Viktors Tretjakovs

Viktors Tretjakovs (1888. g. 17. oktobrī Kijevas guberņā, Krievijas impērijā – 1961. g. 14. augustā Rīgā, Latvijas PSR) – dzejnieks, latviešu dzejas atdzejotājs, mākslinieks, žurnālists. Nikolaja Gumiļova poētikas virziena pārstāvis krievu emigrācijā.

Viktors Tretjakovs ir dzimis Kijivas guberņā (tolaik atradusies Krievijas impērijas sastāvā). Viņa tēvs bija tiesas ierēdnis Vasilijs Tretjakovs. Vidējo izglītību Viktors ieguvis Kijivas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņš studējis Sanktpēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultātē (no 1914. gada - Pēterpils Universitāte). Tomēr studijas universitātē viņš pārtraucis un Filoloģijas fakultāti tā arī nebija pabeidzis. V. Tretjakova prioritātes izglītības jomā bija mainījušas un viņš iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1918. gadā lielinieki šo augstāko mācību iestādi bija reorganizējuši un tā ieguva nosaukumu - Pēterpils Valsts brīvās mākslas izglītības darbnīcas).

Kas attiecas uz Viktora Tretjakova poētisko daiļradi, tad to lielā mērā ietekmējusi iepazīšanās un tuvas attiecības ar krievu “Sudraba laikmeta” izcilo dzejnieku-akmeistu Nikolaju Gumiļovu (1886–1921). 1910. gados V. Tretjakovs bijis N. Gumiļova vadītās literārās apvienības “Dzejnieku ģilde”/ «Цех поэтов» dalībnieks. Viņa dzejoļi izpelnījušies tādu slavenu krievu dzejnieku atzinību, kā Aleksandrs Bloks, Mihails Kuzmins, Fjodors Sologubs.

Būdams “Dzejnieku ģildes” dalībnieks, Tretjakovs demonstrējis, ka viņš ir Mihaila Kuzmina liriskās daiļrades cienītājs, daudzus šā dzejnieka dzejoļus viņš zinājis no galvas. “V. Tretjakova personā mums ir īstens dzejnieks, kurš izprot poēzijas nopietnos uzdevumus. Es atrodu viņa dzejoļos savdabīguma iezīmes,” daudz vēlāk, 1930. gadā, rakstījis M. Kuzmins.

Savus dzejoļus Viktors Tretjakovs sācis publicēt laikraksta “Kijivskaja misļ” Literatūras nodaļā. Kā dzejnieks viņš debitējis 1915. gadā – publicētais dzejolis saucās “Karuseļi”/ «Карусели». Vēlāk šis dzejolis publicēts Latvijas periodiskajā izdevumā «Театр и жизнь»/ “Teātris un dzīve”. Tajos laikos līdztekus dzejoļu sacerēšanai Tretajkovs nodarbojies ar angļu dzejnieka romantiķa Viljama Vērdsverta daiļdarbu atdzejošanu.  Vēl viņš bija aktīvi pievērsies glezniecībai, nereti ilustrējot savus liriskos daiļdarbus ar paša zīmējumiem un grafiskiem skicējumiem.  

1917. gada Oktobra lielinieku apvērsums Krievijā un tam sekojošais Pilsoņu karš krasi mainījuši V. Tretjakova, kā arī daudzu citu viņa laikabiedru – inteliģences pārstāvju, dzīvi uz negatīvo pusi. 1921. Viktors Tretjakovs bija spiests emigrēt no Padomju Krievijas uz neatkarīgo Latviju. Pateicoties tam, ka Latvijā dzīvojis viņa patēvs Edvards Veispals, Tretjakovam salīdzinoši viegli izdevās iziet optācijas procedūru.

Dzīvodams Latvijas galvaspilsētā, Viktors Tretjakovs nopietni aizrāvās ar atdzejošanu un sācis krieviski atdzejot latviešu autoru poētiskos tekstus. Ar atdzejošanu viņš nodarbojies līdz pat 1940. gadu sākumam. 1931. gadā klajā nākusi atdzejojumu krājuma pirmā daļa: «Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова» / “Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā” (metiens 1000 eksemplāru, iespiests tipogrāfijā “Vārds”).

Viktors Tretjakovs bija atzīts speciālists krievu poētiskā modernisma jomā, tādēļ laikraksta “Segodņa” redakcija piedāvājusi viņam uzsākt publicēt zinātniski kritisku apcerējumu sēriju, veltītu tā laika krievu poēzijas stāvoklim. Tretjakovs ir literārās esejas autors, kas uzrakstīta saistībā ar Aleksandra Bloka grāmatas «За гранью прежних дней»/ “Aiz iepriekšējo dienu robežas” klajā nākšanu.

Daudzkārt Tretjakovs, faktiski vadoties no historisma pozīcijas, bija aprakstījis Rīgas krievu kultūras un literārās dzīves norises, organiski sasaistot un salīdzinot tās ar Pēterburgas kultūras un literārās dzīves veidolu, kas bija zudis, aizejot nebūtībā uz visiem laikiem. Dažus no saviem rakstiem Tretjakovs bija veltījis tikšanās reizēm ar dzejnieci un memuāristi Irinu Odojevcevu (1895–1990) – rīdzinieci, kas nākusi no Baltijas vāciešu ģimenes.

1926. gadā Viktors Tretjakovs kā žurnālists detalizēti aprakstījis pasākumus VI Vispārējo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku ietvaros. Krievu radošie kolektīvi un muzikālie ansambļi arī aktīvi piedalījušies šajos svētkos, bet visas ziņas par to gaitu publika saņēmusi no Tretjakovа operatīvajām un skrupulozajām piezīmēm.   

Starpkaru Rīgā Viktors Tretjakovs turpinājis nodarboties ar literāro daiļradi, rakstījis dzejoļus, saglabājot uzticību “Sudraba laikmeta” estētikai. Pirmais viņa dzejoļu krājums iznācis 1930. gadā Berlīnes izdevniecībā “Petropolis”, krājumam tika dots nosaukums «Солнцерой»/ “Saules spiets”.

1934. gadā Tretjakovs bija veicis mēģinājumu izdot pats savu literāri reliģisko žurnālu «Основы»/ “Pamati” , taču klajā nākuši tikai seši šā žurnāla numuri.

1937. gadā klajā nākusi Viktora Tretjakova pasaka/dzejā «Дед лесной»?“/ Meža vectēvs”, ilustrācijas šai grāmatai teksta autors bija zīmējis pats.

1940. gadā izdota atdzejojumu krājuma otrā daļa: «Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова» / “Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā”.

Tajā pašā gadā klajā nācis otrais lirisko daiļdarbu krājums «Берег дальний»/ “Tālais krasts”. Tā izdošana kļuvusi iespējama, pateicoties finansiālajam atbalstam, ko snieguši dzejnieka daiļrades cienītāji no Igaunijas. Krājums iznācis Tallinā, to izdot palīdzējusi Akadēmiskā apvienoto mākslu savienība. Neskatoties uz Otrā pasaules kara sākumu un vispārējo politisko nestabilitāti, Parīzes laikrakstos tika publicētas dažas recenzijas krājumam «Берег дальний»/ “Tālais krasts”. Tallinas literārie kritiķi arī atstājuši cildinošas atsauksmes par šo dzejoļu krājumu.

Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā, V. Tretjakovs saņēmis priekšlikumu pievērsties pasniegšanas darbam Latvijas Valsts universitātē (LVU). No 1945. līdz 1948. gadam viņš strādājis par pasniedzēju LVU Filoloģijas fakultātes Slāvu nodaļā, pēc tam ticis atstādināts no pasniegšanas.  

Eduarda Veidenbauma, Kārļa Skalbes, Pāvila Rozīša un citu latviešu literātu dzejas atdzejojumi, kurus veicis Viktors Tretjakovs, ir ievietoti divsējumu «Антология латышской поэзии»/ “Latviešu dzejas antoloģijā”, kas izdota 1959. gadā Maskavā.

Pēc atlaišanas no darba dzejnieka Viktora Tretjakova vārds praktiski vairs netika pieminēts. Tiesa gan, neilgi pirms dzejnieka nāves, laikraksta „Cīņa” 1961. gada 23. februāra (svētku) numurā tika ievietota neliela Kārļa Egles piezīme “Krievu un latviešu kultūras tuvināšanai”, kas veltīta latviešu dzejas atdzejojumiem krievu valodā. Lai šajā kontekstā varētu minēt nežēlastībā kritušā emigranta vārdu, piezīmes autoram nācās norādīt, ka uzreiz pēc padomju varas proklamēšanas Latvijā V. Tretjakovs organizējis Rīgā mākslas studiju strādniekiem, un ka viņa iecienītākie latviešu autori ir Rainis un Andrejs Upīts, kaut gan patiesībā Upīts nekad nav bijis Tretjakova  iecienīto autoru vidū.

Pēdējos sava mūža gadus Viktors Tretjakovs pavadījis, praktiski ne ar vienu nesatiekoties, viņš dzīvojis nošķirti, vientulībā. Jādomā, ka vienīgais, ar kuru Viktors Tretjakovs uzturējis attiecības, bijis rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks Jurijs Abizovs.  

Irēna Ase 

Dzejoļu un atdzejojumu krājumi: 

Солнцерой. Берлин: Петрополис, 1930.  (Saules spiets. Berlīne: Petropolis, 1930.); 

Берег дальний. Таллин, 1940. (Tālais krasts. Tallina, 1940.); 

Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова. [Ч. 1] Рига, 1931; [Ч. 2] Таллин, 1940.  (Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā. [1. d.] Rīga, 1931; [2. d.] Tallina, 1940.)

Post Scriptum

Viktors Tretjakovs, vēl būdams Kijivas Aleksandra ģimnāzijas audzēknis, atklāja sevī noslieci uz zīmēšanu, un dažas viņa etīdes un skices izpelnījušās uzslavu. Vēlāk dažiem ģimnāzistiem (tajā skaitā arī Tretjakovam) tika rekomendēts apmeklēt Kijivas Mākslas skolas audzēkņu izstādi. Ar vienu no viņiem – Anatoliju Petricki – Tretjakovs bija pazīstams. Viņam imponēja Petricka glezniecības brīvā maniere, vērienīgums un piesātinātais kolorīts.

Vienam no V. Tretjakova radiniekiem mātes līnijā, Sergejam Maļcevam (1810–1894), kam piederējušas rūpnīcas Brjanskā, bija solīda Peredvižņiku apvienības gleznotāju darbu kolekcija. Taču V. Tretjakovs, sākumā būdams Sanktpēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultātes students, bet vēlāk studējot Pēterburgas Mākslas akadēmijā un apmeklējot krievu mākslinieku jaunās paaudzes darbu izstādes, vairāk interesējās par Krievu Mākslinieku savienības (dibināta 1903. gadā) un par apvienības “Mir iskusstva” (dibināta 1898. gadā) gleznotāju darbiem, bet nevis par Peredvižņiku (jeb Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības) mākslinieku reālistisko glezniecību.

Pēc apmešanās uz dzīvi Latvijā Viktors Tretjakovs aktīvi iesaistījies vietējās mākslas dzīves norisēs. Rīgā gleznotāju izstādes sekojušas viena otrai: Vilhelma Purvīša, Nikolaja Bogdanova-Beļska, Vasilija Masjutina izstādes (1921. g.), «Krievu mākslinieku izstāde» (1922. g.), Mihaila Dobužinska (1923. g.) un citas. Laikrakstā “Segodņa” tika publicēti V. Tretjakova raksti par šīm vernisāžām, pārsvarā tās bija reportāžas no notikumu vietas bez nopietnas mākslas zinātnes analīzes.

Vienlaikus ar literāro darbību Viktors Tretjakovs turpinājis meklēt savus ceļus un vietu tēlotājmākslā. Viņš zīmējis skices, strādājis pie portretu gleznošanas: dzejnieka Raiņa, tēlnieka Teodora Zaļkalna un citu sabiedrībā pazīstamu personu.

Ilgu laiku V. Tretjakovs strādājis pie gleznas ar nosaukumu “Priedes pie jūras”, kas tika uzskatīta par ilustrāciju Raiņa dzejolim “Lauztās priedes”. Divas šīs gleznas skices, kopā ar citām gleznām (pavisam – 12 vienību) tika eksponētas izstādē, kas veltīta mākslinieka Viktora Tretjakova 130. dzimšanas dienas atcerei (izstāde rīkota 2016.–2017. gadā Latvijas Krievu kultūras biedrībā). 

Mākslinieks V. Tretjakovs bija pievērsies arī grāmatu ilustrēšanai, pats ilustrējis savus dzejoļus. Savos darbos viņam patika attēlot Latvijas ainavas: iecienītākās vietas pie Gaujas, kur atradusies viņa vasarnīca. Viņš gleznojis arī Rīgas Jūrmalas ainavas.

Viktora Tretjakova mākslas darbi galvenokārt atrodas privātajās kolekcijās. Un kaut gan savas dzīves laikā viņš daudzkārt eksponējis savas gleznas, taču ne jau visus savus mākslas darbus viņš parakstījis, cerēdams, ka pēc kāda laika vēl atgriezīsies pie tiem, lai tos mākslinieciski pieslīpētu.

                                                                           Anatolijs Rakitjanskis

Informācijas avoti:  

Кузмин М. В. Третьяков. Юбилей для немногих // Сегодня. 1930. № 312;

Абызов Ю. Русское печатное слово в Латвии 1917–1944. Библиографический словарь. Ч. IV. Стэнфорд, 1991. 61. lpp.;

Абызов Ю. И. От петроградских акмеистов к латышским поэтам // Даугава. 1992. № 1;

Молодяков В. Неизвестные поэты: когда еще блистал Сафонов // Простор. 1994 № 4;

Равдин В. На подмостках войны: Русская жизнь в Латвии времен нацистской оккупации (1941–1944). Стэнфорд, 2005. 162., 196. lpp.;

Виктор Третьяков // Русские творческие ресурсы Балтии.

Бадин Жан. Латвийский мир Виктора Третьякова // Русские творческие ресурсы Балтии.