Vasilijs Jans

Vasīlijs Jančevskis (Vasīlijs Jans; 1874. gada 23. decembrī /1875.g.4. janvārī Kijevā, Krievijas impērijā – 1954.g. 5. augustā Maskavas agabalā, Krievijas PSFR) – vairāku vēsturisko romānu un  stāstu autors.

Vasīlijs Jančeveckis dzimis latīņu un sengrieķu valodu pasniedzēja ģimenē. Pēc gada ģimene pārcēlās uz Rīgu. Rīgā nākamā rakstnieka tēvs, Grigorijs Jančeveckis sāka strādāt par Aleksandra ģimnāzijas direktoru. Rīgā šī bija pirmā ģimnāzija ar krievu apmācības valodu. Grigorijs Jančeveckis nodarbojās ne tikai ar pedagoģiju, viņš pievērsās arī tulkošanai un Krievijas Impērijā kļuva pazīstams kā izcils tulkotājs no sengrieķu valodas — viņš bija tulkojis Pavsāniju, izdevis Ksenofonta sacerējumus piecos sējumos. Grigorijs Jančeveckis bija arī pedagoģisko žurnālu redaktors un izdevējs. Vasīlija Jančevecka bērnība pagāja Baltijā: sākumā viņš mācījās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, bet pēc tam ģimnāzijā Rēvelē (Tallinā), uz kurieni tika nosūtīts strādat viņa tēvs.  

1897. gadā Vasīlijs Jančeveckis absolvēja Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Studijas tika pabeigtas un sākās visai neparasta dzīve: divus gadus Vasīlijs Jančeveckis ceļoja pa Krieviju, pēc šī ceļojuma viņš uzrakstīja grāmatu „Kājāmgājēja piezīmes” («Записки пешехода»). Tad Londonā viņš veselu gadu strādāja Britu Muzeja bibliotēkā, vēlāk Ašhabadā dienēja Aizkaspijas apgabala priekšnieka kancelejā, dienesta laikā labi izpētīdams vietējās valodas un parašas. Daudzas reizes nākamais rakstnieks zinātniski pētnieciskajos nolūkos devās ceļojumos pa tuksnesi.

Dauzpusīgs, lieliski izglītots cilvēks būdams, Vasīlijs Jančeveckis ne reizi vien mainīja profesiju un darbības veidu. Krievu-japāņu kara (1905.–1906. g.g.) laikā viņš strādāja Tālajos Austrumos par Sanktpēterburgas Telegrāfa aģentūras kara korespondentu. Pēc Krievu-japāņu kara beigām V. Jančeveckis kļuva par žurnālistu, pasniedza latīņu valodu Sanktpēterburgas ģimnāzijā un izveidoja šeit vienu no pirmajām Krievijā skautu vienībām, izdeva žurnālu «Učeņik» („Skolnieks”). Pirmā Pasaules kara laikā viņš kļuva par Krievijas Informācijas aģentūras ārvalstu kara korespondentu, strādāja Rumānijā.

Pēc lielinieku revolūcijas Krievijā Vasīlijs Jančeveckis pievienojās Baltgvardu kustībai, strādāja Kolčaka armijas kara tipogrāfijā. Pēc Kolčaka sakāves viņš strādāja par skolotāju Sibīrijā, par Minusinskas pilsētas avīzes redaktoru. V. Jančeveckis sacerēja lugas vietējam pilsētas teātrim. 1925. gadā viņš atgriezās Vidusāzijā, strādāja par ekonomistu bankā Samarkandas pilsētā, publicēja rakstus par Uzbekistānas kultūru žurnālā «Vsemirnij sļedopit» („Vispasaules pēddzinis”), sacerēja lugu par sievietes atbrīvošanos Vidusāzijā.

Rakstnieka radošā biogrāfija ir visai neparasta : vēsturiskus stāstus un romānus, kuri nesa viņam pasaules slavu, V. Jančeveckis sāka rakstīt tad, kad viņam jau bija pāri par 50 gadiem. 1928 . gadā viņš pārcēlās uz Maskavu, bet 1931. gadā klajā nāca viņa pirmais vēsturiskais garais stāsts – „Feniķiešu kuģis” («Финикийский корабль»). Savus literāros daiļdarbus Jančeveckis izdeva ar pseidonīmu Vasīlijs Jans. Pēc pirmās grāmatas klajā nāca : „Liesmas virs kurgāniem” («Огни на курганах») (par skitu cīņu pret Maķedonijas Aleksandra karaspēku), «Spartaks», „Kalēji” («Молотобойцы») (par manufaktūru tapšanu Krievijā). Pēc Tēvijas kara sākuma, 1941. gada jūnijā rakstnieks kā brīvprātīgais vēlējās doties uz fronti, bet viņu nepaņēma armijā (V. Jančeveckim tolaik jau bija apritējuši 66 gadi).

Paši slavenākie rakstnieka romāni tika uzrakstīti pensijas vecumā : 1939. gadā tika izdots «Čingishans» (par Čingishana karapulku iebrukumu Vidusāzijā), 1942. gadā - «Batijs». 1952. gadā klajā nāca grāmata «Karavadoņa jaunība» («Юность полководца») (par krievu kņazu Ņevas Aleksandru). Jau pēc rakstnieka nāves, 1955. gadā tika izdota triloģijas par mongoļu Ordas iebrukumiem noslēguma daļa – «Uz „pēdējo” jūru»( «К последнему морю»).

Rakstnieka Vasīlija Jana grāmatas tika pārtulkotas 50 valodās (tai skaitā arī latviski), tikai vēsturiskais romāns «Čingishans» vien atkārtoti tika izdots kādas simts reizes. Pēc 1985. gada datiem, V. Jana izdoto grāmatu kopējais metiens sasniedza 20 miljonus eksemplāru.

Aleksandrs Gurins

Latviski tika pārtulkotas (un izdotas) sekojošas Vasīlija Jana grāmatas:

«Čingiz-Hans: stāsts no senās Āzijas dzīves 13. gadsimtenī», LVI, 1946.;

«Batijs», LVI, 1962.;

«Uz „pēdējo” jūru», izd. Liesma, 1967.; 

«Feniķiešu kuģis» «Spartaks», izd. Liesma, 1969.;

«Liesmas virs kurgāniem», izd. Liesma, 1970.