Vera Pančenko

Vera Pančenko

Vera Pančenko (1934.g. 6.maijā Čitas apgabalā) – dzejniece un tulkotāja.

Vera Pančenko dzimusi Čitas apgabala Bušulejas sādžā. 1956. gadā beidza Čitas Valsts pedagoģisko institūtu. Strādāja par žurnālisti – vispirms rajona avīzē „Hilokskij rabočij”/«Хилокский рабочий», pēc tam apgabala laikrakstā „Komsomoļec Zabaikaļja”/«Комсомолец Забайкалья». Pēc pārcelšanās uz Rīgu – republikāniskajā izdevumā „”Sovetskaja Molodež”/«Советская молодежь», pēc tam vairākus gadus pēc kārtas braukāja uz Austrumsibīriju un Tālajiem Austrumiem, kur strādāja ģeoloģiskās un ģeofiziskās partijās, sairas apstrādē (Šikotanas salā). 1973. gadā tika uzņemta Latvijas (toreiz PSRS Latvijas nodaļas) Rakstnieku savienībā. No 1981. gada līdz aiziešanai pensijā (1989) strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības krievu literatūras štata konsultanti-referenti.

Dzejniece – tulkotāja. Tulkoja latviešu dzejnieku Mirdzas Ķempes, Lijas Brīdakas, Laimoņa Vāczemnieka, Aleksandra Čaka, Ināras Rojas, dramaturga Pētersona un citu autoru darbus.

Krievijas Rakstnieku savienības biedre.

 

Septiņu dzejas krājumu autore:

„Mans vārds”/«Мое имя» (Rīga, 1966), „Tie, kas mīl tikai vienu sievieti”/«Однолюбы» (Irkutska, 1968), «Sniega zariņš”/”Ветка снега» (Rīga, 1973), „Zināšanu garša”/«Вкус познанья» (Rīga, 1977), „Dzirnavas”/«Мельница» (Rīga, 1981), „Caurspīdīgie zvani”/«Прозрачные колокола» (Rīga, 1984), „No dienas paduses..”/«Из пазухи дня...»  (Rīga, 2011). Septiņi rokrakstā.


Вера Панченко. Нынешний алхимик (о новых стихах Сергея Пичугина)