Alla Ņikitenko
Alla Ņikitenko (1923. g. 2. oktobrī Jekaterinoslavā/Dņepropetrovskā, Ukrainas PSR – 2018. g. 17. jūnijā, Rīgā, Latvijas Republikā) – ārste terapeite, dzejniece.
Allas Ņikitenko (dzim. Ševčenko) bērnības un jaunības gadi pagājuši Ukrainā. Tēvs – Sergejs Ševčenko (1883-1924) – uzņēmējs, miris no tuberkulozes; māte - Anastāsija Ševčenko (dzim. Ozerova) (1896–1947) – otrreiz apprecējās ar Jakovu Piļavcu, grāmatvedi.
1941. gadā Alla ar izcilību absolvējusi vidusskolu. Otrā pasaules kara darbībai sākoties PSRS teritorijā, viņa kopā ar ģimeni evakuējās uz Grozniju (Čečenijas-Ingušijas APSR), jo Dņepropetrovskai tuvojies nacistu karaspēks. Sākumā ģimene dzīvojusi Groznijā, vēlāk – Dagestānā. 1942. gadā Alla Ševčenko iestājusies Dagestānas Valsts medicīnas institūtā, bet pēc Dņepropetrovskas atbrīvošanas, 1944. gadā turpinājusi studijas vietējā medicīnas institūtā. 1947. gadā pēc institūta absolvēšanas viņa sākusi strādāt par iecirkņa terapeiti Staļina dzelzceļa (vēlāk – Piedņepras dzelzceļa) Apvienotajā slimnicā.
1948. gadā Alla Ševčenko apprecējās ar vecāko leitnantu Valentīnu Ņikitenko (1918-1986), kas dienējis Austrumvācijā. Laulībā dzimuši divi bērni: Anatolijs (1949-2000) un Gaļina (1957. g.) – patlaban Psiholoģijas institūta Maskavā vecākā zinātniskā līdzstrādniece.
1951. gadā Allas vīrs ticis norīkots dienestam uz Rīgu, un ģimene pārcēlusies uz dzīvi Latvijas galvaspilsētā. Rīgā atklājās, ka Alla Ņikitenko ir slima ar tuberkulozi, vairāk kā pusgadu viņa cīnījās ar šo slimību, tostarp, ārstējoties sanatorijā “Tērvete”. 1952. gada jūnijā A. Ņikitenko sāka strādāt par iecirkņa terapeiti Rīgas pilsētas (apvienotajā) 5. slimnīcā.
1954. gadā Allas vīrs ticis norīkots dienestam uz Lietuvu, un viņa sāka strādāt par Fizioterapijas nodaļas vadītāju kara hospitālī Šauļos. No 1958. līdz 1962. gadam viņa strādāja Viļņas pilsētas 3. klīniskajā slimnīcā.
1962. gadā Ņikitenko ģimenei atkal bija lemts doties uz Rīgu. 1963. gadā Alla Ņikitenko strādāja sanatorijā “Jūrnieks” un kūrorta poliklīnikā “Majori”; no 1964. līdz 1972. gadam – Rīgas pilsētas 2. slimnīcā un no 1972. līdz 1990. gadam – ražošanas apvienības VEF Medicīniski sanitārajā daļā. Pēc aiziešanas pensijā viņa gadu nostrādāja r/a VEF bibliotēkā.
Alla Ņikitenko ir apbalvota ar medaļu “Darba veterāns”.
Kopš jaunības dienām Alla aizrāvās ar daiļliteratūras lasīšanu, viņai vienmēr patikusi dzeja. Taču realizēt savu talantu dzejošanas jomā viņai izdevās tikai tad, kad pārstājusi strādāt medicīnā, jo tā bez atlikuma atņēmusi viņai laiku un garīgos spēkus. Kaut gan savu pirmo dzejoli viņa bija sacerējusi vēl 1978. gadā. 1987. gadā A. Ņikitenko nosūtījusi kādu no saviem dzejoļiem laikraksta “Ļiteraturnaja gazeta” redakcijai un saņēmusi atbildi: “Dzejojiet! Sūtiet!”
Kopš 2004. gada ārste un dzejniece Alla Ņikitenko ir Starptautiskās Rakstnieku un Publicistu asociācijas biedre.
Allas Ņikitenko dzejoļu krājumi:
2004. g. – pirmā grāmata - «О жизни и о себе»/ “Par dzīvi un par sevi”. – 116 lpp.; otrā grāmata - «О жизни и о себе»/ “Par dzīvi un par sevi”. - 300 lpp.;
2007. g. – «Цветы на камне»/ “Ziedi uz akmens”. – 166 lpp.;
2008. g. – «Сиреневые мечты и суровая реальность»/ “Ceriņkrāsas sapņi un skarbā realitāte”;
un vēl divi dzejoļu krājumi (2011. g. un 2013. g.).
Publikācijas periodiskajos izdevumos:
2006. g. – «Настоящее время»/ “Tagadnes laiks”, Nr. 5/II, Rīga;
2006. g. – almanahs «Русло»/ “Gultne”, Rīga;
2007. g. – «Планета поэтов» / “Dzejnieku planēta”, Nr. 3, Rīga;
2007. g. – «Вестник военного пенсионера»/ “Kara pensionāra vēstnesis”, Nr. 3, Rīga;
2008. g. – «Вестник военного пенсионера»/ “Kara pensionāra vēstnesis”, Nr. 4, Rīga.
Dalība organizācijās:
1. Kara pensionāru biedrība;
2. Starptautiskā Rakstnieku un Publicistu asociācija;
3. Radošā darbnīca “Ruslo”;
4. Latvijas Krievu kopiena;
5. Latvijas Ukraiņu biedrība;
6. Latvijas Krievu rakstnieku organizācija;
7. Latgales Rakstnieku asociācija;
8. Krievijas Rakstnieku savienība;
9. Krievijas Valodniecības akadēmija - korespondētājlocekle;
10. Eiropas Mākslas un Literatūras akadēmija.
Alla Ņikitenko mirusi Rīgā 2018. g. 17. jūnijā.
Rakstu sagatavojusi Tatjana Feigmane