Sākumlapa > Tēmas > Personas
Anna Ulanova

Anna Ulanova

Anna Ulanova (29.07.1929 - 27.02.2009) – Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja (1983), Jurija Tiņanova muzeja izveidotāja un vadītāja Rēzeknē.

Annas Ulanovas (dz. Kovaļkova), literatūras skolotājas, pasaulē vienīgā Jurija Tiņanova muzeja dibinātājas, bērnība pagāja Rēzeknes tuvumā. Pusaudzes gados viņai nācās izciest briesmīgus pārdzīvojumus. 1942. gadā nošāva viņas tēvu, bet divpadsmit gadus vecumā meiteni ar māti Domnu Kovaļkovu aizsūtīja uz Vāciju Viņām izdevās izdzīvot un atgriezties dzimtenē. 1949. gadā Anna saņēma uzreiz divus izglītības dokumentus- par Rēzeknes pedagoģiskās skolas un vidusskolas beigšanu. Sāka strādāt Liepājas skolā. 1955. gadā ieguva augstāko izglītību Daugavpils valsts skolotāju institūtā, bet 1966. gadā absolvēja Daugavpils pedagoģisko institūtu. Pasniedza krievu valodu un literatūru Rēzeknes 2. vidusskolā. No jaunības laikiem aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Vairākus gadus pēc kārtas tika ievēlēta par arodbiedrības priekšsēdētāju. No 1972. gada vadīja Rēzeknes pilsētas tautas izglītības nodaļas metodisko kabinetu. Viņas darbs ticis atzīmēts ar desmitiem LPSR Izglītības ministrijas, Latvijas Arodbiedrību savienības Republikāniskās komitejas, Zinību biedrības un Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta Goda rakstiem. 1966. gadā Annu Ulanovu apbalvoja ar medaļu „Par izcilu darbu”, 1971. gadā viņa saņēma PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medaļu par krievu valodas mācīšanai nepieciešamo izdales materiālu izstrādāšanu un pielietošanu, par sava darba pieredzes apkopošanu un popularizēšanu republikas un valsts pedagogu kolektīvos. 1977. gadā saņēma Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu. Par aktīvu darbu 1983. gadā Ulanovai piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotājas goda nosaukumu. Viņa allaž gājusi kopsolī ar laiku: kurp tikai nebrauca, meklējot ko jaunu un interesantu. Pabija Maskavā, Ļeņingradā, Omskā, Kazahstānā, Lietuvā, Uzbekistānā… Par vadības un darba zinātniskās organizācijas radošu pielietojumu gadu pirms došanās pensijā saņēma Latvijas PSR Izglītības ministrijas un Latvijas Arodbiedrību savienības Republikāniskās komitejas Goda rakstu! Kāds noteikti secinās: spoža karjera! Un viņam būs taisnība. Taču vienlaikus der aizdomāties, kāda dzelzs griba nepieciešama, lai uzņemoties smago pedagoga slodzi, audzinot meitu un rūpējoties par māti (kura savos pensijas gados no padomju varas nesaņēma ne nabaga grašus), iegūt augstāko izglītību. 

Jau 1960. gados Ulanova sāka vākt materiālus iecerētajam Jurija Tiņanova muzejam. Rakstnieks bija labi pazīstams un cienījams novadnieks. Skolotāju īpaši neuztrauca tas, ka ideoloģiskā sistēma neuzskatīja literātu par varai vēlamu personāžu. Viņa pacietīgi turpināja iesākto darbu. Sarakstījās ar Tiņanova māsu Lidiju un viņas vīru Venjaminu Kaverinu, kuri atbalstīja vēlmi organizēt muzeju. Atklāšana notika 1981. gadā Rēzeknes 6. vidusskolā, un turpmāk (līdz pat aiziešanai pensijā). viņa ziedoja tam visu savu mīlestību un rūpes

Ulanova atdeva muzejam daļu no nelielās algas, pēc tam arī pensijas, mācēja ieinteresēt vietējos uzņēmējus palīdzēt praktiski. Šis darbs, ko Anna Ulanova bija uzņēmusies, sagādāja gan prieku, gan raizes. Taču viņa nežēlojās, tikai sparīgi apgalvoja: „Mēs strādājam.” No 1982. gada Rēzeknē notiek nu jau tradicionālie „Tiņanova lasījumi”, kuros piedalās daudzi izcili filologi, vēsturnieki, mākslas zinātnieki, kulturologi (pēc „dzelzs priekškara” krišanas – arī no ārvalstīm). Šo konferenču hronika būtu atsevišķa, bagāta un sarežģīta sižeta vērta.

Lasījumi Annai Ulanovai bija vitāli svarīgs darbs. Nežēlojot spēkus, palīdzēja organizatorisko jautājumu risināšanā, noklausījās gandrīz visus referātus, kas bija nopietns uzdevums pat viņai, cilvēkam, kas pieradis pie zinātnieku saietiem. Visiem konferences dalībniekiem noteikti izrādīja muzeju, iepazīstināja ar tā vēsturi, pievērsa uzmanību, viņasprāt, īpašiem eksponātiem. Ne mazums daži ilggadējie „tiņanovieši” tur pabija vairākas reizes. Bija jūtams pats galvenais – cik draudzīgi un uzticoties, nešauboties par sarunas biedra labvēlību, viņa sarunājās gan ar seniem paziņām, gan ar tikko satiktajiem, uz Rēzekni pirmoreiz atbraukušajiem.. Uz šādu attieksmi Ulanovu pamudināja nevis tukša ziņkāre, bet gan dabiskas simpātijas pret cilvēkiem, kuriem bija dārgs Tiņanovs (ja tā nebūtu, viņi šurp nebrauktu). Viņas kūsājošā enerģija un entuziasms, vienlaikus sirsnība un profesionāli izsvērtais stāstījums par muzeja lietām, uzkrājušamies problēmām un iespējamiem to atrisināšanas ceļiem mudināja uz atklātu sarunu visdažādākos cilvēkus: ironiskus, noslēgtus, ikdienas rūpju nomāktus un strikti sargājošus savu „privāto telpu”.

Neilgi pirms Annas Ulanovas pēkšņās nāves Rēzeknē un Maltā tika atklāta viņas sarūpētā izstāde par Nikolajevas šosejas vēsturi, kur atradās Tiņanovu māja..

 

Tiņanova lasījumu orgkomitejas loceklis Maskavas Ekonomikas augstskolas profesors

Andrejs Ņemzers