Aleksejs Ionovs

Aleksijs Ionovs (1907. g. 29. martā Daugavpilī, Krievijas impērijā – 1977. g. 22. janvārī ASV) – protopresbiters.

Aleksijs Ionovs  – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas mācītājs 20. gadsimta 30. gados, aktīvs Pleskavas Pareizticīgās misijas darbinieks, pēc Otrā pasaules kara – Pareizticīgās Baznīcas Amerikā klēriķis.  

Aleksejs Ionovs ir dzimis Daugavpilī zemnieku ģimenē. Pēc savas izcelšanās šī ģimene nāca no Jaroslavļas guberņas.  

1927. gadā A. Ionovs absolvēja Valsts krievu vidusskolu Daugavpilī un iestājās Latvijas Universitātē (turpmāk tekstā – LU). Apmēram divus gadus studēdams valsts augstākajā mācību iestādē, viņš nolēma kardināli mainīt savu likteni un veltīt sevi kalpošanai Pareizticīgajā Baznīcā. A. Ionovs atstāja LU, 1929. gadā viņš iestājās Svētā Sergija Pareizticīgajā Teoloģijas institūtā Parīzē.  

20. gadsimta 20. gados Krievijā, kas tolaik atradās lielinieku varā, teoloģiskā izglītība garīdzniekiem nebija pieejama, jo lielinieki, cīnoties pret  reliģiju, faktiski bija likvidējuši šādu izglītības sistēmu. Tādēļ 1925. gadā Parīzē pareizticīgie emigranti no Krievijas bija izveidojuši Svētā Sergija Pareizticīgo  Teoloģijas institūtu. Šo mācību iestādi nodibināja Rietumeiropas Metropolīts Jevlogijs (Georgijevskis, 1868-1946). Viņš līdz pat savai nāvei arī palika par Teeoloģijas institūta rektoru. Šī mācību iestāde darbojas arī patlaban.  

1932. gadā Aleksijs Ionovs salaulājās ar Valentīnu Dribincevu (dzimusi 1907. gadā), mācītāja Grigorija Dribinceva meitu. Valentīna kļuva par uzticamu Aleksija dzīvesbiedri, morāli atbalstot vīru līdz pat mūža galam. 1932. gada rudenī A. Ionovs tika iesvētīts par diakonu.

1933. gadā Aleksijs Ionovs absolvēja Svētā Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūtu. 1933. gada maijā viņš tika iesvētīts par ijereju un norīkots par virspriesteri uz neliela provinces Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanas dievnama draudzi. Tolaik šis dievnams atradās Aksjonova Goras sādžā netālu no PSRS robežas (patlaban tā ir Krievijas Federācijas teritorija – Pleskavas apgabala Gorbunova Goras sādža).

1937. gadā tēvs Aleksijs tika pārcelts uz Rīgu; šeit viņš kalpoja par otro mācītaju Sv. Ņevas Aleksandra dievnamā. Tajā pašā gadā viņš iestājās LU Teoloģijas fakultātē nesen atklātajā Pareizticīgajā nodaļā. Tomēr viņš nepaspēja absolvēt šo nodaļu, jo 1940. gadā pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, LU Teoloģijas fakultāte tika slēgta. Tēvs Aleksijs Ionovs bija visnotaļ izglītots cilvēks, viņš bija tādu izcilu un pasaulslavenu krievu emigrācijas teologu un filozofu skolnieks kā Sergijs Bulgakovs, Nikolajs Berdjajevs, Vasīlijs Zeņkovskis, Аntons Kartašovs un citi. Tēvs Aleksijs Ionovs sarakstīja ne mazums garīgu apcerējumu, 1930. gados viņa garīgie raksti pastāvīgi tika publicēti LPB žurnālā «Вера и жизнь» („Ticība un dzīve”). A. Ionovs brīvi pārvaldīja dažas svešvalodas.   

Kad Latvijas teritoriju pārņēma Otrā pasaules kara liesmas, un valsti okupēja vācu karaspēks, tēvs Aleksijs Ionovs 1941. gada augustā tika iekļauts Pleskavas Pareizticīgās misijas sastāvā un norīkots un Ostrovas pilsētu. Līdz 1943. gadam viņš bija Ostrovas baznīcas apriņķa uzraugs un Ostrovas Svētās Trijādības katedrāles virspriesteris. 1943. gada maijā viņš tika pārcelts uz Gdovas pilsētu, kur kļuva par Gdovas baznīcas apriņķa uzraugu un Sv. Afanāsija baznīcas virspriesteri. 1943. gada augustā tēvs Aleksijs tika iecelts par Pleskavas Sv. Varlāma baznīcas virspriesteri. Pleskavas Pareizticīgās misijas darbības gaitā tēvs Aleksijs atjaunoja un atvēra daudz dievnamu un draudžu. Dažas reizes par uzcītību viņš saņēma apbalvojumus no Baznīcas vadības.  

Neskatoties uz to, darbība Pleskavas misijā viņu apgrūtināja. 1943. gadā tēvs Aleksijs vairākkārt lūdza, lai viņu pārceļ uz Rīgu sakarā ar smagiem ģimenes apstākļiem (bija nomiris viņa sievastēvs un smagi slimojis dēls). Tēva Aleksija Ionova ģimene atradās Rīgā, bet nevis dzīvoja kopā ar viņu. 1944. gada februārī tēvu Aleksiju pārcēla uz Rīgu un atkal iecēla par otro mācītāju Sv. Ņevas Aleksandra dievnamā. Derētu pieminēt, ka Otrā pasaules kara beigās tēvs Aleksijs Ionovs kļuva par ģenerāļa A. Vlasova vadītās Krievu Atbrīvošanas armijas (РОА) kapelānu. (Kā zināms, A. Vlasova vadītā РОА cīnījās Vācijas pusē.) Domājams, padomju varas pārstāvju attieksme pret Pareizticīgo Baznīcu 1940./41. gada notikumu gaitā atstāja tik ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz tēvu Aleksiju, ka viņš vairs neticēja tam, ka Krievijā ir iespējams atjaunot Pareizticību, ja pie varas joprojām atradīsies komunisti. Kad Latvija tika inkorporēta PSRS sastāvā, padomju varas pārstāvji, kā zināms, sarīkoja īstu garīdznieku vajāšanu: tie tika saukti pie kriminālatbildības (daudzi garīdznieki nonāca Staļina cietumos un nometnēs), tiem uzbruka huligāni no komjauniešu un citu aktīvistu aprindām, pret ko iecietīgi izturējās jaunās varas pārstāvji (bija gadījumi, kad mācītājus piekāva tieši uz ielas, meta akmeņus dievnamu logos u.tml.); ticīgo prātus nemitīgi „apstrādāja” ar informāciju par reliģijas „kaitīgumu”. 

1944. gada augustā tēvs Aleksijs Ionovs kopā ar ģimeni evakuējās uz Vāciju. Vācijā viņš sāka kalpot Sv. Kņaza Vladimira dievnamā Berlīnē. Pārsvarā šī draudze sastāvēja no personām, kuras piespiedu kārtā tika nosūtītas no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas okupētajām teritorijām spaidu darbos uz Vāciju. 1944. gada decembrī tēvs Aleksijs tika iesvētīts par protoijereju.  

1945. gada sākumā tēvs Aleksijs Ionovs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rietumaustrijas teritoriju, kas pēc kara beigām bija iekļauta amerikāņu okupācijas zonā.  

Visai ilgi tēvs Aleksijs kopā ar ģimeni atradās tā saucamo pārvietoto personu vidū (bēgļu un pārceļotāju vidū, kuri pēc kara beigām nonāca Vācijas un Austrijas teritorijā). Šajā laikposmā viņš kopā ar citiem garīdzniekiem pašaizliedzīgi kalpoja, garīgi pamācot, morāli stiprinot, aizlūdzot un mierinot pareizticīgo cilvēku savainotās dvēseles. Tēvs Aleksijs centās pēc iespējas atbalstīt ticīgos, jo visi atradās ārkārtīgi grūtos sadzīves apstākļos (dzīvoja speciāli šīm personām ierādītajās nometnēs, bieži vien tās bija barakas praktiski bez jebkādām ērtībām).

1948. gadā mācītājs kopā ar ģimeni viens no pirmajiem, kā tikai radās šāda iespēja, pārcēlās uz ASV. Tēvs Aleksijs pievienojās Ziemeļamerikas Metropolijas (turpmāk tekstā  – ZAM) klēram. Iesākumā viņš izpildīja Sīklifas (Ņujorkas piepilsēta) Vissv. Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas virspriestera pienākumus. 1949. gadā viņš kļuva par Ņujorkas baznīcas apriņķa uzraugu. Vēlāk tēvs Aleksijs kļuva par Metropolijas padomes locekli, Lielā Bīskapu Koncila sekretāru, ZAM Labdarības biedrības priekšsēdētāju; kopš 1961. gada viņš bija preses izdevuma «Русско-Американский Православный Вестник» („Krievu-Amerikāņu Pareizticīgais Vēstnesis”) redaktors.  Pie tam, ZAM baznīcas vadība bieži vien uzticēja tēvam Aleksijam dažādu svarīgu uzdevumu izpildi.   

20. gadsimta 50.-60. gados virspriesteris Aleksijs Ionovs aktīvi darbojās Svētā Serafima fondā, kas sniedza garīgo palīdzību tiem pareizticīgajiem, kuri bija emigrējuši uz Ameriku. Tika rīkoti kultūras un izglītojošie vakari un pārrunas, izplatīta garīgā literatūra.    

Amerikā tēvs Aleksijs turpināja rakstīt un publicēt savus garīgos rakstus dažādos preses izdevumos. Virkne viņa rakstu tika publicēti laikrakstos  «Свет» („Gaisma”) un «Россия» („Krievija”), kā arī iepriekš minētajā izdevumā «Русско-Американский Православный Вестник». Turklāt  1952. gadā izdošanai tika sagatavotas viņa sacerētās „Misionāra piezīmes” («Записки миссионера»).

20. gadsimta 70. gadu sākumā tēva Aleksija Ionova attiecības ar ZAM tika krasi pārtrauktas. Par iemeslu tam kļuva tas, ka 1970. gada sākumā tika atjaunota kanoniskā saskarsme starp ZAM un Maskavas Patriarhiju (turpmāk tekstā – MP). MP dāvāja ZAM autokefāliju. Tas viss izsauca mācītāja A. Ionova  protestu. Rezultātā, 1970. gada 16. februārī tēvs Aleksijs tika izslēgts no Ziemeļamerikas Metropolijas klēra sastāva un atlaists no Sīklifas Vissv. Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas virspriestera amata. Tajā pat laikā Aleksijs Ionovs pārgāja Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas klērā (turpmāk tekstā – KAPB) un sāka noturēt dievkalpojumus Glenkovas pilsētiņas mājas dievnamā, kas tika iesvētīts par godu Sv. Radoņežas Sergijam. Turpat tika iekārtots arī virspriestera dzīvoklis. 1974. gadā KAPB arhijereju Sinode iecēla tēvu Aleksiju par virsmācītāju.  

1975. gadā tēvs Aleksijs Ionovs tika iecelts Burlinheimas (Kalifornija) Sinodālās sētas pārziņa amatā. Tomēr drīzumā tēvs Aleksijs nopietni saslima un vairs nespēja izpildīt savus pienākumus. 1977. gada 22. janvārī aprāvās izcilā krievu pareizticīgā mācītāja no Latvijas dzīves pavediens.  

P.S. Un vēl dažas piezīmes. 2010. gadā tika uzņemta un skatītājiem demonstrēta V. Hotineko mākslas filma «Поп» („Macītājs”) (par izdomātā personāža tēva Aleksandra Ioņina darbību). Daži skatītāji sāka uzskatīt, ka filmas varoņa prototips ir Aleksijs Ionovs. Tomēr pēc iepazīšanās ar filmas saturu kļūst skaidrs, ka vārdu un uzvārdu sakritība ir nejauša. Jo filmas varoņa un reālā personāža – Aleksija Ionova – likteņi ir pavisam atšķirīgi (kaut gan ne tikai viņu vārdi un uzvārdi ir līdzīgi, viņus apvieno arī tas, ka abi darbojās Pleskavas Pareizticīgās misijas sastāvā, bet filmas varonis pēc tam ticis padomju varas represēts, toties tēvs Aleksijs Ionovs emigrējis un nonācis ASV). Atšķirība ir arī tanī, ka Aleksijs Ionovs bija visnotaļ augsti izglītots cilvēks, bet filmas varonis bija tipisks lauku mācītājs.  

Sergejs Coja

Jevgeņijs Kļimovs. Tēva Alekseja Ionova portrets.

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Латвийские православные священнослужители на Американском континенте. (Latvijas pareizticīgie garīdznieki Amerikas kontinentā.) М.: Общество любителей церковной истории, 2013. 344.-386. lpp.;

2)  Цоя С.А. Латвийская Православная Церковь и Свято-Сергиевский Православный Богословский институт в 20-30-х гг. XX века. (Latvijas Pareizticīgā Baznīca un Svētā Sergija Pareizticīgais Teoloģijas institūts 20. gadsimta 20.-30. gados.) «Православие в Балтии. Научно-аналитический журнал» („Pareizticība Baltijā. Zinātniski analītiskais žurnāls”), 2013, № 10(1). 33.- 48.lpp.; 

3)  ЛГИА (LVVA), ф. 7469, оп. 2, д. 192.