Aleksandrs Maķedonskis
Aleksandrs Maķedonskis (1867. g. 10. aprīlī Vidzemes guberņas Galgauskas pagastā, Krievijas impērijā – 1942. g. 20. septembrī Siguldā, Ostlandē/Latvijā) – virspriesteris, Tautas padomes (tās darbības noslēdzošajā posmā) loceklis.
Aleksandrs Maķedonskis ir dzimis Galgauskas pagastā (pēc pašreizējā teritoriālā dalījuma – Gulbenes novadā) ķestera Aleksandra Maķedonska (1828–1896) ģimenē.
1888. gadā viņš absolvēja Rīgas Garīgo semināru un tika iecelts par skolotāju Gulbenes palīgskolā. 1889. gadā viņš sāka pildīt psalmotāja pienākumus Svētā lielmocekļa Georgija Uzvarētāja baznīcā Bauskā. 1887. gadā tika pārcelts kalpot Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcā Rīgā (Ozolkalnā). 1897. gada 6. maijā iesvētīts par diakonu. 1898. gadā sāka kalpot svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā Tukumā.
1898. gada 21. oktobrī tika iesvētīts par priesteri un sāka kalpot Kristus Piedzimšanas baznīcā Kolkā (Kolkasragā). 1899. gadā pārcelts Galgauskas Jāņa Priekšteča draudzē.
Kopš 1907. gada t. Aleksandrs kalpoja Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā Trešajā Rīgas cietumā. 1911. gadā tika pārcelts uz Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcu. Vienlaikus bija arī ticības mācības skolotājs N. Draudziņas (1864–1949) Rīgas Sieviešu ģimnāzijā. Kopš 1914. gada, Pirmā pasaules kara apstākļos, papildus aprūpēja slimo un ievainoto karavīru garīgās vajadzības Rīgas Maskavas priekšpilsētas lazaretē.
1918. gada 13. jūnijā tika pārcelts kalpošanai Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā, šeit viņš darbojās līdz savas dzīves pēdējām dienām. 1916.–1921. gadā viņš vienlaikus darbojās arī Dzintaru (Edinburgas) dievnama par godu Kazaņas Dievmātes ikonai.
Kopš 1921. gada bija virspriesteris, 1920.–1936. gadā bija Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes loceklis. Divdesmito gadu sākumā, līdz arhibīskapa Jāņa (Pommera, 1876–1934) atbraukšanai uz Latviju 1921. gada vasarā, izpildīja Sinodes priekšsēdētāja pienākumus. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados vadīja Kristus Pestītāja un Dievmātes patvēruma brālību, viņš pildīja arī citus atbildīgus amatus Latvijas Pareizticīgajā baznīcā un starpkaru periodā Latvijā bija viens no vadošajiem pareizticīgajiem priesteriem.
A. Maķedonskis ir saņēmis visus mācītājam piešķiramos apbalvojumus. 1916. gadā viņu apbalvoja ar trešās pakāpes Svētās Annas ordeni.
1919. gada beigās un 1920. gada sākumā A. Maķedonskis bija pareizticības garīdzniecības pārstāvis Latvijas Tautas padomē.
Bija precējies ar mācītāja Jāņa Pjatņicka (1839–1911) meitu Aleksandru (1872–?), ģimenē piedzima meita Jevgēnija (laulībā Blūmentāle, 1900–?).
Viņa brālis ir ar mitru apbalvotais virspriesteris Nikolajs Maķedonskis (1865–1954).
Tēvs Aleksandrs Maķedonskis nomira 1942. gada 20. septembrī Siguldā. Apglabāts Pokrova kapsētā Rīgā.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). – Риги, 2019. С. 538-539;
2) Сидяков Ю.Л. Македонский Александр Александрович, протоиерей (1867-1942) // Покровское кладбище. Слава и забвение. Сборник статей. Видякина С., Ковальчук С. (сост.). – Рига: Multicentrs, 2004. С. 66;
3) Цоя С.А. Правовое положение Латвийской Православной Церкви в 20 – нач. 30-х годов XX века // Латвийский православный хронограф. Вып. II. Прот. Олег Пелевин (ред.). – Рига: Синод Латвийской Православной Церкви, 2016. С. 151.