Sākumlapa > Tēmas > Personas
Elizabete Knaufa-Magnusgofska

Elizabete Knaufa-Magnusgofska

Elizabete Knaufa-Magnusgofska (02.02.1890, Rīga — 23. 04. 1939 (?), Rīga) —  literāte, rakstniece un dzejniece mistiķe.

E. Knaufas (Magnusgofskas) biogrāfija ir noslēpumu un baltu plankumu pilna. Zināms, ka viņa bija piedalījusies Pirmajā pasaules karā kā žēlsirdīgā māsa. Daudzus dzejnieces biogrāfijas faktus ir iespējams rekonstruēt pēc viņas poētiskajiem darbiem.

Vadoties no ziņām, kuras autore ir ievietojusi dzejoļu krājumā “Ceriņu ziedlapiņas” («Лепестки сирени» - nosaukums oriģināla valodā – tulkot. piezīme), 1909. gadā Elizabete Knaufa bija uzturējusies Rīgā, 1915. gadā - arī  Rīgā, bet laikposmu no 1916. līdz 1918. gadam viņa bija pavadījusi Jurjevā (Tērbatā jeb patlaban Tartu), 1918. gadā viņa nonākusi  Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga), kur, iespējams, dzīvojusi līdz 1919. gadam vai arī bija devusies turp atkārtoti. 1920. gadā Elizabete Knaufa nonāca Kazaņā, pēc tam liktenis bija lēmis viņai doties uz Caricinu (patlaban – Volgograda), vēlāk – uz Astrahaņu. 1921. gadā viņa tikusi arestēta un ievietota Kazaņas cietumā, iespējams, kā lielinieku ideju pretiniece. Grūti apgalvot, kādā veidā E. Knaufai izdevās glābties, bet tajā pat gadā viņa nokļūst Latvijā, apmetās uz dzīvi dzimtajā pilsētā - Rīgā.

Elizabete Knaufa bija baltvāciete. Pirmo Latvijas pasi viņa saņēmusi jau 1921. gada 16. jūlijā. Tajā ir ziņas par viņas dalību Latvijas Bēgļu komitejā. 1921. gada 17. oktobrī viņa tikusi pierakstīta Maskavas ielā 42, dzīvoklis Nr. 6, bet vēlāk viņa daudzkārt mainījusi savu dzīvesvietu. Piemēram, no 1928. gada jūlija līdz 1931. gada augustam viņa dzīvojusi Vecāķos, Daugavas ielā. Vēlāk šim rīdzinieku vidū populārajam kūrorta rajonam, kas atrodas netālu no Daugavas grīvas,  rakstniece bija veltījusi dažus spilgtus apcerējumus.

Elizabete Knaufa bija aktīvi piedalījusies grāmatas-veltījuma “Literāti un mākslinieki – karavīriem” («Литераторы и художники — воинам») izdošanā. Šī grāmata tika adresēta Pirmā pasaules kara dažādu tautību dalībniekiem, tā nākusi klajā krievu un latviešu valodā, bet ne vācu valodā, kaut gan ir zināms, ka daudzu baltvācu ģimeņu pārstāvji bija karojuši pret ķeizarisko Vāciju Krievijas armijas sastāvā.

Rīgā Elizabete Knaufa-Magnusgofska bija iekārtojusies darbā laikrakstā “Slovo”, kas dibināts 1925. gadā; šajā laikrakstā viņa vadījusi ārzemju preses tulkojumu nodaļu. Vēlāk daudzus laikraksta “Slovo” līdzstrādniekus literāte attēlojusi savā atmiņu grāmatā “Zemes zvaigznes” («Земные звёзды»). 

1925. gadā E. Knaufa-Magnusgofska bija publicējusi jau iepriekšminēto  poētisko tekstu krājumu ar nosaukumu “Ceriņu ziedlapiņas”.

1929. gadā klajā nākušas divas Elizabetes Knaufas grāmatas - mistiski providenciālu stāstu krājums “Tev nebūs nokaut” («Не убий») - Nikolaja Belocvetova grāmatu apgādā “Salamandra”; un tekstu krājums “Gaisma un ēnas” («Свет и тени») - apgādā “Marss”. Par ievadrakstu otrajam krājumam ir kļuvusi baltgvardu ģenerāļa Pētera Krasnova īsa faksimilē vēstule; pilns šā krājuma nosaukums - “Gaisma un ēnas. Žēlsirdīgās māsas piezīmes. Kara laiku stāsti” («Свет и тени. Записки сестры милосердия. Военные рассказы»).

1930. gadā klaja nākusi okultu stāstu grāmata “Trīspadsmit” («Тринадцать»). Neparasta, savdabīga un pat visai eksotiska grāmatas tematika izraisīja Rīgas lasītājos īpašu interesi par jauno E. Knaufas-Magnusgofskas daiļdarbu. Par epigrāfu šim stāstu krājumam kļuva frāze: “Latvijas astrologam Ralfam Beteram ir veltīts mans pieticīgais darbs”.

Elizabetes Knaufas atmiņu grāmata par nesenās pagātnes dienām “Ziemas zvaigznes” («Зимние звёзды») nākusi klajā 1932. gadā.

Tāpat Elizabete Knaufa-Magnusgofska bija sarakstījusi novadpētnieciska rakstura piezīmes: “Vecāķu vēsturiskie pieminekļi” («Исторические памятники Вецакена») un “Pie Daugavas vecās grīvas” («Возле старого устья Двины»), kas tika sacerētas viņai tradicionālā garā, tiecoties pēc mistiskās atklāsmes, un veltītas tādām Rīgas vietām, kurām piemīt vēsturiska vērtība (piezīmes nākušas klajā 1929. gadā).

Ievērību pelnījis arī literātes apcerējums “Trīspadsmit gadi” («Тринадцать лет»), kas veltīts datuma, kurā Vācija bija pieteikusi karu Krievijai, mistiskajam novērtējumam.

Elizabetes Knaufas-Magnusgofskas literārās daiļrades raksturīgā īpatnība ir cenšanās ar nodomu mistificēt notikumu gaitu, piepildīt stāstījumu ar noslēpumainības un okultisma elementiem, kas allaž bija saistījis viņas daiļrades cienītāju uzmanību. Visi viņas apcerējumi tikuši publicēti laikrakstā “Slovo”, kas turpinājis iznākt četru gadu laikā un ticis slēgts 1929. gadā.

Lūk, citāts no apcerējuma “Trīspadsmit gadi”, kurā tiek aprakstīts pirmskara situācijas brīdis - diena kara laikmeta priekšvakarā:

“Tovakar saule bija norietējusi mākoņos. Atmiņā palicis, kā tajā liktenīgajā vakarā visu Rīgu bija apmirdzējusi asinssarkana saulrieta krāsa. Tie, kas piebrauca no jūras puses, redzēja senatnīgos zvanu torņus, pili un krastmalu, kuriem priekšā bija aizvilkts kaut kāds sarkans plīvurs. 

Mēdz būt šādas... zīmīgas parādības...

Kā pirms revolūcijas sākuma. Mēnesi vai divus iepriekš virs Jurjevas, kura pirms evakuācijas bija Vidzemes guberņas administratīvais centrs, bija vērojama nelaimi vēstoša ziemeļblāzma. Nekad mūsu platuma grādos mēs nebijām redzējuši neko tamlīdzīgu: no paša zenīta izplatījās sarkani vibrējoši gaismas stabi un bija iespaids, ka asins straumes plūst no debesīm uz zemi. ”

Elizabetes Knaufas literārās daiļrades spilgti izteiksmīgo mistisko sastāvdaļu, kā arī rakstnieces tieksmi mistificēt savu biogrāfiju, lielā mērā noteica tas apstāklis, ka viņa bija aktīvi piedalījusies Rīgas teosofu pulciņa darbībā. Arī ilgu laiku pirms tam literāte bija atbalstījusi teosofijas idejas.  

Par Elizabetes Knaufas-Magnusgofskas turpmākajiem mūža gadiem ir maz ziņu. Viņas pilsones pase tikusi anulēta 1939. gadā - sakarā ar nāvi šā gada 23. aprīlī. Tomēr, neskatoties uz to, ir norāde par rakstnieces nāvi 1942. gadā, nacistu okupācijas laikposmā,  Rīgas veco ļaužu namā.

 

                                                                                              Аleksandrs Fiļejs 

                                                        (saīsināts tulkojums no krievu valodas)

Foto:

LVVA, 2996. f., 10. apr., 31722. lieta.

Ilustrācijas tēmai