Sākumlapa > Tēmas > Personas
Lidija Ždanova

Lidija Ždanova

Lidija Ždanova (13.12.1938, Maskava – 09.10.1995, Rīga) – dzejniece, prozaiķe, tulkotāja un atdzejotāja, dažu bērnu grāmatu autore.

1961. gadā Lidija Ždanova absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes  Krievu valodas un literatūras nodaļu.

Viņa strādājusi par skolotāju Ceļinogradā (patlaban – Astana, Kazahstānas galvaspilsēta). Pēc atgriešanās Rīgā, kādu laiku L. Ždanova bija Latvijas Radio darbiniece. Taču sava mūža visnozīmīgāko un radošo daļu viņa ir veltījusi rakstnieces un atdzejotājas darbam, kļūdama par vienu no visspilgtākajām “jaunā poētiskā viļņa” pārstāvēm. Piecdesmito gadu beigās – sešdesmito gadu sākumā šis “jaunais poētiskais vilnis” bija pārņēmis ne tikai Latviju, bet arī citas bijušās PSRS republikas (Gruziju un Ukrainu,  Armēniju un Baltkrieviju, Moldovu, Krieviju...).

Lidija Ždanova ir šādu dzejoļu krājumu autore: “Lapas” («Листья»), “Nelabā pēdiņas” («Бесовы следки»), “Dzejoļi” («Стихи»), “Amats” («Ремесло») un daudzu citu.

Kopīgi ar dzīvesbiedru Viktoru Andrejevu (dzejnieku, rakstnieku un tulkotāju – redakc. piezīme) tika atdzejoti latviešu poēzijas – gan klasiskās, gan mūsdienu -  krājumi, kā arī pārtulkoti piedzīvojumu žanra sacerējumi, romāni un dokumentālie apcerējumi. 

Daži Lidijas Ždanovas dzejoļu krājumi tika atdzejoti un izdoti arī latviešu valodā.  

20. gadsimta 80. gados Tatjanas Zandersones sarakstītais apcerējums (drīzāk vien, eseja?) par Lidiju Ždanovu tika ievietots otrajā stāstu grāmatā par Latvijas rakstniekiem “Portreti” («Портреты» (Р., «Лиесма», 1986).

Šī grāmata jau sen ir kļuvusi par bibliogrāfisko retumu. No krieviski lasošās publikas jaunās paaudzes pārstāvjiem tikai ļoti retais zina par to literāro bagātību, kas bija tapusi Latvijā Hruščova “atkušņa” laikos.

Apcerējuma autorei Tatjanai Zandersonei izdevās uzklausīt Dzejnieci tajos laikos, kad bija norisējis viņas radošās biogrāfijas, poētiskā likteņa uzplaukums. Bet pirms “sadzirdēt”, Tatjana Zandersone ilgus gadus vērīgi novēroja, kā strādā viņas kursabiedre L. Ždanova, ar mīlestību lasīja un pārlasīja viņas sacerētos dzejoļus. Daudz kas iespiedās sirdī.

Tādēļ sacerētais arī sanāca tik organiski personisks. Bet arī tāds, kas dod pamatīgu priekšstatu par L. Ždanovas poēzijā skartajām tēmām, par daiļradi iedvesmojošām emocijām, par rakstības manieri.  

 

                                                                                              Irina Cigaļska

 

             

         Daži fragmenti no Tatjanas Zandersones apcerējuma

 “LIDIJA ŽDANOVA”

Par Lidiju Ždanovu nav iespējams rakstīt viegli. Liekas, ka nav šajā dzīvē nedz bezkaislības, nedz objektivitātes. Viss šeit ir pilnā mērā. Reizēm tik retināts gaiss, ka ir grūti elpot.

Cik neiedomājami sarežģīti ir spraukties cauri mūsu ceturtdaļgadsimta ilgajai dzīvei un sadzīvei  (tuvu, blakus, kas biežāk vien, ir garām), atdalīt visu ikdienišķo un to, kas nav galvenais, un ielūkoties tik dziļi, ka aizrauj elpu – no jaunas iepazīšanas un citas dzīves, kas tik nelīdzinās tavējai. Un, kā pirmatklājējs, pievilkšanas-atgrūšanas pretrunās, tu izbrīnā apstājies  –  un jauns visums pārņem tevi gūstā. [..]

Antokoļskis (izcilais padomju krievu dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs Pāvels Antokoļskis – tulkot. piezīme) ienāks viņas dzīvē sava mūža saulrietā. Nē, nevis ienāks – ielidos, lai nodotu tuviem cilvēkiem “dvēseles kvēlojošās ogles”. Viņš dāvās dzejoļus un sevi, savus draugus un retās grāmatas – un neko nepieprasīs dot pretī. Un tikpat negaidīti aizies, atstādams savu sāpi, savas atmiņas un vēstules. Un uz viņas dzejoļu grāmatas lappuses – poētiskā likteņa pareģojumu.[..]

...Dažkārt ziemeļnieciskai, nedaudz sasprindzinātai dvēselei liekas, ka tās ir pārāk daudz, un aiz ieraduma trūkuma reibst galva, “Es dzeru malkiem sauli.” Mīlestība – pilnā mērā. Nemīlestība – arī. [..]

Bet ir bijis laiks – un sirds pukstējusi priecīgi un mierīgi. Mūsu piecdesmito gadu beigu brīnišķīgajā un kaismīgajā Filoloģijas fakultātē katru dienu “eksplodēja” jauni vārdi un dvēseli dedzinoši atklājumi. Iedegās un lūza sirdis, neapturamā plūsmā plūda dzejoļi. Mēs “izšļakstinājām” no sevis ārā – Lidija krāja. Uztverdama daudz ko dziļāk, plašāk, izprazdama sevi, viņa pēc tam “izšļāksies” ar spēku, kas visiem mums ir neizprotams. Ar vienu rāvienu izlems likteni – dzejnieks. Ar vienu rāvienu mēģinās izlemt nākotni – neskartā zeme. Gribēs atsaukties uz citas dvēseles jūtu izplūdumu, bet tikai nīks ilgo nakšu laikā. No visa tā paliks tikai liktenis.

Liktenis lēmis viņas mūžam “smagu mīlestības darbu” un dāvājis to neatvairāmo spēku, kas saista divus cilvēkus. Un šajā dzīvē uz spalgas laimes un izmisīgas nelaimes šķautnes – uz visiem laikiem – ilgstoša un laimīga vasara, veranda ar logiem no krāsainā stikla, kur tik burvīgi varēja gulēt un laimīgi pamosties. Uz visiem laikiem – rudens zvejnieku ciematā, kad virs jūras dziest zvaigzne, un kļūst plašāka dvēsele, iekļaudama sevī šos plašumus, un krītošo ābolu skaņu, un birstošo lapu dziesmu. Uz visiem laikiem – Kargopoļas rajona - nemirstošā Ziemeļu daiļuma pasaka. Šī pasaka kļūs par viņu pirmo kopīgo grāmatu, kur divi vārdi būs blakus: Lidija Ždanova, Viktors Andrejevs. Cik harmoniski tie savienosies pēc tam Ērika Ādamsona, Imanta Auziņa dzejoļu atdzejojumos, romānā “Brīvība aiziet pēdējā” («Свобода уходит последней») [..].

“Dārgā Lida!

Jūsu grāmata “Zemes pārvērtību loks” («Круг земных превращений») tika saņemta vēl oktobra sākumā, bet šodien ir 4. novembris, tas nozīmē, ka es esmu nokavējis ar atsauksmi par veselu mēnesi... Piedodiet, Dieva dēļ...

Bet Jūsu grāmata ir vienkārši lieliska. Runa ir ne tikai par tiem dzejoļiem (pat pavisam ne par tiem), kas ir veltīti Jūsu speciālajam korespondentam (P.A.), bet, galvenokārt, tieši par citiem, piemēram, par Gēstu Berlingu,”Pulkstenis ar dzeguzi” («Часы с кукушкой»), “Vēstule” («Письмо»), kur kādam tiek piedāvāts uzlīmēt pastmarku uz lakstīgalas pogošanuviss tas ir svaigu hiperbolu un metaforu rindā, – īstās, tas ir līdz pārdrošībai drošsirdīgās, VĪRIEŠU poēzijas neskartais apvidus, bet man jau pazīstamais pirms dzimšanas.

Un vispār, Lidija Ždanova, Jūs esat malacis – es zvēru [..]. Malacis tādēļ, ka ar katru gadu piedzīvojāt izaugsmi – tieši tā tam arī jābūt...

Cieši un maigi apskauju Jūs un Viktoru, Jūsu P.”

Tā savas vēstules parakstīja Pāvels Antokoļskis.

– Mūsu draudzība ar Pāvelu Grigorjeviču bija ļoti sarežģīta, nebija vienkārša. Savos vērtējumos viņš vispār ir bijis gan skaudrs, gan bez kompromisiem. Bet viņš arī ļaunu prātu ilgi neturējis un bijis maigs. Skrēja – nē, lidoja palīgā – pēc pirmā  aicinājuma. Es tādus cilvēkus nekad vairs nesatikšu vēl... Tā bija draudzība, kura, kā viņš rakstījis, ir Dieva dāvāta, kā rets dārgums. Tā ir izdzisusi līdz ar viņa nāvi, un tas ir neatgriezeniski, neaizvietojami.

“...1971. gada jūnijā es iepazinos ar Lidiju Ždanovu, rakstīs viņš ievadā viņas krājumam “Dzejoļi”.Tas notika Puškina svētkos Pleskavā, pēc tam Mihailovskā. Tikšanās vispiemērotākā vieta dzejniekiem, kaut arī tik atšķirīgiem (pat ļoti!)  vecuma ziņā, bet kuri ir spējuši, tā teikt,  atrast kopīgu valodu.

Lidija Ždanova lasīja man savus dzejoļus. To vidū es īpaši pieminēju dzejoļus no rudens cikla, bet vēl vairāk – dzejoļus no cikla “Pētera parks” («Петровский парк»). Te, varētu teikt, mēs sastapāmies kā domubiedri un ticības brāļi mūsu mīlestībā pret vēsturi, it īpaši Krievijas...

Viņas atmiņas spēja attiecībā uz pagātni, mūsu dārgo senatni, pietāte pret vēstures reālijām, viņas precizitāte, tās atveidojot tas viss liecina par plašu dzejnieka apvārsni.”[..]

 – Saproti, pienāk tāds brīdis, kad jau daudzi cilvēki lūkojas uz mums kā uz tiem, kas nodod pieredzi, - viņu laikmeta, viņu atminu, viņu mīlestības... Par to ir rakstīts arī “Naktī pie Sorotas” («Ночь на Сороти») – man ļoti dārgajā dzejolī, ir tādas atklāsmes moments, kad pēkšņi tu spilgti izjūti gan citus laikus, gan cilvēkus... Izjūti, ka tu esi savas lielās dzimtenes cilvēks, izjūti aiz sevis visus tās gadsimtus un likteņus, un tu esi laimīgs tādēļ, ka tā tev ir.

Tu dzīvo Latvijā, tu esi audzināts šeit, uztvēris šo kultūru, tu citu vietu nevari iedomāties. Tevī dzīvo tās vēsture, tās poēzija, tās cilvēki. Lūk, mani visu laiku  velk un velk uz Lapmežciemu, citajā nesteidzīgajā pasaulē -  mazrunīgu un pēc izskata skarbu cilvēku pasaulē, kuri pašā svarīgākajā brīdī noteikti nāks palīgā. Šī pašaizliedzība, šis neiedomājamais čaklums, šī biklā dvēsele – vai tas nav latviešu tautas augstākais talants?.. Un, teiksim, tu dodies uz Mihailovsku, brauci pa Igauniju, un pēdējos metros iespiedi gāzi grīdā: nu, ātrāk, ātrāk... Šie bērzi, šīs egles, šie purvi – Rietumu priekšpostenis, kas ir tik daudz ko uzņēmis uz sevis šajos ilgajos gadsimtos! Puškina zeme, un mana piederība šai zemei [..].

Un Viktors (Andrejevs – tulk. piezīme) nolasīs savējo: “Kas var būt skumīgāks un skarbāks / par neatdzisušām asinīm, kas izšļācas no sirds...” [..]

Un pēkšņi liksies, ka priekšā vēl ir ilgi gadi, un blakus ir visi tie, ar kuriem tika nodzīvotas viņu brīnišķīgās un tik grūtās dzīves dienas un gadi. Pie sienām gleznas, plauktos grāmatas ar veltījumiem – draudzību, šķiršanos, zaudējumu zīmes.

“Lidai un Viktoram – gandrīz vai viena ciema iedzīvotājiem, veltījums kopīgām atmiņām par baltajām smiltīm, kūpinātām reņģēm, aizstikloto verandu, par silto pienu, jūras joda smaržu, par kaijām un laivām. Ja viņa būtu dzīva, es sveiktu arī  savas mātes vārdā. Arī jaunajā gadā palieciet par tikpat  labestīgiem cilvēkiem.

Imants Ziedonis.1977 – 78 [..]

...Bet Viktors pasmaidīs: “Šajā cilvēkā (Lidijā – tulkot. piezīme) ir tik daudz dinamikas! Kad es stāstīju viņai, ka jaunībā esmu braukājis ar motociklu, viņa iedegās kaismīgajā vēlēšanās iegādāties motociklu. Būdama Maskavā, ciemos pie Antokoļska, viņa pastāstīja par to viņa mazmeitai. Tā padomāja un teica: ”Jā, patiešām, jums vislabāk piestāv motocikls.” Motociklu mēs tā arī nebijām iegādājušies, bet nopirkām mašīnu, no kuras Lidija neizkāpa septiņu vai astoņu gadu laikā. Patlaban viņa pret to ir pavisam atsalusi. ”

Patiesi, ātrums bija aizrāvis mani, tādēļ, ka gribējās redzēt pēc iespējas vairāk. Bet pēc tam kaut kādā brīdī iestājās briesmīga vilšanās, es sapratu, ka gulēt pļavā un aplūkot skudras dzīvi, lūkoties debesīs – tas ir nesalīdzināmi vairāk, nekā  nobraukt simts kilometrus un neko neieraudzīt [..].

“Virs kadiķiem, / Virs virsāju pakalniem, / Kā zelta dālderis, / Aust mēness...” Cik tuvi bija šie tēli viņas dvēselei! Kā sakrita karsta un uzticīga mīla pret pasauli un vēlme atgriezt cilvēkam aizejošo dzīves poēziju! Tā reiz viņas dzīvē ienāca izsmalcinātais, ironiskais, dziļu ciešanu pārņemtais un tik agri no dzīves aizgājušais Ēriks Ādamsons – sapņu un realitātes pretrunās, traģiskajā groteskā, visus romantikas plīvurus nost raujošais.

– Es varu atdzejot tikai ļoti radnieciskus dzejniekus un radnieciska noskaņojuma dzejoļus. Galvenais – izjust dzejoli. Tas notiek intuitīvi – sakars ar dvēseli, cita cilvēka apjausme. Ēriks Ādamsons – tā ir mana mīla un mana kolosālā skola.  Izsmalcināts formas meistars, visplašākās kultūras cilvēks, pustoņu, zemtekstu dzejnieks... Lūk, arī nākas lauzt galvu, lai ne tikai atdzejotu viņa dzejoļus, bet arī izprast un atainot viņu uztraucošo problēmu asumu, valodu, stilu... Mēs ar Viktoru pie dzejoļu krājuma “Saules pulkstenis” veselu gadu bijām strādājuši. Man vistuvāk ir Ādamsona elēģijas, viņa visnotaļ izsmalcinātās dvēseles skumjas un rūgtās pārdomas par pasaules nepilnīgumu. Patīk ironiskie dzejoļi, kaut kādā veidā tie man ir ļoti tuvi. Un neviļus tu “uzasini spalvu”. Es noteikti atgriezīšos pie Ērika Ādamsona.

 – Atdzejošana – sākotnēji tā ir krustvārdu mīklas minēšana, iestarpina teikumu Viktors.

– Jā, bet vajag iedvest dzīvību šajā krustvārdu mīklā, lai piešķirtu tai pilnasinīgu radošu skanējumu citā valodā... Šis darbs aizrauj. Teiksim, Imanta Auziņa “Desmitā melodija” (mēs to divatā ar Viktoru arī bijām atdzejojuši) – tā ir mūsu dzīves daļa.

Mēs bieži atdzejojam, papildinot viens otru. Piemēram, man ir vieglāk radīt dzejoļu kopumu pēc emocionālās saskanēšanas ar autoru. Teiksim, “Vientulības velns” - Ārijas Elksnes pēdējie dzejoļi – tā ir nelaimes, kas notikusi ar dvēseli, izjūta - tik tuvu un tik saprotami... Un kāda laime, ka mēs pārvaldām oriģināla valodu un varam izvēlēties. Bet pie tam katru reizi pārņem tāda baiļošanās – vai spēšu atainot autora emocionālo piepildījumu, viņa tēlu rindu, ritmu, pantmēru, atskaņas. Ak, atdzejošanas Prokrusta gulta! [..]

...Kad viņi dzīvoja Ērika Ādamsona dzejoļu pasaulē un jau virzījās nobeigumam šis ļoti sarežģītais poētiskais darbs, bija atnākusi vēstule no Mirdzas Ķempes ar lūgumu atdzejot viņas miniatūras. “Tās ir vieglāk atdzejot, nekā dzejoļus, jo nav atskaņu – ir nepieciešama tikai līdzi jušana, smalkjūtība, zemteksts – tas viss jums abiem ir” [..]

- Tu tikai paklausies! “Ar sapņu lemesi es uzaru un skat es dzenu / vecās dvēseles ne pretī nāvei, nē, bet dzīvībai.” Tu iedomājies, 20. gadu sākuma Jānis Sudrabkalns - “viegli ievainojamais āksts”, “Arlekīns kafejnīcā, Olivereto” - spīdošs dzejnieks! Izrādās, ka mēs viņu gandrīz vai nepazinām. Man tika uzticēta tieši viņa agrīno dzejoļu atdzejošana. Tā ir tāda bauda, un ir tik neprātīgi grūti – atrast adekvātu tēlu pasauli, pārnest citas valodas melodiju.

Un es saprotu, ka ir noticis uzliesmojums,  un viņa jau ir citas dzīves un cita dzejas noslēpumainās enerģijas varā. Un, cenšoties izskaidrot šo līdzdalību, tu domā par  mokošo, mūžseno cilvēka tieksmi pēc savstarpējās saprašanās. Citādāk – kādēļ?

Vai tas nav arī viņas daiļrades augstākais uzdevums? Un kāda laime, ja kāds, tāpat kā viņa, sadzirdēs gana tauri klusajā jūlija rītā. Ieraudzīs sētu, kas aizaugusi ar Kargopoļjes zāli, un gaili, kas lepojas ar savām rudajām krūtīm. Un neatkārtojamo Jagišnu (atvasinājums no vārda “Baba-Jaga” jeb pasaku ragana – tulkot. piezīme) ar viņas burāmvārdiem. Un daiļo dāmu, kurai kādreiz bija veltījis nemirstīgās rindiņas Puškins. Un kāda sirds tāpat plīsīs pušu no mūžīgās laimes neiespējamības. Un stāsies no mūžīgās, bet tik sarežģītās laimes – dzīvot un mīlēt šajā brīnišķīgajā un kaismīgajā zemē.[..]