznīcas projekta autors un tās būvniecības tiešais vadītājs bija Rīgas mācību apgabala arhitekts Aleksejs Kīzelbašs (ap. 1850–1916).

1895. gada 18. jūnijā notikusi dievnama pamatakmens likšanas ceremonija. Līdz 1896. gada jūnija pirmajai pusei nelielā koka baznīca bija uzcelta, un svētdienā, tā paša gada 23. jūnijā, to iesvētījis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914). Dzintaru dievnams tika iesvētīts par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai. 1897. gadā tika uzbūvēts divstāvu baznīcas klēra nams un mājoklis sargam. 1902. gadā baznīcas pamatapjomam tika piebūvēts zvanu tornis. Senkrievu arhitektūras stilā būvētā dievnama fasādes bija bagātīgi dekorētas ar grebtiem koka elementiem. Dzintaru pareizticīgo baznīca bija sakrālās koka arhitektūras piemineklis.

Sākotnēji baznīca atradusies Pētera un Pāvila Pareizticīgās brālības pārziņā. 1907. gadā dievnama paspārnē tika atvērta pareizticīgo pamatskola, kas bija izvietota netālu īrētajās telpās. 1912. gadā saskaņā ar Sv. Sinodes lēmumu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcā tika izveidota patstāvīgā draudze. 20. gadsimta pirmajā pusē kulta celtni vairākas reizes remontēja.

Padomju totalitārā režīma laikos, kad noritējusi Ņikitas Hruščova (1894–1971) izvērstā reliģiju vajāšanas kampaņa, 1962. gada beigās Dzintaru dievnams tika barbariski iznīcināts. Buldozeri salauza koka dievnamu un nojauca to vienas dienas laikā.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai nebija iespējas nekavējoties atjaunot nopostīto dievnamu. LPB atguva zemesgabalu, kur kādreiz atradusies baznīca, un 2010. gadā Jūrmalā (Dzintaros) tika reģistrēta pareizticīgo draudze.

Būvniecības plāns tika izstrādāts, pamatojoties uz LPB Sinodes uzdevumu dievnama celtniecības projektēšanai nojauktās baznīcas vietā, un pēc Jūrmalas domes Pilsētplānošanas nodaļas atzinuma Nr. 467 šis plāns tika pieņemts 2012. gada 3. aprīlī.

2013. gadā notika jaunās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas svinīgā pamatakmens likšanas ceremonija. Svinības bija pieskaņotas Kijivas Krievzemes Kristīšanas 1025. gadadienai.

Dievnama būvniecība Dzintaros sekmīgi virzījusies uz priekšu. 2018. gada 24. septembrī Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs), līdzkalpojot Rīgas un Jūrmalas garīdzniekiem, iesvētījis 12 zvanus jaunajam dievnamam.

Jau 2019. gadā būvdarbi lielākoties tika pabeigti. Jaunuzceltais Dzintaru pareizticīgo dievnams tagad izskatās pavisam savādāk nekā 19. gadsimta beigās celtais. Dievnama ēka ir mūra un tā ir daudz ietilpīgāka.

Kulta celtne būvēta 19. gadsimta beigām raksturīgajā eklektisma arhitektūras stilā. Dievnama pamatapjoms ir vainagots ar pieciem sīpolveida kupoliem – centrālo, kas balstās uz zemkupola pamatnes ar iebūvētiem šauriem logiem, un četriem mazākiem kupoliem stūros. Vēl četri sīpolveida kupoli ir uzstādīti virs divām sānu – dienvidu un ziemeļu – piebūvēm pamatapjomam, kā arī virs austrumpusē tam piebūvētās altārdaļas un rietumpusē piebūvētā apjoma. Virs dievnama priekštelpas ir uzbūvēts augsts teltsveida zvanu tornis, vainagots ar nelielu sīpolveida jumolu ar krustu. Priekštelpai piebūvētais galvenā ieejas portāla segtais lievenis balstās uz četriem stabiem un arī ir vainagots ar nelielu jumolu ar krustu. Baznīcas centrālais lielais kupols un jumoli, kas vainago zvanu torni un segto lieveni, ir apzeltīti, pārējie kupoli – koši zilā krāsā. Visus kupolus vainago apzeltīti astoņstaru krusti.

Jaunuzceltā dievnama un zvanu torņa fasādes rotā neskaitāmi “kokošņiki” (kokošņiks ir ķīļveida vai noapaļots dekoratīvais ārsienu elements sakrālajā arhitektūrā – tulkot. piez.), pilastri (pseidokolonnas), lizēnas (lizēna ir plakans izvirzījums sienā šauras vertikālas joslas veidā – tulk.piez.) un citi dekoratīvie elementi, kas darināti senkrievu arhitektūras tradīcijās. Dienas gaisma ieplūst ēkā caur arkveida logiem ar dekoratīvām apmalēm.

Majestātiskā baznīca, kas atrodas Jūrmalas centrālajā daļā, ir kļuvusi par vienu no kūrortpilsētas arhitektūras dominantēm. Dzintaru baznīca par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai ir skaistākais pareizticīgo dievnams Latvijā, kas uzbūvēts mūsu dienās. Dievnams pieder pie LPB Rīgas prāvestības.

2024. gads

Draudzē un baznīcā kalpojuši šādi garīdznieki:

1896. – 1909. gadā – t. Aleksijs Aristovs (1853–1931).

1910. – 1916. gadā – t. Nikolajs Šalfejevs (1863–1941).

1916. – 1921. gadā  – t. Aleksandrs Makedonskis (1867–1942).

1919. – 1921. gadā –  t. Vasilijs Ruperts (1872–1929).

1921. – 1928. gadā  – t. Romāns Passits (1875–1941).

1928. – 1933. gadā – t. Pēteris Arsīts (1879–1933).

1933. – 1937. gadā – t. Aleksandrs Lismanis (1874–1953).

1937. – 1946. gadā – t. Mihails Pētersons (1873–1952).

1946. – 1951. gadā – t. Nikolajs Haritinovs (1915–1983).

1951. – 1955. gadā – t. Gavriils Timofejevs (1895–1973).

1955.– 1960. gadā – t. Serafims Šenroks (1922–2004).

1960.– 1962. gadā – t. Boriss Deņisovs (1918–1971).

1962. gadā – t. Pjotrs Smikovskis (1927–2009).

 

Informācijas avoti:

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas mājas lapa: http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=8420&id=41

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А.В. (конс.). Рига, 2017. 452.-458. lpp.

Цоя С. А. Рижская православная епархия в начале XX века: страницы истории // Латвийский православный хронограф. Вып. V. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской Православной Церкви, 2021. 200.-201. lpp.

http://www.kazanskijhram.lv/

https://sobory.ru/article/?object=42018

Ilustrācijas tēmai