Vasilijs Ruperts

Vasilijs Ruperts (1871./1872. g. [?] 19. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1929. g. 15. martā Rīgā, Latvijas Republikā) – virspriesteris.

Vasilijs Ruperts  ir dzimis Rīgā. Viņa tēvs – Adrians Rup(p)erts (1837–1907) bija pasniedzējs Rīgas Garīgajā seminārā, pēc tam – no 1872. līdz 1899. gadam Rīgas Garīgās skolas mācību pārzinis (faktiski direktors), viņš izdienējis līdz valsts padomnieka civildienesta pakāpēi. 

1895. gadā Vasilijs Ruperts pabeidzis Rīgas Garīgā semināra kursu. Pēc tam viņš pasniedzis paraugskolā, kas 20. gadsimta sākumā darbojās Rīgas Garīgajā seminārā; vēlāk pārgājis pasniegt uz Vissvētās Dievmātes Patvēruma/ Pokrova draudzes skolu.

1900. gada 11. septembrī Vasilijs Ruperts tika iesvētīts par priesteri un norīkots kalpot uz Suntažu Svētās Dzīvudarošās Trijādības baznīcu (pašlaik dievnams nedarbojas un tā drupas atrodas Ogres novada Suntažu pagastā – tulk. piez.). 1904. gadā t. Vasilijs tika pārcelts kalpot uz Zaubes Svētītāja Nikolaja baznīcu (pašlaik baznīca, kas celta pēc arhitekta R. A. Pflūga projekta, nedarbojas un tās ēka atrodas drupu stāvoklī – tulk. piez.).

1911. gadā t. Vasilijs tika norīkots par Rīgas arestantu labošanas nodaļas priesteri. 1914. gadā viņš kļuvis par 55. kājnieku diviziona 11. lazaretes priesteri un visa Pirmā pasaules kara laikā kalpojis par pulka priesteri.

1919. gadā t. Vasilijs Ruperts atgriezies Rīgā un uzsācis kalpošanu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kur kalpojis līdz 1928. gadam. Tēvs Vasilijs tika iecelts virspriestera garīgajā kārtā. Liktenis bija lēmis viņam kalpot grūtos laikos, kad 1919.–1921. gadā nācās meklēt līdzekļus remontdarbiem sakarā ar postījumiem, kuri katedrāles ēkai tika nodarīti karadarbības laikā. Turklāt 1920. gada 28. februārī varas iestāžu pārstāvji aizzīmogoja ieeju katedrālē, pasludinot tās ēku par valsts īpašumu. Izskanēja pat aicinājumi nojaukt katedrāli.

Taču pēc arhibīskapa Jāņa (Pommera) ierašanāš Rīgā (1921. gada 24. jūlijā), kurš sācis vadīt Latvijas Pareizticīgo Baznīcu (LPB), Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē bija atsākušies regulāri dievkalpojumi. Katedrāle ieguva īpašu statusu, tā nonāca tiešā Sinodes pārziņā, un katedrālē bija uzreiz četras draudzes (krievu, latviešu, vāciešu un igauņu).

1928. gada sākumā t. Vasilijs smagi saslimis un vairs nevarējis kalpot Rīgas katedrālē.

1929. gada 15. martā t. Vasilijs Ruperts aizgājis mūžībā. 17. martā nelaiķa apstāvēšanas ceremoniju veicis pats arhibīskaps Jānis (Pommers), līdzkalpojot daudziem citiem garīdzniekiem.

Virspriesteris t. Vasilijs Ruperts ir apbedīts Pokrova kapos Rīgā.

Bērnu t. Vasilijam Rupertam nebija.

                            Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

LVVA, 2996. f., 16. apr., 27296. l.;  

Покровское кладбище. Слава и забвение: Сборник статей. Видякина С., Ковальчук С. (sast.) Рига: Multicentrs, 2004. 86.–87. lpp.;

Бушуева И. История прихода Рижского Кафедрального собора во имя Рождества Христова в 1915–1920-х годах // Православие в Латвии. Исторические очерки. Sastādītājs: Gavriļins A. (red.). Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 1993. 43.–64. lpp.;

Протоиерей о. В. Руперт // Вера и Жизнь, № 5, 1929. g., с. 77.–8. lpp.