Nikolajs Gavarins
Nikolajs Gavarins (1870. g. 23. decembrī/ 1871. g. 4. janvārī Jakobštatē/ Jēkabpilī,Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1938. g. 24. aprīlī Uhtas-Pečoru nometnē, Komi APSR, Krievijas PFSR)– mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteria,svētmoceklis.
Nikolajs Gavarins ir dzimis Jakobštatē/ Jēkabpilī, Kurzemes guberņā. Viņa tēvs – Jānis (Ivans) Gavarins (ap. 1841–1906) bija cēlies no Vidzemes guberņas Vendenes/ Cēsu apriņķa Kozenhofas/ Kosas muižas zemniekiem. Viņš kalpojis par psalmotāju Jēkabpils Svētā Gara baznīcā. Visticamāk, J. Gavarins bija cēlies no tiem latviešu zemniekiem, kuri 19. gadsimta 40. gados bija pārgājuši no luterticības pareizticībā, un pirms tam viņš tika saukts par Jāni Gavariņu.Viņa dzīvesbiedre un Nikolaja māte bija Sofija (dzimusi – Tomaševska, ap. 1842–?).
1893. gadā Nikolajs Gavarins absolvējis Rīgas Garīgo semināru un pēc tam kalpoja par psalmotāju Lēdurgas Svētā Pravieša Jāņa, Kunga Priekšteča un Kristītāja baznīcā (Rīgas apriņķī). 1895. gadā viņš tika pārcelts kalpot par psalmotāju uz Zaubes Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamu. 1896. gada 4. decembrī viņš tika atbrīvots no kalpošanas baznīcā un iecelts par skolotāju Rīgas Garīgā semināra paraugpamatskolā.
1901. gada 15. augustā Nikolajs Gavarins salaulājies ar priestera meitu Valentīnu Bogonoscevu (1881–1968). Viņu ģimenē bija divi bērni: meita Tatjana (1903–1989) un dēls Jevgeņijs (1905–1941).
1902. gada 3. martā Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928) iesvētījis Nikolaju Gavarinu par priesteri. Tēvs Nikolajs tika norīkots kalpot uz Kaplavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcu.
Taču jau tā paša gada 19. septembrī t. Nikolajs tika pārcelts kalpot uz Grodņas eparhiju, kur sākumā viņš bija apriņķa baznīcas skolu kurators. 1903. gada decembrī viņš tika ieskaitīts Grodņas Svētās Sofijas katedrāles klērā. Vienlaicīgi t. Nikolajs Gavarins pasniedza Ticības mācību vietējās izglītības iestādēs. Kalpošanas laikā Grodņā priesteris Nikolajs parādījis sevi kā izcilu sprediķotāju.
Tēvs Nikolajs Gavarins tika apbalvots ar vairākiem Baznīcas apbalvojumiem: 1902. gada 24. decembrī viņš apbalvots ar sānautu (sānauts ir priestera vai bīskapa dievkalpojuma tērpa daļa – auduma kvadrāts vai rombs ar krusta attēlu, kas piekārts pie labā gurna – tulk. piez.); 1905. gada 24. novembrī apbalvots ar skufju (skufja ir goda zīme, tā ir neliela piramidāla cepure violetā krāsā – tulk. piez.); 1908. gada 6. maijā – ar kamilavku (tā ir augsta galvassega, kas tiek dota priesterim kā apbalvojums. Kamilavku priesteris var nēsāt baznīcā, noturot tajā dievkalpojumus – tulk. piez.); 1911. gada 6. maijā apbalvots ar krūšu krustu, ko piešķir Sv. Sinode; 1921. gadā – ar palicu (palica ir auduma kvadrāts vai rombs ar krusta attēlu, piekārts pie labā gurna, kas simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, kas ir garīgā gana apbruņojums – tulk. piez.); 1925. gadā – ar zelta krustu ar rotājumiem.
1914. gada 6. maijā t. Nikolajs Gavarins tika apbalvots ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni, 1915. gadā – ar Sv. Annas 2. pakāpes ordeni.
Tēvs Nikolajs tika iecelts virspriestera garīgajā kārtā un 1929. gadā viņam piešķirtas tiesības valkāt mitru (mitra ir goda zīme, dārgakmeņiem izrotāta galvassega, kas simbolizē garīgo varu pār ganāmo pulku. To dod bīskapiem un dažiem virspriesteriem – tulk. piez.).
1915. gadā, Pirmā pasaules kara apstākļos, tāpat kā citi Grodņas Svētās Sofijas katedrāles garīdznieki, t. Nikolajs Gavarins kopā ar ģimeni tika evakuēts uz Krievijas iekšzemi. No 1916. līdz 1918. gadam t. Nikolajs kā žēlsirdīgais brālis un priesteris kalpojis Grodņas cietokšņa sanitārās brīvprātīgo vienības lazaretes mājas baznīcā Maskavā.
No 1919. līdz 1920. gadam t. Nikolajs bija priesteris Ņemčinovkas ciema Kristus Piedzimšanas baznīcā Piemaskavā. No 1921. līdz 1934. gadam viņš kalpojis par priesteri (pēdējos trīs gadus kalpojot par pārzini) Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā Ščepās, netālu no Smoļenskas laukuma Maskavā.
1930. gadā padomju bezdievīgās varas iestādes izsūtījušas virspriesteri Nikolaju Gavarinu no Maskavas kā "sociāli svešu elementu". Viņš apmetās uz dzīvi Kuncevā (tagad – Maskavas pilsētas teritorija). Pēc tam t. Nikolajs pārcēlās uz Nemčinovkas ciemu, kur 1935. gadā atkal kalpoja Kristus Piedzimšanas baznīcā. Taču tajā pašā gadā šī baznīca tika slēgta, un virspriesteris Nikolajs Gavarins pārcēlās uz Romaškovas ciemu Maskavas apgabala Kuncevas rajonā, kur viņš kalpoja Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā.
1937. gada 29. augustā tēvs Nikolajs tika arestēts un ievietots Tagankas cietumā Maskavā. Tā paša gada 15. septembrī viņš tika notiesāts saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu (pretrevolucionārā darbība) un viņam tika piespriesti desmit gadi ieslodzījuma “labošanas darbu” nometnēs. Nikolajs Gavarins tika nosūtīts uz Uhtas-Pečoras nometni Komi APSR.
Tēvs Nikolajs Gavarins ir miris ieslodzījumā 1938. gada 24. aprīlī.
Tēva Nikolaja Gavarina brāļi: Pāvels (1880–?) un Mihails (1884–?), visticamāk, ir gājuši bojā Pirmā pasaules kara gados. Zināms, ka t. Nikolaja asinsbrālis – Joanns Gavarins (1873–1937) starpkaru gados dzīvojis Rīgā un bija Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīcas draudzes loceklis. 1926.–1927. gadā viņš bija šīs baznīcas vecākais.
2004. gada 24. decembrī Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinode pieskaitījusi virspriesteri Nikolaju Gavarinu svēto jaunmocekļu un ticības apliecinātāju kārtai. Viņa piemiņas diena tika noteikta 11. (24.) aprīlī. Ar Baltkrievijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes 2012. gada 12. janvāra lēmumu virspriesteris Nikolajs Gavarins tika pieskaitīts Baltkrievijas svēto kārtai.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Петручик Владимир, прот. Жизнь и подвиг священномученика Николая Гаварина в свете новооткрытых данных // Труды комиссии по канонизации святых Белорусской Православной Церкви. Амвросий (Шевцов), епископ (гл. ред.). Вып. 6. Жировичи, 2023. С. 41–58.
2) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. С. 225–227.
3) Священномученик Николай (Гаварин) // Дамаскин (Орловский), игумен. Жития новомучеников и исповедников Российских XX века. Апрель. Тверь, 2006. С. 139–144.
