Sākumlapa > Tēmas > Personas
Leonīds Ostrouhovs

Leonīds Ostrouhovs

Leonīds Ostrouhovs (1867. g. 10. marts, Maskava – 1937. g. 11. februāris, Rīga) – Vidzemes guberņas vicegubernators, sabiedriskais un teātra darbinieks, skolotājs.

Leonīds Ostrouhovs ir dzimis tirgotaju ģimenē, audzis mākslinieciskā vidē, kopš bērnības viņš bijis saistīts ar teātra skatuvi. Viņš ir absolvējis Maskavas Klasisko ģimnāziju un Maskavas Universitāti. No 1892. līdz 1897. gadam L. Ostrouhovs pasniedzis Pētera I reālskolā Rīgā.   

Kopš 1897. gada L. Ostrouhovs dienējis valsts dienestā Vidzemes gubernatora kancelejā – sākumā par īpašo uzdevumu ierēdni, vēlāk – par jaunāko un vecāko padomnieku. No 1910. līdz 1917. gadam viņš bijis Vidzemes guberņas vicegubernators. Pirmā pasaules kara laikā viņš izpildīja vicegubernatora pienākumus, atrodoties Tartu (tolaik - Jurjeva). Par nevainojamu dienesta pienākumu pildīšanu saskaņā ar Krievijas ķeizara dekrētu Leonīds Ostrouhovs ticis iecelts dzimtmuižnieku kārtā.

Dzīvodams Rīgā, Leonīds Ostrouhovs aktīvi iesaistījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, bijis Krievu teātra uzticamais draugs. “Un teātris atmaksājis viņam ar tādu pašu mīlestību. Grūti ir iedomāties Ostrouhovu ārpus teātra un Rīgas Krievu teātri bez Ostrouhova. Ja Rīgas krievu iedzīvotāji pirms kara (Pirmā pasaules – red. piezīme) bija saņēmuši savu drāmas teātri, tad tas bija L. Ostrouhova nopelns. Ēka Valdemāra ielā, pie kanāla, ir uzbūvēta par naudu, ko bija savācis Ostrouhovs, pēc plāniem, kurus viņš iecerējis” (skat.: Miris L. Ostrouhovs. [Умер Л.С. Остроухов. – Сегодня], 1937. g. 12. februāris).

Leonīds Ostrouhovs ir viens no Rīgas “Drāmas biedrības” («Драматическое общество») dibinātājiem, daudzus gadus viņš bijis tās priekšsēdētājs. Viņš uzstājies arī kā aktieris un darbojies kā režisors, bijis mākslinieciskās komisijas pastāvīgais loceklis. Lielā mērā pateicoties viņa centieniem, uz Rīgu atbraucis strādāt talantīgais teātra režisors Konstantīns Ņezlobins (īst. uzvārds Aļabjevs), kura laikos Krievu teātris bija sasniedzis savu uzplaukumu.

Pēc Vidzemes guberņas gubernatora norīkojuma L. Ostrouhovs ticis iekļauts 1901. gadā izveidotās Krievu teātra Pārvaldes sastāvā.  

Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas Leonīds Ostrouhovs  viens no pirmajiem bija atgriezies Rīgā un iesaistījies sabiedriskajā dzīvē. Viņš ir viens no Krievu Literāri teatrālās biedrības dibinātājiem un ir aktīvi veicinājis Krievu teātra atdzimšanu Rīgā, uzturēdams ar to ciešas saiknes līdz pat sava mūža beigām.

L. Ostrouhovs bijis daudzu krievu organizāciju - “Krievu nacionālā apvienība” («Русское национальное объединение»), “Rīgas Krievu izglītības biedrība” («Рижское русское просветительное общество»), “Krievu klubs”, “Labdarības biedrība”, “Kamermūzikas cienītāju biedrība” - biedrs. 1927. gadā L. Ostrouhovs kļuvis par Rīgas Krievu teātra “Garantu biedrības” («Общество гарантов») locekli.  1932. gadā L. Ostrouhovs kļuvis par jaunizveidotās “Krievu teātra Latvijā draugu biedrības” («Общество друзей русского театра в Латвии») valdes locekli; 1935. gadā šī biedrība, lai glābtu teātri no finansiālā kraha, pārņēma to savā īpašumā.

Jaunajos apstākļos Leonīds Ostrouhovs bija atkal pievērsies skolotāja darbam. Kopš 1918. gada un līdz pat aiziešanai pensijā viņš pasniedzis krievu valodu un vēsturi  J. Landau ebreju ģimnāzijā. Līdztekus tam, viņš pasniedzis L. Tailovas, O. Ļišinas un N. Vinzarājas krievu privātajās ģimnāzijās.

Savas nāves priekšvakarā L. Ostrouhovs bija piedalījies Rīgas Krievu teātrī organizētajā piemiņas vakarā, kas veltīts krievu dzejnieka Aleksandra Puškina bojāejas 200. gadskārtai. Vakara gaitā L. Ostrouhovam kļuva slikti: viņu piemeklējusi stenokardijas lēkme. [..]  Nākamajā dienā Leonīds Ostrouhovs bija iecerējis doties uz izrādes “Boriss Godunovs” pirmizrādi un pirms lugas sākuma uzstāties ar runu. Tomēr nāve neļāva īstenot šo ieceri.

Nelaiķa apdziedāšana norisinājusies Kristus Piedzimšanas katedrālē. Apzdiedāšanas rituālu bija noturējis katedrāles virspriesteris protoijerejs Jānis Jansons. Viņš teicis, ka “nelaiķis bija iemiesojis sevī krievu inteliģentā cilvēka ideālu, kura sirdī ir mūžīgas vēlmes un tieksmes kalpot patiesības gaismai.” (skat.: A. Perovs. L. Ostrouhova bērēs. [А. Перов. На погребении Л.С. Остроухова.– Сегодня], 1937. g. 15. februārī). Leonīds Ostrouhovs ir apbedīts Jāņa kapos Rīgā, netālu no režisora Konstantīna Ņezlobina un teātra dekoratora un kostīmu mākslinieka Jurija Rikovska apbedīšanas vietām (J. Rikovska kaps nav saglabājies).  

Leonīds Ostrouhovs bija precējies ar Mariju Brjansku (1872-1944). 1890. gadā, pēc Maskavas J. Čulkovas privātās gimnāzijas absolvēšanas, Marija Brjanska nokārtojusi eksāmenu un ieguvusi mājskolotājas aroda nosaukumu Maskavas mācību apgabalā. Līdz 1895. gadam viņa strādājusi par skolotāju. 1918. gadā pēc pārtraukuma viņa atsākusi pedagoģisko darbu un līdz 1925. gadam pasniegusi franču un angļu valodu Rīgas L. Tailovas sieviešu privātajā ģimnāzijā.

Ostrouhovu dēls – Nikolajs (1904-1945) - ticis nokrustīts Sv. apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcā Rīgā. 1922. gadā viņš absolvējis J. Landau ģimnāziju, 1923. gadā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Juridiskajā nodaļā, tomēr studiju kursu nebija pabeidzis.   

1939. gada beigās Leonīda Ostrouhova atraitne un dēls repatriējušies uz Vāciju. 1945. gada sākumā Nikolajs Ostrouhovs bija pazudis bez vēsts. Tajā pat gadā ir dzimis viņa dēls Viktors, kurš patlaban dzīvo Vācijā.

L. Ostrouhova brālis – Iļja Ostrouhovs (1858-1929) –  pazīstams kolekcionārs un mākslinieks, dzīvojis, strādājis un miris Maskavā.  I. Ostrouhovs bija pirmais Tretjakova mākslas galerijas Maskavā direktors no 1905. līdz 1913. gadam.

  Tatjana Feigmane

 

Informācijas avoti:

LVVA (Latvijas Valsts vēstures arhīvs), 2996. f., 14. apr., 4175. l.;

LVVA, 2996. f., 4. apr., 4176. l.;

LVVA, 2996. f., 14. apr., 4188. l.;

LVVA, 1632. f., 1. apr., 15271. l.;

LVVA, 1632. f., 1. apr., 15272. l.;

LVVA, 7427. f., 1. apr., 7707. l.

Русский театр в Риге: 1883-1912. – Рига, 1912.

Пятилетие Русского театра в Латвии. 1921-1926. – Рига, 1926.

Десять лет Русского театра в Латвии. – Рига, 1931.

Пятнадцать лет Русского театра в Латвии. Издание «Общества друзей русского театра в Латвии». Под редакцией А. Перова. – Рига, 1936.

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. –Даугава, №1, 1994, стр. 171, 173.

Б. Шалфеев. Л. С. Остроухов. (К 25-летнему юбилею). – Сегодня, 1924, 7 декабря.

В. Гадалин. Л.С. Остроухов. – Наш огонёк, 1924, 3.

Фото с Правлением Русского просветительного общества. – Сегодня, 1929, 27 октября.

И.К. [Кобылянский]. 45 лет, отданных театру. [Воспоминания Л.С. Остроухова о К.Н. Незлобине]. – Сегодня вечером, 1930,  5 мая.

Фото в составе Общества друзей русского театра. – Для Вас, 1935, №40.

А. Перов. Умер Л.С. Остроухов. – Сегодня, 1937, 12 февраля.

А. Перов. На погребении Л.С. Остроухова. Сегодня, 1937, 15 февраля.

А. Перов. Пушкинские торжества в Риге 37 ½ лет тому назад. Последняя беседа с Л.С. Остроуховым. – Сегодня вечером, 1937, 16 февраля.

Вахрушева Е.А. Дорога исканий. -  Рига: Латвийское государственное издательство, 1958.

Русаков Ю.А. - Илья Семенович Остроухов : [художник-пейзажист] : 1858-1929 Москва : Искусство, 1954.

Стодесятилетие со дня основания русского театра в Риге. – Рига, 1994.

 

Fotogtāfijas no Ostrouhovu ģimenes athīva