Sākumlapa > Tēmas > Personas
Viktors Tretjakovs

Viktors Tretjakovs

 

Viktors Tretjakovs (1888. g. 17. oktobrī Kijevas guberņā, Krievijas Impērijā — 1961. g. 14. augustā Rīgā) — dzejnieks, latviešu dzejas atdzejotājs, mākslinieks, žurnālists. Nikolaja Gumiļova poētikas virziena pārstāvis krievu emigrācijā.

Viktors Tretjakovs ir dzimis Kijevas guberņā (tolaik atradusies Krievijas Impērijas sastāvā). Viņa tēvs - tiesas ierēdnis Vasilijs Tretjakovs. Vidējo izglītību Viktors ieguvis Kijevas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņš studējis Sanktpēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultātē (no 1914. gada Pēterpils Universitāte). Taču studijas universitātē viņš pārtraucis un Filoloģijas fakultāti tā arī nebija pabeidzis. Tretjakova prioritātes izglītības jomā bija mainījušas un viņš iestājies Imperatora Mākslas akadēmijā (1918. gadā lielinieki šo augstāko mācību iestādi likvidējuši).   

Kas attiecas uz Viktora Tretjakova poētisko daiļradi, tad to lielā mērā ietekmējusi iepazīšanās un tuvas attiecības ar krievu “Sudraba laikmeta” izcilo dzejnieku-akmeistu Nikolaju Gumiļovu (1886-1921). 1910. gados V. Tretjakovs bijis N. Gumiļova vadītās literārās apvienības “Dzejnieku ģilde”/ «Цех поэтов» dalībnieks. Viņa dzejoļi izpelnījušies tādu slavenu krievu dzejnieku atzinību, kā Aleksandrs Bloks, Mihails Kuzmins, Fjodors Sologubs. Būdams “Dzejnieku ģildes” dalībnieks, Tretjakovs demonstrējis, ka viņš ir Mihaila Kuzmina liriskās daiļrades cienītājs, daudzus šā dzejnieka dzejoļus viņš zinājis no galvas.

“V. Tretjakova personā mums ir īstens dzejnieks, kurš izprot poēzijas nopietnos uzdevumus. Es atrodu viņa dzejoļos savdabīguma iezīmes,” daudz vēlāk, 1930. gadā, rakstījis M. Kuzmins.

Savus dzejoļus Viktors Tretjakovs sācis publicēt laikraksta “Kijevskaja misļ” Literatūras nodaļā. Kā dzejnieks viņš debitējis 1915. gadā – publicētais dzejolis saucās “Karuseļi”/ «Карусели». Vēlāk šis dzejolis publicēts Latvijas periodiskajā izdevumā “Teātris un dzīve”/ «Театр и жизнь».

Tajos laikos līdztekus dzejoļu sacerēšanai Tretajkovs nodarbojies ar angļu dzejnieka romantiķa Viljama Vordsvorta daiļdarbu atdzejošanu.  Vēl viņš bija aktīvi pievērsies glezniecībai, nereti ilustrējot savus liriskos daiļdarbus ar paša zīmējumiem un grafiskiem skicējumiem.  

1917. gada Oktobra lielinieku apvērsums Krievijā un tam sekojošais Pilsoņu karš krasi mainījuši V. Tretjakova, kā arī daudzu citu viņa laikabiedru – inteliģences pārstāvju, dzīvi uz negatīvo pusi. 1921. gadā Imperatora Mākslas akadēmijas absolvents bija spiests emigrēt no Padomju Krievijas uz neatkarīgo Latviju. Pateicoties tam, ka Latvijā dzīvojis viņa patēvs Eduards Veispals, Tretjakovam salīdzinoši viegli izdevās iziet optācijas procedūru.

Dzīvodams Latvijas galvaspilsētā, Viktors Tretjakovs nopietni aizrāvās ar atdzejošanu un sācis krieviski atdzejot latviešu autoru poētiskos tekstus. Ar atdzejošanu viņš nodarbojies līdz pat 1940. gadu sākumam. 1931. gadā klajā nākusi atdzejojumu krājuma pirmā daļa: «Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова» / “Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā” (metiens 1000 eksemplāru, iespiests tipogrāfijā “Vārds”).

Viktors Tretjakovs bija atzīts speciālists krievu poētiskā modernisma jomā, tādēļ laikraksta “Segodņa” redakcija piedāvājusi viņam uzsākt publicēt zinātniski kritisku apcerējumu sēriju, veltītu tā laika krievu poēzijas stāvoklim. Tretjakovs ir literārās esejas autors, kas uzrakstīta saistībā ar Aleksandra Bloka grāmatas “Aiz iepriekšējo dienu robežas”/ «За гранью прежних дней» klajā nākšanu.

Daudzkārt Tretjakovs, faktiski vadoties no historisma pozīcijas, bija aprakstījis Rīgas krievu kultūras un literārās dzīves norises, organiski sasaistot un salīdzinot tās ar Pēterburgas kultūras un literārās dzīves veidolu, kas bija zudis, aizejot nebūtībā uz visiem laikiem. Dažus no saviem rakstiem Tretjakovs bija veltījis tikšanās reizēm ar dzejnieci un memuāristi Irinu Odojevcevu (1895-1990) – rīdzinieci, kas nākusi no Baltijas vāciešu ģimenes.

1926. gadā Viktors Tretjakovs kā žurnālists detalizēti aprakstījis pasākumus VI Vispārējo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku ietvaros. Krievu radošie kolektīvi un muzikālie ansambļi arī aktīvi piedalījušies šajos svētkos, bet visas ziņas par to gaitu publika saņēmusi no Tretjakovа operatīvajām un skrupulozajām piezīmēm.   

Starpkaru Rīgā Viktors Tretjakovs turpinājis nodarboties ar literāro daiļradi, rakstījis dzejoļus, saglabājot uzticību “Sudraba laikmeta” estētikai. Pirmais viņa dzejoļu krājums iznācis 1930. gadā Berlīnes izdevniecībā “Petropolis”, krājumam tika dots nosaukums “Saules spiets” / «Солнцерой».

1934. gadā Tretjakovs bija veicis mēģinājumu izdot pats savu literāri reliģisko žurnālu “Pamati”/ «Основы», taču klajā nākuši tikai seši šā žurnāla numuri.

1937. gadā klajā nākusi Viktora Tretjakova pasaka dzejā “Meža vectēvs” / «Дед лесной», ilustrācijas šai grāmatai teksta autors bija zīmējis pats.

1940. gadā izdota atdzejojumu krājuma otrā daļa: «Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова» / “Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā”.

Tajā pašā gadā klajā nācis otrais lirisko daiļdarbu krājums “Tālais krasts”/ «Берег дальний». Tā izdošana kļuvusi iespējama, pateicoties finansiālajam atbalstam, ko snieguši dzejnieka daiļrades cienītāji no Igaunijas. Krājums iznācis Tallinā, to izdot palīdzējusi Akadēmiskā apvienoto mākslu savienība. Neskatoties uz Otrā pasaules kara sākumu un vispārējo politisko nestabilitāti, Parīzes laikrakstos tika publicētas dažas recenzijas krājumam “Tālais krasts”. Tallinas literārie kritiķi arī atstājuši cildinošas atsauksmes par šo dzejoļu krājumu.

Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā, V. Tretjakovs saņēmis priekšlikumu pievērsties pasniegšanas darbam Latvijas Valsts universitātē (LVU). No 1945. līdz 1948. gadam viņš strādājis par pasniedzēju LVU Filoloģijas fakultātes Slāvu nodaļā, pēc tam ticis atstādināts no pasniegšanas.  

Eduarda Veidenbauma, Kārļa Skalbes, Pāvila Rozīša un citu latviešu literātu dzejas atdzejojumi, kurus veicis Viktors Tretjakovs, ir ievietoti divsējumu “Latviešu dzejas antoloģijā”/ «Антология латышской поэзии», kas izdota 1959. gadā Maskavā.

Pēc atlaišanas no darba dzejnieka Viktora Tretjakova vārds praktiski vairs netika pieminēts. Tiesa gan, neilgi pirms dzejnieka nāves, laikraksta „Cīņa” 1961. gada 23. februāra (svētku) numurā tika ievietota neliela Kārļa Egles piezīme “Krievu un latviešu kultūras tuvināšanai”, kas veltīta latviešu dzejas atdzejojumiem krievu valodā. Lai šajā kontekstā varētu minēt nežēlastībā kritušā emigranta vārdu, piezīmes autoram nācās norādīt, ka uzreiz pēc padomju varas proklamēšanas Latvijā V. Tretjakovs organizējis Rīgā mākslas studiju strādniekiem, un ka viņa iecienītākie latviešu autori ir Rainis un Andrejs Upīts, kaut gan patiesībā Upīts nekad nav bijis Tretjakova  iecienīto autoru vidū.

Pēdējos sava mūža gadus Viktors Tretjakovs pavadījis, praktiski ne ar vienu nesatiekoties, viņš dzīvojis nošķirti, vientulībā. Jādomā, ka vienīgais, ar kuru Viktors Tretjakovs uzturējis attiecības, bijis rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks Jurijs Abizovs.  

                                                                                                                                              Irēna Ase 

 

Dzejoļu un atdzejojumu krājumi: 

Солнцерой. Берлин: Петрополис, 1930.  (Saules spiets. Berlīne: Petropolis, 1930.); 

Берег дальний. Таллин, 1940. (Tālais krasts. Tallina, 1940.); 

Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова. [Ч. 1] Рига, 1931; [Ч. 2] Таллин, 1940.  (Latviešu dzejnieku daiļdarbi Viktora Tretjakova atdzejojumā. [1. d.] Rīga, 1931; [2. d.] Tallina, 1940.)

Post Scriptum

Viktors Tretjakovs, vēl būdams Kijevas Aleksandra ģimnāzijas audzēknis, izjutis noslieci uz zīmēšanu, un dažas viņa etīdes un skicējumi izpelnījušies uzslavu. Vēlāk dažiem ģimnāzistiem (tajā skaitā arī Tretjakovam) tika rekomendēts apmeklēt Kijevas Mākslas skolas audzēkņu izstādi. Ar vienu no viņiem – Anatoliju Petricki - Tretjakovs bijis pazīstams. Viņam imponēja Petricka glezniecības brīvā maniere, vērienīgums un piesātinātais kolorīts.

Vienam no viņa radiniekiem mātes līnijā, Sergejam Maļcevam, kam piederējušas rūpnīcas Brjanskā, bijusi solīda Peredvižņiku apvienības gleznotāju darbu kolekcija. Taču V. Tretjakovs, sākumā būdams Sanktpēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultātes students, bet vēlāk studējot Imperatora Mākslas akadēmijā un apmeklējot krievu mākslinieku jaunās paaudzes izstādes, vairāk interesējies par Krievu Mākslinieku savienības (dibināta 1903. gadā) pārstāvju mākslas darbiem un par apvienības “Mir iskusstva” (dibināta 1898. gadā) biedru glezniecību, bet nevis par Peredvižņiku jeb Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības locekļu reālistisko glezniecību.

Pēc apmešanās uz dzīvi Latvijā Viktors Tretjakovs aktīvi iesaistījies vietējās mākslinieciskās dzīves norisēs. Rīgā mākslas izstādes sekojušas viena otrai: Vilhelma Purvīša, Nikolaja Bogdanova-Beļska, Vasilija Masjutina izstādes (1921. g.), «Krievu mākslinieku izstāde» (1922. g.), Mihaila Dobužinska (1923. g.) un citas. Laikrakstā “Segodņa” tika publicēti Tretjakova raksti par šīm vernisāžām, pārsvarā tās bija reportāžas no notikumu vietas bez nopietnas mākslas zinātņu analīzes.  

Līdztekus literārajai darbībai, Viktors Tretjakovs turpinājis meklēt savus ceļus un vietu tēlotājmākslā. Viņš ne tikai nodarbojies ar glezniecību un māksliniecisko daiļradi, bet arī privāti pasniedzis zīmēšanas stundas.

Viktors Tretjakovs zīmējis skices, strādājis pie portretiem: Tautas dzejnieka Raiņa, tēlnieka Teodora Zaļkalna un citu sabiedrībā pazīstamu personu.

Pie gleznas ar nosaukumu “Priedes pie jūras” («Сосны у моря»), kas tika uzskatīta par ilustrāciju Raiņa dzejolim “Lauztās priedes”, Tretjakovs  strādājis ilgstošu laiku. Divas šīs gleznas skices, kopā ar citām gleznām (pavisam – 12 vienību) tika eksponētas V. Tretjakova pirms jubilejas izstādē, kas veltīta mākslinieka 130. dzimšanas dienas atcerei (izstāde rīkota 2016.-2017. gadā Latvijas Krievu kultūras biedrībā).

Mākslinieks Tretjakovs strādājis  grāmatu ilustrāciju jomā, ilustrējis pats savu dzeju. Savos mākslas darbos viņam patika attēlot Latvijas ainavas: iecienītākās vietas pie Gaujas upes, kur atradusies viņa vasarnīca. Viņš zīmējis arī Rīgas Jūrmalas ainavas.

1944. gada aprīlī-maijā Tretjakovs piedalījies Krievu mākslinieku gleznu izstādē, kuru Rīgas Mākslas muzejā rīkojusi Krievu komiteja par labu evakuētajiem. 1944. gada maijā Rīgā notikusi viņa studijas audzēkņu darbu izstāde.

Viktora Tretjakova mākslas darbi, pārsvarā, atrodas privātajās kolekcijās.  Un kaut gan savas dzīves laikā viņš daudzkārt eksponējis savas gleznas, bet ne jau visus savus darbus viņš parakstījis, cerēdams, ka pēc kāda laika vēl atgriezīsies pie tiem, lai tos mākslinieciski pieslīpētu. 

                                                                           Anatolijs Rakitjanskis

 

Literatūra:  

Кузмин М. В. Третьяков. Юбилей для немногих // Сегодня. 1930. № 312;

Абызов Ю. Русское печатное слово в Латвии 1917–1944. Библиографический словарь. Ч. IV. Стэнфорд, 1991. 61. lpp.;

Абызов Ю. И. От петроградских акмеистов к латышским поэтам // Даугава. 1992. № 1;

Молодяков В. Неизвестные поэты: когда еще блистал Сафонов // Простор. 1994 № 4;

Равдин В. На подмостках войны: Русская жизнь в Латвии времен нацистской оккупации (1941–1944). Стэнфорд, 2005. 162., 196. lpp.;

Виктор Третьяков // Русские творческие ресурсы Балтии.

Бадин Ж. Е. Латвийский мир Виктора Третьякова // Русские творческие ресурсы Балтии

Ilustrācijas tēmai