Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jeļena Antimonova

Jeļena Antimonova

Jeļena Antimonova (1945. g. 15. septembrī Tbilisī, Gruzijas PSR – 2002. g. 3. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – izcilā grafiķe un akvareliste. 

Jeļena Antimonova ir dzimusi Tbilisī, ierēdņu ģimenē. 1971. gadā viņa absolvējusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Viņas diplomdarba "Matemātiķi" vadītājs bija gleznotājs marīnists Eduards Kalniņš (1904–1988). Zīda apgleznošanas tehniku viņa apguvusi pie grafiķa Josifa Elgurta. 

1976. gadā Jeļena Antimonova tika uzņemta Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Māksliniece bija piedalījusies mākslas izstādēs jau kopš 1969. gada. Viņas personālizstādes tika rīkotas Rīgā (1974., 1982., 1990., 1991., 1992., 1993. g.), Tartū (Igaunijā, 1978. g.), Polijā (1978. g.), Jūrmalā (1983., 1986. g.), Murmanskā (Krievijas PFSR, 1987. g.), Venēcijā (Itālijā, 1991. g.). Jeļenas Antimonovas mākslas darbi tika eksponēti Šveicē, Somijā, Japānā, Vācijā, Dānijā, Francijā. 

Jeļenas Antimonovas profesionālā meistarība izpaudās dažādos žanros un glezniecības tehnikās. Viņa demonstrēja virtuozu zīmējuma izteiksmīgumu un oforta loksnes skrupulozu apstrādi. Mākslinieces zīmētajiem portretiem ir raksturīga psiholoģiski precīza dvēseles noskaņojuma attēlošana, grāmatzīmes izpildītas izsmalcināti graciozi, akvareļiem piemīt sentimentalitāte, bet grafiskie darbi izceļas ar patiesu dabiskumu. Grafiskie darbi arī kļuva par vienu no svarīgākajiem virzieniem viņas daiļradē. Māksliniece noformēja un ilustrēja vairāk nekā 60 grāmatas, tostarp pasaules literatūras klasiku, pasakas, dzejoļu krājumus, kā arī latvju dainu miniatūras grāmatas.

Labākie izdevumi, kurus ilustrējusi Jeļena Antimonova: 

Александр Фет. Избранное./ Aleksandrs Fets. Izlase;

Станислав Рубинчик.“Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи.”/ Staņislavs Rubinčiks.“Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Riči stāsti.” – Rīga, "Liesma", 1973; 

Станислав Рубинчик.“Рукопись, найденная в саквояже.”/ Staņislavs Rubinčiks. “Manuskripts, kas atrasts ceļasomā.” - Rīga, 1978. (Šī grāmata ir veltīta rīdzinieka Sergeja Minclova pazudušajam grāmatu krājumam. Tā sarakstīta vieglā, piedzīvojumiem bagātā romāna formā, tajā aprakstītas visas peripetijas, ar kurām bija spiests saskarties literārais Minclovs, cenšoties sameklēt savu vērtīgo grāmatu krājumu.); 

Rainis. Vecītis un ābelītes. Atdzejotāja Ludmila Kopilova/ Янис Райнис. Дедушка и яблоньки. - Москва, “Детская литература”,1975 ; 

Viljams Šekspīrs. Romeo un Džuljeta; 

Василий Жуковский. Ундина./ Vasilijs Žukovskis. Undīne; 

Vilhelms Haufs. Pasakas. – Rīga, “Liesma”, 1989; 

Japāņu pasakas "Issumbosi"/ “Sprīdītis” – http://www.liveinternet.ru/users/vlad49/post86465043/;

Лидия Жданова. “Бесовы следки.” / Lidija Ždanova. “Nelabā pēdiņas” – Rīga, 1967; 

Лидия Жданова. “Книга о пуделе Даки, воображале и задаваке.” Стихи./ Lidija Ždanova. “Grāmata par pūdeli Daki, uzpūtīgo augstprāti”. Dzejoļi. – Rīga, “Liesma”, 1986;

Ojārs Vācietis. Pastrīdēsimies! : dzejoļi. Atdzejotāja Ludmila Kopilova. / Ояр Вациетис. Поспорим! : стихи. - Москва, “Детская литература”,1979; 

Jānis Sudrabkalns.Trubadūrs uz ēzeļa. Sastādītāja un atdzejotāja Ludmila Kopilova/ Янис Судрабкалнс. Трубадур на осле. – Rīga, “Liesma”, 1984. 

Jeļena Antimonova bija triju mākslas albumu sastādītāja:

Jeļena Antimonova. Grafika, zīmējums, ilustrācija, grāmatzīme, akvarelis, dators. Rīga, Galerija LAPA, 1998;

Artūrs Ņikitins, glezniecība, grafika, skulptūra, zīmējums, ilustrācija. – Rīga, Galerija LAPA, 1998; 

Vecpilsētas portrets./ Портрет старого города. – Rīga, 2001. 

Krievu dzejnieka Aleksandra Puškina poēmu “Grāfs Nuļins” māksliniece ilustrējusi “pati sev”, vienīgajā eksemplārā, kas tika eksponēts izstādē Maskavā. Jeļenas Antimonovas daiļrade ir pazīstama tālu aiz Latvijas robežām – Rietumeiropā un Krievijā. Viņas mācekļi ir tādi grafiķi kā Nataļja Bikova, Jekaterina Grjazeva, Jeļena Lavrinoviča u.c. 

Māksliniecei veltītajā nekrologā žurnālists Andrejs Šavrejs rakstījis:

“Jeļena Antimonova ir viena no tām, kas izdomāja (vai arī vienkārši atrada) savu pasauli. Viņa dzīvoja un strādāja 70-tajos, 80-tajos, 90-tajos gados, 21. gadsimta sākumā, taču pastāvīgi atgriezās pagātnē, tajos pašos divdesmitajos-trīsdesmitajos gados, kad viņa vēl nebija dzimusi. Un tādejādi viņa demonstrēja rafinētu salona mākslu, šā vārda labākajā nozīmē. Tā nav nejaušība, ka nesenajā Sigizmunda Vidberga izstādē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā tika eksponēti arī Jeļenas mākslas darbi... Un pie tam viņa varēja būt arī nedaudz huligāne. Kad nesen Jeļena nedaudz frivolā un tajā pašā laikā elegantā manierē bija grafiski ilustrējusi erotiskās latvju dainas, daudzi izbrīnījās. Vispār Jeļena Antimonova bija tūkstošu talantu cilvēks: pēdējos gados viņa vēl nodarbojās arī ar datorgrafiku.” (Andrejs Šavrejs. “Mirusi māksliniece Jeļena Antimonova”/ Умерла художник Елена Антимонова,“Čas”, 2002. 04.10.) 

Blogeris Mikha šādi pieminējis izcilo mākslinieci:

“Katru reizi, kad atbraucām Rīgā, sākot no 1971.g., blakus mums skanējis mākslinieces vārds, kuru sākumā pieminēja kā jaunu un ļoti talantīgu, pēc tam – kā augsti vērtējamu šaurajā izredzēto un radošo personu lokā, pēc tam viņu pieminēja kā mākslinieci, kurai, neraugoties ne uz ko, pat bija izdevies izpelnīties oficiālu atzinību.

Šodien Jeļenas Antimonovas nav dzīvojošo vidū, taču viņas izsmalcinātie, liriskie, brīžiem draiskie grafiskie darbi, grāmatu, tostarp arī antīkās klasikas, ilustrācijas, viņas, iespējams, pēdējais darbs – ilustrētā grāmata par dzimto pilsētu, izpelnījās to, ka māksliniece ieņēma neapšaubāmi pelnītu vietu radošo personu debesu areopāgā, kurā var tikt bez formālām rekomendācijām, anketas un radošās savienības biedra apliecības.

Ja ticēt Korovjevam (M. Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” varonim), tad pietiek vien ar to, ja aplūkosi divus trīs mākslinieces grafiskos darbus. Viņa skatās uz mani no paspartū pie manu draugu dzīvokļu sienām, no viņas noformēto grāmatu lappusēm, no viņas un mūsu tuvās draudzenes (kuras vairs nav mūsu vidū) uzgleznotā portreta. Teikdams “viņa skatās”, es neesmu kļūdījies. Viņas slaido garkājaino sievišķīgo, nereti skrienošo, biežāk lidojošo varoņu tēlos es redzu viņu tādu, kāda viņa bija mūsu iepazīšanās un vienīgās tikšanās laikā, toreiz, Rīgā 1971. gadā. Grupā mēs pastaigājamies pa pilsētu, apmeklējām slavenos Raiņa kapus, te visi kopā pulcēdamies, te izklīstot, un visi centās panākt Jeļenu, kura visu laiku it kā lidodama gāja kaut kur pa priekšu. Šāda objekta un subjekta sakritības sajūta man bija, iespējams, tikai lūkojoties uz Zinaīdas Serebrjakovas mākslas darbiem, ar kuru es, protams, nebiju pazīstams, bet kura ir atpazīstama pašportretos un lielākajā daļā savu varoņu attēlos. Vienīgā man piederošā Antimonovas gravīra, ko man dāsni dāvināja kāda mūsu tuva paziņa toreiz, kad māksliniece vēl bija kopā ar mums, un šķita, ka viņa ir paveikusi tik daudz un, pats galvenais, vēl paveiks, ka viņas darbus varēs prezentēt draugiem, neatskatoties atpakaļ, viņa lūkojas uz mani caur stiklu grāmatu plauktā. Kad es skatos uz to, mani pārņem pateicība par šo dāvanu un iespēju saskarties ar talantu, kā arī smeldzoša nožēla par dzīves pārāk straujo gaitu, neskaidras domas par mūžību un dailes izredzētību.” (Блогер Mikha. Путешествие в Латвию в разных временах, или Попытка ностальгии/  Ceļojums uz Latviju dažādos laikos, jeb nostaļģijas mēģinājums, 2008.16.01.)

Aleksandrs Malnačs

 

Informācijas avoti:

Светлана Хаенко. Елена Антимонова (1993)

Светлана Хаенко. Елена Антимонова (2004)

Ilustrācijas tēmai