Boriss Šalfejevs

Boriss Šalfejevs  (1891. g. 9. oktobrī  Galgauskā, Valkas apriņķī, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1935. g. 14. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) –  žurnālists, novadpētnieks, laikraksta  «Сегодня» un tā pielikuma «Сегодня  вечером» vēstures jautājumu apskatnieks, pedagogs

Boriss Šalfejevs dzimis  garīdznieka Nikolaja Šalfejeva ģimenē. Boriss kopš savas bērnības saņēma pamatīgu klasisko audzināšanu, 1907. gadā viņš pabeidza mācības Rīgas Garīgajā skolā, pēc tam turpināja mācīties Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1913. gadā. 

Vērtīgu žurnālista pieredzi viņš ieguva, izdodot un rediģējot avīzi krievu valodā  “Взморский вестник”, kura lasītāji bija uz Rīgas jūrmalu atpūsties atbraukušie vasarnieki.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, B. Šalfejevs devās uz fronti. Viņš drosmīgi piedalījās kaujās, tika apbalvots ar Georgija krustu. Kādu laiku viņš pārzināja Devītās armijas vezumnieku krājumus, viņš  piedalījās kaujā  Rumāņu frontē. Pēc tam viņš devās uz Kijevu, kur strādāja  Garīgajā seminārā.  Kad beidzās kaujas, B. Šalfejevs devās uz  Odesu un iestājās Odesas Universitātes (toreiz Imperatora Novorosijskas Universitāte) Juridiskajā fakultātē. 

Odesā Boriss Šalfejevs apprecējās ar Tatjanu Keļmani (dz. 1900. g.).

Pirms B. Šalfejeva  atgriešanās Latvijā (1921.g.), viņš strādāja Besarābijā par skolotāju.

1922. gadā Boriss Šalfejevs ir Rīgas pilsētas pārvaldes Izglītības komisijas loceklis. Viņš daudz darīja  risinot krievu vidējās izglītības jautājumus; 1923. gadā viņš kļūvis par  Latvijas Krievu skolotāju savienības valdes locekli.

1928. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas domē.

1929. gadā viņš strādāja Krievu izglītības biedrības ģimnāzijā, mācīja skolēniem dzimtā novada vēsturi.

Boriss Šalfejevs ir daudzu interesantu novadpētniecisku tekstu autors, kas publicēti laikrakstā “Сегодня” – 1926. gadā M. Ganfmans uzaicināja viņu līdzdarboties šajā izdevumā. Viņa publikācijas var lasīt aizrautīgi, tajās saista vienkārša, bet  dzīva vēstījuma maniere, tajās ir patīkama, izsmalcināta "literāruma piegarša", tādēļ viņš ieguva iesauku “Rīgas Giļarovskis”. Noteikti jāpiemin viņa novadpētnieciskie apraksti par Latvijas galvaspilsētas sākumposmu, piemēram: “Kā tika celta Rīga”, “Rīzingas upes dibenā”,  “Rīga zem ūdens”, “Rīga pirms pusotra simta gadiem”, “Zelta gailis Sv. Pētera baznīcas tornī”.

Interesanti B. Šalfejevs atspoguļo Vāgnera Rīgas perioda tēmu aprakstos “Vāgnera diriģenta zizlis Rīgā”, “Kā rīdzinieki nepamanīja Vāgneru”, “Kā Vāgners bēga no Rīgas”. B. Šalfejevu interesē arī  nesenie militārie notikumi, tāds ir apraksts “Kā krievu karaspēks atstāja Rīgu” –  par Rīgas pakļaušanos Vācijas armijai 1917. gada augustā.

Boriss Šalfejevs faktiski ielika pamatus krievu novadpētnieciskajai žurnālistikai Latvijā, atklādams sevi kā pacietīgu un veiksmīgu  informācijas vācēju, kuru viņš spīdoši  ietērpa publicistiskos tekstos.

Būdams augstu Rīgas ierēdņu tuvs draugs (pret viņu ļoti labi izturējās Rīgas galva Alfrēds Andersons), būdams pazīstams ar krievu un latviešu literārās bohēmas pārstāvjiem, ieņemdams nozīmīgus amatus izglītības pārvaldes sistēmā, B. Šalfejevs bija publiska figūra, taču šīs publicitātes, pēc laikabiedru atmiņām,  viņu stipri nogurdināja.

1931. gadā B. Šalfejevs nodibināja Rīgas 13. krievu pamatskolu un kļuva par tās pārzini. Tajā pašā laikā M. Ganfmans piedāvāja viņam laikraksta “Сегодня”  sekretāra posteni. Taču jau tolaik  B. Šalfejevam bija progresējošā plaušu tuberkuloze.

Boriss Šalfejevs nomira 1935. gada 14. jūlijā. Viņš ir apglabāts Rīgā, Jāņa kapsētā, par kuru viņš ir uzrakstījis vairākus emocionāli spilgtus aprakstus.

Aleksandrs Fiļejs

Informācijas avoti:

Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии 1917–1944 гг. Био-библиографический справочник. Часть IV. Stanford, 1991, стр. 312–322.

От Лифляндии – к Латвии. Прибалтика русскими глазами.  Том I. Сост. и автор примечаний Ю. Абызов. - Москва: Аккаюр, 1993;   Том II. Сост. и автор примечаний Ю. Абызов. –  Рига: Insight, 1999.