Alīna Ļitviņenko

Alīna Ļitviņenko (1938. g. 4. septembrī Amūras apgabalā, Krievijas PFSR – 2026. g. 28. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – vēstures doktore (Dr. hist.), māksliniece un dzejniece. Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas (ISMA) Kultūras un mākslas katedras vadītāja. 

Alīna Ļitviņenko ir dzimusi Amūras apgabalā, Krievijas Tālajos Austrumos. Viņas tēvs, Viktors Ļitviņenko, pēc tautības bija ukrainis, māte – poliete. No tēva, Kijivas Mākslas akadēmijas absolventa, meita mantojusi gleznotājas talantu un noslieci uz poētisko daiļradi. Staļina režīma laikā, 1930. gados par saviem poētiskiem darbiem Viktors Ļitviņenko tika represēts un tāpēc vēlāk uzstājīgi prasīja, lai meita dzeju neraksta. Taču Alīna nepaklausīja savam tēvam.

Jau skolas laikā kopā ar vecākiem Alīna pārcēlās dzīvot uz Latviju, kur absolvēja Rīgas 13. vidusskolu. Viņas māte rūpējusies, lai meita varētu apgūt baleta mākslu, nodarboties ar mūziku un ātrslidošanas sporta veidu.

1960. gados Alīna Ļitviņenko studējusi Latvijas Valsts universitātes (turpmāk tekstā – LVU) Filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļā. Tā kā Alīna interesējās par vēsturisko prozu, tad pēc augstskolas absolvēšanas viņa nolēma studēt vēsturi aspirantūrā. Jau studiju gados viņas zinātniskais pētījums, kas veltīts krievu dzejnieku Aleksandra Puškina un Aleksandra Bloka vēsturiskajiem daiļdarbiem, bija ieguvis PSRS Izglītības ministrijas Goda rakstu. 1968. gadā Alīna Ļitviņenko beigusi aspirantūru un aizstāvējusi zinātņu kandidātes disertāciju. Pēc tam LVU docētājas statusā viņa lasījusi lekcijas vēsturē. 1992. gadā A. Ļitviņenko sekmīgi izturējusi nostrifikācijas procesu un viņai tika piešķirts vēstures doktora (Dr. hist.) zinātniskais grāds.

1990. gados A. Ļitviņenko strādājusi par skolotāju Rīgas 38. vidusskolā, pēc tam bija Latvijas Biznesa koledžas direktore, Rīgas Dizaina un arhitektūras koledžas direktore. Sešus gadus viņa bija Ekonomikas un kultūras augstskolas rektore. Viņa lasījusi lekcijas un vadījusi Kultūras un mākslas katedru Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā (ISMA). Ļitviņenko bija asociētā profesore un studiju programmas “Vides dizains” direktore. Viņa lasījusi studentiem un aspirantiem lekciju kursus pasaules kultūras un mākslas vēsturē, filozofijas un socioloģijas vēsturē, kā arī par krievu emigrācijas vēsturi u.c.

Alīna Ļitviņenko ir uzrakstījusi monogrāfiju par krievu aizrobežas (pirmā emigrācijas viļņa) tēlotājmākslu: «Сквозь призму лет и поколений»/ “Caur gadu un paaudžu prizmu”. Viņa ir autore diviem mācību līdzekļiem un vairāk nekā 70 zinātniskiem rakstiem un referātiem. A. Ļitviņenko uzstājusies ar priekšlasījumiem starptautiskajās konferencēs, kas veltītas mākslinieku apvienības “Mir iskusstva”/ “Mākslas pasaule” vēsturei; aktiera un režisora Mihaila Čehova daiļradei; svešumā mītošo krievu vēsturnieku likteņiem un krievu augstākajai izglītībai aizrobežā; Sergeja Djagiļeva “Krievu baletu” vēsturei. 

Vēl 1960. gados Alīna Ļitviņenko mācījusies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas četrgadīgajos glezniecības un zīmēšanas kursos, kur pasniedzis pazīstamais gleznotājs un pedagogs Mihails Korņeckis. Tur viņa iesākusi gleznot eļļas glezniecības tehnikā, aizrāvusies arī ar batiku (auduma apgleznošana, izmantojot rezervējošos sastāvus), enkaustiku (glezniecības tehnika, kurā kā krāsu pigmentu saistvielu izmanto vasku) un zīda (šalles) apgleznošanu.

Kā maksliniecei Alīnai Ļitviņenko īpaši patika gleznot ainavas, viņasprāt, daba ar savu pirmatnējo šķīstumu un patieso daiļumu atraisa cilvēkā labākās jūtas, padara dvēseli cēlāku. Pēdējos sava mūža gados viņa bija pievērsusies arī laikmetīgās mākslas virzieniem, taču uz jautājumu, kādi glezniecības vai arhitektūras stili viņai ir tuvāki, māksliniece atbildējusi: klasicisms, baroks, rokoko, ampīrs, modernisms. 

Gleznotāja bija Baltijas baltkrievu mākslinieku apvienības “Maju Gonar” (“Man ir gods”) biedre. Mākslinieces radošajā biogrāfijā bija vairāk nekā 30 mākslas izstāžu, tajā skaitā ap desmit personālizstādes - Latvijā, Polijā, Īrijā un Parīzē (Francija). 2012. gada jūnijā viņa piedalījusies prestižajā izstādē “Krievu Latvija mākslas tēlos”(1945–2012) / "Русская Латвия в художественных образах" (1945-2012), kas notika viesnīcā “FG Royal Hotel”, Rīgā. 

Makslinieces Alīnas Ļitviņenko gleznas un citi mākslas darbi atrodas privātās kolekcijās Latvijā, Francijā, Vācijā, Ukrainā, Izraēlā, Īrijā, Taivānā, Slovākijā, Polijā, Krievijā un Baltkrievijā. 

Katram mākslas darbam, kā tas mēdz būt, ir sava vēsture. Taču visneparastākais bija gleznas «Отчаяние»/ “Izmisums” tapšanas stāsts. Pati māksliniece stāstījusi:

“Šādas melni dzeltenas debesis es ieraudzīju tad, kad braucu ar prāmi no Parīzes uz Londonu. Pēc tam piepildījās arī mans mūža sapnis – Londonā nofotografēties pie Bigbena pulksteņa torņa. Un tieši tad notika kaut kas neticams. Pirmajā fotoattēlā varēja redzēt pelēkās Londonas debesis un slaveno Bigbena torni. Bet otrajā foto, kas tika uzņemts pēc kādas sekundes, bija slavenais tornis, bet pelēkajās debesīs parādījās elipsveida sprauga, no kuras tieši uz mani kā spožš stars plūda gaismas straume. Kopš tā brīža es vairs nekur nevarēju rast mieru. Taču, atgriežoties Rīgā, atsākās nodarbības ar studentiem. Dienas, vakara nodaļās… Radošajam darbam atlika vienīgi nakts stundas. Nācās nopirkt dienasgaismas spuldzes un ķerties pie ieceres īstenojuma, kas aizņēma gandrīz nedēļu. Tā es uz kādu laiku pat zaudēju redzi un nokritos svarā, toties pabeigtais mākslas darbs tūlīt pat nonāca galerijas “Nellija” izstādē.”

2005. gadā Alīnai Ļitviņenko nācis klajā dzejoļu krājums «Струны сердца»/ “Sirds stīgas” ar autores ilustrācijām. Šajā laikā ar lieliem panākumiem noritējuši arī viņas dzejas vakari.

Alīna Ļitviņenko bija pazīstama arī kā prozaiķe. Viņas kontā ir vairāku bērnu grāmatu izdevumi, piemēram, «Одноглазый»/ “Vienacainais” un «Кто съел ножку скамейки»/ “Kas apēda soliņa kāju”, kā arī dzejas krājumi, to starp «Без любви не взлетишь»/ “Bez mīlestības nepacelsies gaisā”.

1990. gadu beigās Alīna Ļitviņenko uzrakstījusi scenāriju literāri muzikālajam uzvedumam, kas veltīts krievu emigrācijas dziedātājai Nadeždai Pļevickai. Uzvedums bija paredzēts četriem izpildītājiem: autorei, dziedātājai, pianistam, vijolniecei. Pati A. Ļitviņenko vadījusi uzveduma pirmo daļu, bet pēdējā daļā tēlojusi slaveno dziedātāju. Vēlāk līdzīgi scenāriji tapuši arī par dziedātāja Pētera Ļeščenko daiļradi, par komponistu Oskaru Stroku un baletdejotāju Matildi Kšesinsku. Šīs izrādes tika vairākkārt uzvestas dažādās Rīgas skatuvēs, tostarp arī muzikālajā teātrī “Vernisāža” un koncertzālē “Ave sol”. 

Alīna Ļitviņenko aizgājusi viņsaulē 2026. gada 28. jūnijā Rīgā un tika apbedīta Matīsa kapos.

Андрей Шаврей. Ушла из жизни учитель, литератор и художница Алина Литвиненко