Kolkas pareizticīgo  Kristus Piedzimšanas baznīca

Kolkas pareizticīgo Kristus Piedzimšanas baznīca

Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kur 19. gs. uzcēla pareizticīgo baznīcu. Par pareizticības izplatīšanos kaimiņos Kolkas ev. lut. baznīcas tornī atrastajā dokumentā rakstīts: « (...) Vēl nesen Irbes-Ģipkas-Kolkas draudze bija tīri luteriska. Taču pirms dažiem gadiem tajā iespiedās sektanti, īpaši baptisti, un ieguva sev dažus draudzes locekļus. Bet kopš 1884. gada grieķu- katoļu baznīca pievērš sev. Uznira dažādas baumas, kas visas skanēja, ka ar pāreju ķeizara ticībā saistītas vairākas pasaulīgas priekšrocības. Vienlaikus grieķu-katoļu baznīca no savas puses ev. lut. draudzē izplatīja dažādas grā­matas, lai luterāņus iepazīstinātu ar valsts reliģiju, bez tam ik pa brīdim kordona ēkās latviešu valodā notur grieķu dievkalpojumus. Šīs grieķu-katoļu baznīcas darbības sekas bija tādas, ka no 1885. gada pavasarim līdz vasarai pie valsts baznīcas pārgājušas 150 dvēseles, un, proti, visvairāk Kolkā, vismazāk Ģipkā. Šo pāriešanu lieliski raksturo tas apstāklis, ka ar to pēc pašu pārgājušo izteikumiem, nav saistīta ticības pārliecība, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām...» Toreiz daudzi Kolkas iedzīvotāji pārgāja pareiz­ticībā un kristoties pieņēma šai ticībai raksturīgus vārdus: Dmitrijs, Kirils, Aleksandrs, Boriss, Konstantīns, Elena, Marija. Kolkas pareizticīgo draudzē no tās pirmsākumiem bija daudz lībiešu tautības pārstāvju.

Pareizticības izplatīšanās Kurzemē bija sākusies jau agrāk. 1802. gadā Talsu apriņķī ieradies Pleskavas arhibīskaps Irinejs un vēlējis Sasmakā (ta­gadējā Valdemārpilī) ierīkot pareizticīgo draudzi un baznīcu. Gādājot par krievu ieceļotājiem, 1867. gadā Talsos atvēra lūgšanu namu un skolu. Uz Talsiem sāka braukt priesteris latvietis Pēteris Mednis. Viņš sprediķoja arī latviešu valodā, kas latviešos radīja lielāku interesi par pareizticību. Talsu pareizticīgo draudzes bērnus skolā mācīja Aleksandrs Kalniņš. Viņš apceļoja piejūras pagastus, izskaidrodams Svētos rakstus un pareizticības būtību.

Otrs centrs, kur latvieši iepazinās ar pareizticību, bija Mērsrags. Gar visu jūras piekrasti zināmā attālumā cits no cita bija ierīkoti robežsargu kordoni. Krievu robežsargu garīgo vajadzību apmierināšanai kordonos ieradās pareiz­ticīgo priesteri. Arī vietējie ļaudis sāka apmeklēt šos dievkalpojumus. Interese pieauga, kad jūrmalnieki uzzināja, ka kordonus apbraukājošais priesteris ir jau minētais latvietis Pēteris Mednis. Un tā 1885. gada beigās pareizticīgo skaits Talsu apriņķī jau sniedzās pāri tūkstotim.

Pareizticības izplatīšanās Kurzemē nepagāja secen arī Kolkai. Lībiešu zvejnieki dzīvoja lielā nabadzībā un vācu muižnieku apspiestībā, tāpēc nebija grūti pārvilināt viņus citā ticībā, piesolot tiem zemi. Iespējams, tas bija arī zināms protests vācu baronu valdīšanai.

Kolkā pareizticīgo draudze tika nodibināta 1885. gadā un izveidota arī draudzes skola. Lai taptu dievnams, savu atbalstu sniedza toreizējais arhi­bīskaps Arsēnijs, kurš no valdības eparhijai bija dabūjis 720 000 rubļu lielu pabalstu un izlietoja to pareizticīgo baznīcu būvei Latvijā. Draudze no Dun­dagas barona Ostens-Zakena 1889. gadā nopirka zemi un tur uzcēla baznīcu, priestera māju un skolas ēku. Kolkas pareizticīgo baznīcu uzcēla 1892. gadā un iesvētīja par godu Kristus Piedzimšanai. Skaisto, no laukakmeņiem vei­doto baznīcu bija projektējis Rīgas eparhijas arhitekts Apollons Ēdelsons. 1936. gadā baznicā uzstādīja zvanu; iekārtoja arī pareizticīgo kapu nodalī­jumu Kolkas kapos.

1888. gadā lībiešu piekrastē pētīt lībiešu valodu bija ieradies somu va­lodnieks Ēmils Nestors Setele. Ekspedīcijā piedalījās arī students Veins Vallīns, kas vērojumus Kolkā aprakstījis šādi: «Daudzi lībieši ir mainījuši ticību. Pareizticīgo mācītājs ir laipns un vēlīgs, un lībietis grib būt tai pašā ticībā kā pats ķeizars. Te nāk klāt vēl tas, ka kāds labvēlis samaksā viņa ticībā pārnā­kušā valsts nodokļus un dod bezmaksas mācību grāmatas viņa bērniem, tie nu ir pietiekoši iemesli, lai neizglītotās lībiešu ģimenes mainītu savus reliģis­kos uzskatus. Pēdējā laikā gan degsme pievērsties krievu ticībai ir noplakusi. Lībiešu piekrastē ir divas pareizticīgo skolas un pagaidu baznīca Kolkā kādā zemnieku mājā.»

Ir saglabājušās ziņas par priesteriem Kolkā: 1892. gadā kalpojis priesteris Aleksandrs Kalniņš, vēlāk — tēvs P. Ceriņš, 1907. gadā — tēvs Pēteris Ivanovs Pruss, 1923. gadā — tēvs Toms Krāģis, 1932.-1935. gadā — priesteris G. Bartolomejs, 1935. gadā — tēvs Jānis Tonis, no 1939. līdz 1942. gadam — tēvs Jānis Garklāvs.

Jānis Garklāvs dzimis 1898. gada 26. augustā Limbažos. 1936. gadā Rīgā viņš tika ordinēts par priesteri. «Ventas Balss» 1938. gada 29. septembrī rak­stīja: «Ar Latvijas metropolīta Augustīna rīkojumu ilggadējais Limbažu pareiz­ticīgo draudzes psalmotājs Jānis Garklāvs iecelts par Dundagas piejūras rajona priesteri. J. Garklāvs, nebūdams vairs jaunekļa gados, tomēr nobeidzis garīgo se­mināru kā viens no pirmajiem.» Kalpojis Dundagā un trijās mazās pareizticīgo draudzēs Ventspilī un Kolkasraga zvejniekciemā. 1943. gadā J. Garklāvs ordi­nēts par bīskapu un darbojies arhibīskapa katedrālē Rīgā. Viņam bija padotas visas pareizticīgo draudzes Latvijā. 1944. gadā bīskaps bija spiests Latviju pa­mest. Vispirms J. Garklāvs nokļuvis Vācijā, bet 1949. gadā ieceļojis ASV, kur darbojies pareizticīgo draudžu darbā. Mūžībā viņš aizgājis 1982. gadā.

Ir kāds interesants fakts, kas tiešā veidā nav saistīts ar Kolkas baznīcu, un tomēr. 2004. gada vasarā no ASV cauri Rīgai uz Tihvinas vīriešu klosteri Krie­vijā ceļu mēroja slavenā Tihvinas Dievmātes ikona. Pirms sešdesmit gadiem, lai ikonu glābtu no kristietības svētumu zaimotājiem, to uzticēja paņemt līdzi svešumā toreizējam Latvijas bīskapam, arī bijušajam Kolkas pareizticīgo draudzes priesterim Jānim Garklāvam. Amerikā bīskaps J. Garklāvs kopā ar citiem pareizticīgās baznīcas kalpotājiem ilgus gadus rūpīgi sargāja šo svē­tumu. Viņš cerēja, ka pienāks laiks un Dievmātes ikona varēs atgriezties agrākajā mājvietā — Tihvinas klosterī. Bīskaps šo brīdi nepiedzīvoja, bet J. Garklāva vēlējumu īstenoja viņa audžudēls Sergejs Garklāvs.

Pēc Otrā pasaules kara Kolkas pareizticīgo baznīcā kalpoja tēvs S. Pokrovskis. Priestera sieva Līne Pokrovska atcerējās Jāni Garklāvu kā ļoti pa­tiesu un nelokāmu cilvēku. Viņš mēdzis teikt «Kolcnieki dzied kā eņģeļi!» Tiesa gan, tas bijis arī viņa paša nopelns, jo, būdams stingrs draudzes gans, viņš centies panākt, lai dziedātu visa draudze. Vēlākajos gados, kad neviens priesteris nav varējis atbraukt uz Kolku, vietējie pareizticīgie organizējuši kopīgu dziedāšanu un lūgšanas draudzes vecākās Ksenijas Adamkovičas vadībā.

Draudze bijusi diezgan nabadzīga, tāpēc sinode dievnamu finansiāli atbalstījusi. Vietējie ļaudis palīdzējuši baznīcai cik spēdami, maksājot drau­dzes nodokļus, sniedzot baznīcai nepieciešamos pakalpojumus. Draudzes ienākumu žurnāla ieraksti vēsta, ka, piemēram, Pēteris Otomers 1932. gadā nomājis psalmotāja dzīvokli, remontējis kūti, palīdzējis atvest kokus baznīcas žogam. Vēl 1937. gadā apmēram puse Kolkas iedzīvotāju esot bijuši pareizti­cīgo draudzei piederīgi.

Pēc draudzes uzplaukuma pirmskara gados pienāca padomju laiki, kad ticīgie tika vajāti un baznīcu darbībai likti šķēršļi. Ari šī draudze vairs nespēja samaksāt milzīgos nodokļus un 1982. gadā bija spiesta atteikties no diev­nama. Staņislava Adamkoviča atceras:

«Mana vīramāte (Ksenija Adamkoviča — B. Š.) bija labs cilvēks un ļoti reliģioza. Sākumā draudzi pārraudzīja Lidija Fridrihsone, bet, kad viņa aiz­gāja, viss nonāca Ksenijas rokās. Pie mums Purvlejās vienmēr apmetās pries­teri. Vīramāte ļoti pārdzīvoja, kad draudze vairs nedarbojās un baznīcas lietas aizveda uz Talsu muzeju. To kārtoja ciema priekšsēdētāja Vilma Andersone, arī visus dokumentus Ksenija atdeva viņai.»

1982. gadā pareizticīgo baznīca tika nodota Kolkas ciema izpildkomi­tejai. 1987. gadā nolēma baznīcu izmantot kā kapliču, uzsāka pat remontdar­bus. Materiālu un naudas trūkuma dēļ remontdarbi apstājās. Ksenijas dēls Augusts Adamkovičs domā, ka padomju laikos pareizticīgo baznīca paglā­bās tāpēc, ka tā tomēr ir «krievu baznīca».

Laiki mainījās, un 1991. gadā no jauna tika reģistrēta Kristus Piedzimša­nas pareizticīgo draudze Kolkā. Pirmais priesteris Kolkā 1990. gadā bija Jānis Kalniņš.

Sākās baznīcas atjaunošana, kas ilga 10 gadu. Visus organizatoriskos darbus uzņēmās draudzes vecākā Ņina Dāvidsone un viņas vietniece Vali­ja Laukšteine. Esot gājis visādi — nācies gan uzmanīt strādniekus, gan pašu rokām sašūdināt baznīcas aprīkojuma tā saucamo apģērbu, gan veikalā pirktajiem galdiem apzāģēt kājas, lai tie atbilstu baznīcas prasībām. Reiz kopā ar Valiju Laukšteini devušās uz Rīgu pie paša bīskapa. Klāt gan nav tikušas, bet ar bīskapa svētību zināma naudas summa baznīcas atjaunošanai tomēr pie­šķirta. Lai pietiktu līdzekļu baznīcas restaurēšanai, 1998. gadā bija jāpārdod pareizticīgo īpašums — draudzes skolas nams. Baznīcu atjaunotnes procesā atbalstīja Kolkas pagasta padome, valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēs­turiskās teritorijas Lívod Rãnda direkcija un somu luterāņu draudze.

Atjaunoto baznīcu rotā no Talsu novada muzeja atgūtās lietas, tai skaitā arī vērtīgās ikonas. Viena no tām ir īpašs dārgums — tā iesvētīta svētā Atona kalna krievu pareizticīgo klosterī. 1894. gadā ikona uzdāvināta kādam Kurze­mes guberņas ciemam, pēc tam tā nonākusi Kolkas baznīcā. Vēl kāda sena relikvija ir 16. gs. ikona «Svētais vakarēdiens». Pēdējos gados draudzei uzdāvi­nātas arī jaunas ikonas.

1999. gada 26. decembrī notika atjaunotā dievnama iesvētīšanas dievkal­pojums. Pareizticīgo baznīca bija ļaužu pārpilna. Virspriesteris Nils Druvaskalns, kas kalpo Kolkas pareizticīgo draudzē kopš 1993. gada, svētīšanas ceremonijā sacīja: «Atpestī, Kungs, savus ļaudis un svētī savu mantojumu, dod uzvarēt pretinieku un ar savu krustu sargi savu draudzi!»

Baznīcai ir sagādāts viss nepieciešamais, 2002. gadā pat uzlikts jauns žogs. Tomēr dievnamu uzturēt ir grūti, lielu ziedojumu nav. Arī ekskursanti ir kūtri ziedotāji. Tā nu draudze iztiek, kā var. Patlaban Kolkas pareizticīgo draudzē aktīvi darbojas 50 cilvēku, tēvs Nils brauc no Rīgas kopā ar dziedātā­jiem un kalpo reizi mēnesī.

Baiba Šuvcāne. Senais lībiešu ciems Kolka. - Jumava, 2010., 345.-349. lpp.

 

Fotogrāfijas no Baibas Šuvcānes personīgā arhīvā.

Ilustrācijas tēmai