Jevgeņijs Terentjevs
Jevgeņijs Terentjevs (1929. g. 29. martā Maskavas apgabala Ivankejevkas pilsētā, Krievijas PFSR – 1997. g. 7. decembrī Jūrmalā, Latvijas Republikā) – gleznotājs, zīmētājs.
Dabas dotais talants un kaismīga aizraušanās ar zīmēšanu veicinājuši to, ka, būdams pusaudzis, Jevgēņijs Terentjevs bija iestājies Maskavas Mākslas skolā, kas Otrā pasaules kara laikos tikusi pārcelta uz Rjazaņu. Pedagogi uzskatīja, ka talantīgais audzēknis turpmāk studēs Mākslas akadēmijā.
Tomēr ģimenes apstākļi virzīja jaunekļa dzīves takas uz kara akadēmiju, pēc kuras absolvēšanas viņš kopš 1959. gada dienējis Padomju armijā. Tomēr arī tolaik Jevgeņijs Terentjevs pastāvīgi radoši strādājis, eksponējot savus mākslas darbus izstādēs: Visarmijas mākslas izstādē (Maskava, 1963. g.); izstādē, kas veltīta Uzvaras Lielajā Tēvijas karā 20. gadadienai (Maskava, 1965. g.) un daudzās citās.
Tolaik māksliniekam bijusi tuva revolūcijas un kara tematika, viņš gleznojis tematiskās gleznas no cikla “20. gadu komjaunieši” un atainojis vēsturiskos notikumus, zīmējot Otra Pasaules kara veterānu tēlus.
Mākslinieks strādājis visos glezniecības žanros, atainojot apkārtējo pasauli caur savu emociju un prāta prizmu. Cilvēces zemes ceļa filosofiskā izprašana ir jaušama tādās Terentjeva gleznās, kā “Austrumslāvu mitoloģija”, “Jaroslavnas raudas”, “Vēl nav pienācis vakars” (krievu dzejnieka un barda Vladimira Visocka portrets) un daudzās citās.
1980. gadu beigās Jevgēņijs Terentjevs bijis viens no Rīgas Baltu-slāvu biedrības dibināšanas iniciatoriem, viņš bijis mākslas apvienības “Antej” vadītājs, organizējis mākslas izstādes un pats tajās piedalījies.
Mākslinieka gleznotie portreti ir piepildīti ar izsmalcinātu emocionālo noskaņu un garīgumu – tādi ir Latvijas Operas un baleta teātra izcilo solistu Samsona Izjumova un Ineses Galantes portreti. Enerģijas un romantiskās pacilātības pilns ir slavenā barda Vladimira Visocka portrets gleznā “Vēl nav pienācis vakars” (1980. g.). 1986. gadā J. Terentjeva personālizstādē Jūrmalas Izstāžu zālē šo gleznu bija aplūkojusi un atzinību izteikusi barda māte Ņina Visocka. Šī tikšanās deva māksliniekam jaunu tēmu: šīs sievietēs tēlu, kas piepildīts ar skumjām un pašcieņu. Sievietes-mātes mūžīgā tēma bija aizrāvusi mākslinieku. Pēc Jaroslavnas - hazāru sagūstītā kņaza Igora sievas tēla radīšanas mākslinieks radījis arī dekabrista sievas, kas devusies uz Sibīriju kopā ar savu izsūtīto dzīvesbiedru, Marijas Volkonskas tēlu.
Viens no iecienītākajiem māksliniekam bijis slavenā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina tēls, kas atainots gleznās “Es atceros vēl brīdi skaisto”, “Miera, darbu un iedvesmas pajumts”.
Nozīmīgu vietu viņa daiļradē ieņēmis arī dabas ainavu žanrs. Mākslinieks rakstījis: “Daba man ir daiļuma diženais skolotājs. Jo ilgāk tu dzīvo, jo skaidrāk apjauti tās neizsmeļamību kā īstenības mākslinieciskās izprašanas avotu. Mākslinieka uzdevums ir izprast tās likumsakarības un daiļā formā atainot aptverto.”
Jevgeņijs Terentjevs uzskatīja sevi par krievu mākslinieku un viņa gleznās, kas ataino Rīgas jūras līci, Jūrmalas ziedošos dārzus, Latvijas dabu ar tās ezeriem un mežiem ir jaušamas īstenas slāvu iezīmes, redzama tieksme episki atainot nelielo Latvijas zemi. 90. gados mākslinieks bija radījis ainavas Jūrmalā, kur viņš pastāvīgi dzīvojis. Viņa gleznās un etīdēs ir atainota cilvēka un apkārtējās dabas saikne.
“Radot gleznas, es vados no izjūtas, idejas, tēla, bet glezniecības sastāvdaļas – kompozīcija, krāsa – tam kalpo, pašas par sevi nebūdamas par pašmērķi,” rakstījis mākslinieks.
Jevgeņijs Terentjevs uzskatījis, ka glezniecība ir pats emocionālākais mākslas veids. Viņš rakstījis: “Zinātniski tehniskās revolūcijas laikmetā, neskatoties uz kinematogrāfijas, televīzijas, fotogrāfijas milzīgām iespējām un sasniegumiem, glezniecība joprojām paliek par pašu emocionālāko mākslas veidu, kas tieši iedarbojas uz cilvēku. Esmu pārliecināts, ka mūsu nemiera pilnajos laikos, tostarp glezniecība var stiprināt draudzīgos sakarus starp tautām. [..]”
Jevgeņijs Terentjevs ir miris 1997. gada 7. decembrī, apbedīts Pareizticīgo kapos Dubultos (Jūrmala), netālu no pareizticīgo baznīcas. Mākslinieku aizvadījuši viņa radinieki, daudzi mākslas cienītāji, Baltu-slāvu biedrības locekļi. Viņa vārds nav zudis aizmirstībā.
Ņina Lapidusa