Sākumlapa > Tēmas > Personas
Konstantīns Batjuškovs

Konstantīns Batjuškovs

Konstantīns Batjuškovs (1787.g. 18./29. maijā Vologdā - 1855.g. 7./19. jūlijā Vologdā) -  krievu dzejas Zelta laikmeta pārstāvis

Izcilais, tā saucamā krievu dzejas Zelta laikmeta pārstāvis, viens no „krievu poēzijas saules” Aleksandra Puškina priekštečiem, Konstantīns Batjuškovs pēc izcelsmes bija nācis no senas muižnieku dzimtas. Savus agrīnos bērnības gadus viņš pavadīja dzimtas muižā Daņilovskoje. Vēlāk Konstantīns Batjuškovs mācījās kādā no Krievijas Impērijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas privātskolām, kur apguva daudzas Eiropas valodas. 15 gadu vecumā izglītotais jaunais cilvēks sāka dienēt Tautas izglītības ministrijā. Topošā dzejnieka paziņu vidū bija tā laika izcilie literāti: Aleksandrs Radiščevs, Nikolajs Jazikovs, Nikolajs Gņedičs.

1805. gadā tika publicēts pirmais jaunā dzejnieka dzejolis. Visai drīz Konstantīns Batjuškovs kļuva par vienu no pazīstamākajiem Krievijas dzejniekiem. Jaunais Aleksandrs Puškins uzskatīja Batjuškovu par savu literāro skolotāju. Vēlāk gan Puškins sāka izturēties pret dzejnieku Batjuškovu ne tik jūsmīgi, kā agrāk, bet tomēr joprojām pienācīgi vērtēja viņa talantu. Konstantīna Batjuškova laikabiedrs, populārais rakstnieks Aleksandrs Bestuževs-Marļinskis šādi rakstīja par dzejnieku : «No Žukovska un Batjuškova sākās jauna skola mūsu poēzijā. Abiem viņiem izdevās atklāt mūsu dižās harmoniskās valodas noslēpumu...».

1805. gadā Krievija atradās kara stāvoklī ar Franciju. Konstantīns Batjuškovs vēlējās iestāties armijā, bet viņa tēvs kategoriski aizliedza jauneklim to darīt. Tanī pat laikā, karadarbība nenesa veiksmi Krievijas Impērijai, Napoleona karaspēks bez apstājas tuvojās valsts robežām. 1807 . gada sākumā Konstantīns Batjuškovs uzrakstīja tēvam adresētu vēstuli, kurā viņš lūdza piedošanu par nepaklausību un aizlieguma pārkāpšanu, un pēc tam dzejnieks iestājās dienestā krievu zemessargu bataljonā. 1807. gada 22. februārī 19 gadus veco muižnieku Konstantīnu Batjuškovu iecēla par Pēterburgas zemessargu bataljona simtnieka komandieri . 

Drīzumā Pēterburgas zemessargu bataljons kaujas laukā satikās ar pretinieku. 1807. gada 24. maijā Konstantīns Batjuškovs pirmo reizi piedalījās kaujā. 25. maijā viņš nonāca to rindās, kuri vajāja franču maršala Neja atkāpjošās kara vienības. 29. maijā kaujā pie Heilsbergas jaunais virsnieks tika smagi ievainots. Brīnumainā kārtā viņam izdevās izdzīvot, drīzumā viņu nosūtīja uz Rīgu ārstēties pēc lodes ievainojuma. Atveseļošanās noritēja gauži lēnām. Jaunais virsnieks apmetās Rīgas komersanta Mīgela namā. Kādā no draugam adresētajām vēstulēm dzejnieks ar sajūsmu uzrakstīja: «Viņa meita ir brīnumjauka». Visiem zināms, ka rīdziniece Anna Kerna ilgu laiku bija dzejnieka Aleksandra Puškina mūza - «skaidrās dailes ģēnijs», Konstantīnam Batjuškovam par šādu mūzu kļuva cita Rīgas iedzīvotāja — Emīlija Mīgele. Emīlija izauga inteliģentā ģimenē, kurā ļoti augsti vērtēja mākslu, tostarp, mūziku. «Un visi... priekš manis muzicē»-, uzrakstīja Konstantīns Batjuškovs tanī pat vēstulē draugam.

Jaunais virsnieks bija kaislīgi iemīlējies, un par galveno viņa daiļradē kļuva mīlas lirika. Pēc dažiem gadiem liriskajā vēstījumā kādam krievu inteliģentam, ar kuru dzejnieks bija iepazinies Rīgā, viņš piedāvāja tam atcerēties „...laimīgos laikus, kad mūs, jauniešus, Daugava ieraudzīja” («...счастливы времена, когда нас, юношей, увидела Двина»). Piezīmēsim, ka Batjuškova mīlestība tika atalgota ar pretmīlu. Dzejnieks pat domāja noslēgt laulību. Tādēļ pēc atveseļošanās viņš devās uz dzimtas muižu pie sava tēva, lai apspriestu jautājumu par ģimenes izveidi. Taču šeit dzejnieku sagaidīja nepatīkami pārsteigumi. Tēvs (Konstantīna māte saslima ar psihisku slimību, kad dēlam apritēja četri gadi, un bija jau sen mirusi) nolēma apprecēties otrreiz, savu dēlu no pirmās laulības viņš sagaidīja ne pārāk laipni, viņu starpā notika konflikts, dzejniekam nācās nopietni sākt domāt par to, vai šādā situācijā viņš varēs uzturēt ģimeni. Kopā ar savām māsām Konstantīns Batjuškovs bija spiests aizbraukt no tēva muižas. K. Batjuškovs turpināja kara dienestu, viņu pārcēla uz gvardes pulku. Sanktpēterburgā dzejnieks atkal smagi saslima, ilgi ārstējās, kad atveseļojās, viņš bija spiests nekavējoties doties uz Somiju, jo norisinājās karš starp Krieviju un Zviedriju, un Krievijas armija, karojot Somijas teritorijā, pārgāja uzbrukumā. Tikai 1809. gada vasarā Konstantīns Batjuškovs tika atlaists atvaļinājumā, bet tūlīt pat uzzināja, ka  viņa māsas dzīvo nabadzībā, un uzskatīja par savu pienākumu nodarboties ar viņu lietām. Rezultātā, Konstantīns Batjuškovs tā arī neapprecējās ar savu mūzu Emīliju Mīgeli. Tomēr dzejnieks bija sacerējis virkni talantīgu dzejoļu, kas tika veltīti Rīgai un viņa mīļotajai Emīlijai. Piemēram, tie ir tādi dzejoļi, kā „1807. gada atmiņas”(«Воспоминания 1807 года»), „Atveseļošanās”(«Выздоровление»), „Vēstījums Veļeurska k-gam”(«Послание г. Велеурскому»).

Konstantīna Batjuškova daiļrades pētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, profesors Boriss Infantjevs un viņa līdzautors A. Losevs pat izmantoja tādu terminu kā Konstantīna Batjuškova dzejoļu «Rīgas cikls». Šie pētnieki atzīmē, ka par ko gan Batjuškovs arī netika rakstījis «...par cerēto atveseļošanos un patīkamajām Rīgas atmiņām, par aizbraukšanu uz aktīvo armiju, par šķiršanos no mīļotās un skumjām, kuras viņam iedveš Lauras un Petrarkas traģēdija, - it visā ir manāma viegla Emīlijas ēna, it visur ir dzirdami viņas «mīļie vārdi»».

Laika gaitā Konstantīns Batjuškovs kļuva arvien populārāks un plašāk pazīstams kā dzejnieks, viņš izpelnījās lielu visas krievu inteliģences cieņu. Diemžēl, smaga psihiska slimība (par kuras upuri kādreiz kļuva arī viņa māte) piespieda dzejnieku pārtraukt literāro daiļradi, sava mūža pēdējās trijās desmitgadēs viņš vairs dzejoļus netika sacerējis.

Konstantīns Batjuškovs mira no tīfa 1855. gada 7. jūlijā Vologdā. Dzejnieks apbedīts Spaso-Priluckas klosterī netālu no Vologdas.  

Aleksandrs Gurins

 

 

Алла Новикова-Строганова «Два креста Константина Батюшкова»