Sākumlapa > Tēmas > Personas
Mihails Žukovs

Mihails Žukovs

Mihails Žukovs (14.01.1901, Maskava - 08.11.1960, Maskava) – diriģents un komponists. Latvijas PSR Operas un baleta teātra diriģents (1946-1951). KPFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1941), Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1949). 

1918. gadā M. Žukovs absolvēja Maskavas Tautas kora akadēmijas (bij. Maskavas Sinodālas baznīcas dziedāšanas skolas) N. Golovanova klasi. Savas radošās karjeras sākumā strādāja par pianistu – koncertmeistaru, no 1922. līdz 1928. gadam bija K. Staņislavska operas studijas diriģents; no 1928. līdz 1941. gadam (ar nelieliem pārtraukumiem) K. Staņislavska operas teātra diriģents (1939. gadā tika iecelts par galveno diriģentu). No 1932. līdz 1935. gadam M. Žukovs dzīvoja Ļeņingradā, jo viņam bija piedāvāta radoša sadarbība ar Ļeņingradas Operas un baleta teātri; no 1942. līdz 1946. gadam viņš diriģēja Maskavas Operetes teātra orķestri.

1946. gadā M. Žukovu uzaicināja par diriģentu Latvijas PSR Operas un baleta teātrī, no 1948. līdz 1951. gadam viņš bija teātra galvenais diriģents.  

1951. gadā M. Žukovs atgriezās Maskavā, strādāja Lielajā teātrī. Viņa vadībā tika uzvestas vairākas operas, piemēram, A. Borodina „Kņazs Igors” (1953), Ž. Masnē „Verters” (1957), A. Rubinšteina „Dēmons” (1959) u.c.  

Paralēli pamatdarbam, diriģēšanai, M. Žukovs arī komponēja Viņa sacerējumu skaitā ir: operas „Triumfs” (1924), "Dundurs" (1928), "Vētra” (1941). 

Apglabāts Maskavā, Novodjevičes kapsētā.

Diriģenta M. Žukova radošā darbība Latvijas operā bija gana nozīmīga un radoša. Temperamentīgais mūziķis ļoti intensīvi strādāja mēģinājumu periodā, gatavojot kārtējo uzvedumu, ar savu ieinteresētību aizrāva visu radošo kolektīvu. Mēģinājumu laikā viņš bieži pats pavadīja solistus uz klavierēm: strādāja ar viņiem, gan noslīpējot izpildījuma vokālo pusi, gan mākslinieciskā tēla dramatisko attīstību. Saviem kolēģiem režisors labprāt stāstīja par pieredzi, ko guvis, kopdarbā ar K. Staņislavski veidojot uzvedumu mizanscēnas. Diriģents daudz strādāja ar orķestri, jo labi pārzināja katras operas partitūras nianses. Līdz ar to vienmēr panāca orķestra un solistu izpildījuma vienmērīgu skanējumu. Viņa uzvedumi izcēlās ar ļoti augstu māksliniecisko līmeni. Viens no tiem tika atzīmēts īpaši: 1950. gadā par operas „Boriss Godunovs” uzvedumu uz Latvijas PSR Operas un baleta teātrī M. Žukovs tika apbalvots ar Staļina otrās pakāpes prēmiju.

M. Žukova uzvestās operas Rīgā:

1947. gada februāris – Dž. Rosini „Seviļas bārddzinis”. 

1947. gada oktobris – N. Rimskis–Korsakovs „Pasaka par caru Saltanu”. 

1947. gada decembris – V. Muradeli „Lielā draudzība”. 

1948. gada maijs - A. Rubinšteins „Dēmons”.

1949. gada februāris - N. Rimskis–Korsakovs "Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju”.

 1949. gada oktobris – M. Musorgskis „Boriss Godunovs”.

1950. gada novembris - N. Rimskis–Korsakovs "Cara līgava”.

1951. gada jūlijs - M. Gļinka „Ivans Susaņins”.

Diskogrāfija

1. Fragmenti no operetēm, ieraksti, kas veikti kopīgi ar Maskavas Operetes teātra solistiem (1944-1945). 

2. Fragmenti no operām, t.sk. operu ārijas S. Ļemeševa izpildījumā (1948-1954).

3. S. Prokofjevs. Opera „Semjons Kotko”, 1959 (visas operas ieraksts).

Literatūra:

J. Groševa. Lielais teātris. М., 1978. 

Briede V. Latviešu operteātris. Rīga, Zinātne, 1987.

Marina Mihaileca