Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Arsēnijs

Arhibīskaps Arsēnijs

Arhibīskaps Arsēnijs (laicīgais vārds Aleksandrs Brjancevs) (27.08.1839, Smoļenskas guberņā – 28.04.1914, Harkovā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1887 - 1893), Rīgas un Jelgavas arhibīskaps (1893-1897).

Aleksandrs Brjancevs ir dzimis pareizticīgo ķestera ģimenē. Tikai pateicoties izcilām prāta spējām un neizsīkstošajai enerģijai, viņš bija sasniedzis augstu stāvoklī Pareizticīgajā Baznīcā.

Aleksandrs Brjancevs ir dzimis 1839. gada 27. augustā Smoļenskas guberņas Juhnovas apriņķa Volostapjatņicas sādžā. Viņa tēvs Dmitrijs Brjancevs kalpojis par ķesteri nabadzīgajā draudzē, ģimene bija kupla. Aleksandrs ir absolvējis Vjazmas Garīgo skolu, pēc tam – 1863. gadā Smoļenskas Garīgo semināru un 1867. gadā – Kijevas Garīgo akadēmiju.

1868. gadā viņš salaulājās ar mācītāja meitu Mariju Solovjovu. Tajā pat gadā viņš tika iesvētīts par diakonu, bet nedaudz vēlāk – par presbīteri. Kādu laiku viņš kalpoja kā mācītājs Kijevā. 1871. gadā Aleksandru Brjancevu piemeklēja liela nelaime – pēc meitas piedzimšanas viņa dzīvesbiedre saslima un nomira.

1873. gadā tēvs Aleksandrs tika iecelts par Taurijas Garīgā semināra rektoru. Tajā pat laikā viņš tika iesvētīts par protoijereju. 1875. gadā viņš kļuva par mūku, saņemot jaunu garīgo vārdu - Arsēnijs, nedaudz vēlāk viņš tika iecelts par arhimandrītu. 1882. gadā Arsēnijs tika iesvētīts par Ladogas bīskapu – Sanktpēterburgas Metropolīta vikāru. Kopš 1883. gada viņš bija Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas rektors un profesors.    

1887. gadā Arsēnijs tika iecelts par Rīgas un Jelgavas bīskapu. 1887. gada 11. maijā viņš ieradās Rīgā un vadīja eparhiju nedaudz vairāk kā desmit gadus. Pārņemdams Rīgas katedru, viņš teicis, „ka ir ieradies Baltijas novadā, lai kalpotu tikai Sv. Pareizticībai un centīsies nostiprināt pareizticīgo dzīvi, balstoties uz miera un Kristus Pestītāja mīlestības pamatiem.”

Bīskapa Arsēnija (kopš 1893. gada - arhibīskapa) kalpošana Rīgas eparhijā bija sakritusi ar Krievijas Impērijas politiskā kursa maiņu Baltijas novadā, kā arī ar pareizticības apspiešanas izbeigšanos Baltijas guberņās. Tādēļ viņa darbība Rīgā noritēja daudz labvēlīgākos apstākļos, kādi bija viņa priekštečiem.

Virsgana Arsēnija kalpošanas laikos eparhijā bija uzbūvēti jauni pareizticīgo dievnami (67 dievnami un 2 kapelas, no tiem 9 dievnami  - Rīgā). Tolaik valsts dāsni piešķīra subsīdijas jaunu dievnamu būvēšanai (šiem mērķiem eparhija bija saņēmusi apmēram 720 000 rubļus). Turklāt daudz līdzekļu bija ziedojušas privātpersonas (no saviem personiskajiem līdzekļiem ziedojis arī pats ķeizars Aleksandrs III (1881-1894), kā arī citi imperatora nama locekļi). Līdztekus tam, Pareizticīgās Baznīcas vadība rūpējās arī par to, lai jau esošie dievnami tiktu sakārtoti un piešķīra prāvas naudas summas to remontdarbiem.

Baltijas novadā arhibīskaps Arsēnijs bija nodibinājis trīs klosterus: Pjuhticas sieviešu klosteri (Igaunijas guberņā), Svētās Trijādības sieviešu un Svētā Alekseja vīriešu klosteri Rīgā.

Attīstījās arī tautas garīgā apgaismība, tika atklātas jaunas skolas, dažādi kursi. Liela ievērība tika piešķirta skolu nodrošināšanai ar inventāru, grāmatām un citu.  Pateicoties virsgana Arsēnija centieniem, novadā tika uzbūvētas 50 ēkas jaunajām skolām.

Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā tika iedibinātas 30 jaunas vakances, kā arī palielināts to audzēkņu skaits, kuri saņēma valsts stipendijas. Tās sadalīja vienādās daļās: 1) starp latviešiem; 2) starp igauņiem; 3) starp garīdznieku bērniem. Daudz palīdzības tika sniegts vietējo zemnieku pārstavjiem, kuriem trūka līdzekļu izglītībai. Krievu zemnieku bērni varēja pretendēt tikai uz tām stipendijām, kuras bija paredzētas garīdznieku bērniem un netika izmantotas.

Arhibīskaps Arsēnijs uzstāja, lai krievu semināristi apgūtu kādu no vietējām valodām (latviešu vai igauņu). Rīgas Garīgajā seminārā pat tika ieviests jauns mācību priekšments – medicīna, lai nepieciešamības gadījumā garīdznieki varētu sniegt vietējiem zemniekiem pirmo medicīnisko palīdzību. Šajos gados būtiski tika paplašināta kopmītne semināra audzēkņiem. Garīdznieku atraitnēm un bāreņiem Rīgā tika uzbūvēta patversme.

Pie tam arhibīskaps Arsēnijs rūpējās arī par vietējo draudžu garīgās dzīves attīstību. Viņš izdeva reliģiska satura grāmatas. Kopš 1888. gada sāka izdot «Рижские епархиальные ведомости» („Rīgas eparhiālās ziņas”), tika nodibināta speciālā komisija, kas nodarbojās ar pareizticības vēstures novadā izpēti un aprakstu; izdoti zinātniskie darbi, ar kuru saturu varēja iepazīties visi interesenti.

Misionārās darbības jautājumos arhibīskaps Arsēnijs necentās īstenot pareizticības masveida izplatīšanas politiku, bet arī necentās likt šķēršļus tam, lai pareizticībā varētu pāriet citu konfesiju pārstāvji. Viņa kalpošanas gados uz jaunuzņemto ticīgo rēķina pareizticīgo skaits novadā bija pieaudzis par 12 tūkstošiem cilvēku. Tā, 1895. gadā novadā jau bija 189 pareizticīgo draudzes un 241 948 pareizticīgo draudžu locekļu.  

Drīzumā pēc tam, kad Rīgā tika atzīmēta pareizticīgo virsgana Arsēnija kalpošanas desmitgade, viņš tika pārcelts uz Kazaņu. Gados, kad arhibīskaps Arsēnijs bija kalpojis Pareizticīgajā Baznīcā, dažādās vietās tika izdots liels skaits grāmatu un brošūru, kas saturēja virsgana runas un sprediķus.

1901. gadā par nopelniem, kalpojot Pareizticīgajai Baznīcai,  virsgans Arsēnijs tika apbalvots ar briljanta krustu nēsāšanai uz klobuka (bīskapu galvassega ar plīvuru aizmugurē).

Pareizticīgais virsgans Arsēnijs ir aizgājis aizsaulē 1914. gada 28. aprīlī, būdams Harkovas un Ahtirskas arhibīskaps.

Apcerējums sastādīts, izmantojot  šādus  materiālus:

Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. (Pareizticība Latvijā. Vēsturisks apcerējums.) Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 76.- 82. lpp.;

Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. (Rīgas pareizticīgie virsgani simts gadu laikā. Populāri vēsturisks apcerējums.) Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 36.- 40. lpp.;

Tika izmantoti arī citi papildu materiāli no interneta resursiem.

                                                                                                       Sergejs Coja