Ļevs Prozorovskis

Ļevs Prozorovskis (1914. g. 16. decembrī, Aleksandrovkas sādžā, Atkarskas apriņķī, Saratovas guberņā, Krievijas impērijā – 1988. g. 4. oktobrī, Rīgā, Latvijas PSR ) – krievu dzejnieks, prozaiķis, atdzejotājs un tulkotājs no latviešu valodas, žurnālists.

Ļevs Prozorovskis ir dzimis 1914. gada 16. decembrī Aleksandrovkas sādžā (Saratovas guberņas Atkarskas apriņķī) ierēdņa Vladimira Prozorovska ģimeņē. Ļevs agri uzsācis savas darba gaitas: jau 1929. gadā kļuva par elektromontiera mācekli Saratovas viesnīcā “Astorija”, 1930. gadā – par elektroapgaismotāja palīgu Saratovas Operas teātrī.

Romantiski noskaņotais jauneklis nolēmis cīnīties ar noziedzību un 1932. gadā beidzis Saratovas milicijas skolas Operatīvi-tehnisko fakultāti specialitātē “tiesu fotogrāfs”. Pēc tam viņš sāka strādāt Saratovas milicijas Kriminālizmeklēšanas nodaļā par fotogrāfu un operatīvās darbības pilnvarnieka palīgu. Kādā no nakts operācijām Ļevs Prozorovskis tika smagi ievainots, kas turpmāk traucēja operatīvo darbu kriminālmeklēšanā, turklāt viņš sajuta tieksmi pēc literārās darbības. Tāpēc no 1935. gada viņš apvienoja studijas Saratovas Pedagoģijas institūta Literatūras fakultātē ar darbu laikraksta “Pievolgas Patiesība” («Поволжская правда») redakcijā, kā arī strādājis par Vissavienības fotohronikas reportieri. Almanahā “Literārā Saratova” («Литературный Саратов») tika iespiesti viņa pirmie dzejoļi.

1941. gadā, pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, viņš tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā un no 1942. līdz 1944. gadam strādāja par fotokorespondentu Sarkanās armijas avīzē “Na razgrom vraga” redakcijā. 1943. gada jūlijā sacerētajā dzejolī viņš norādīja: “Tici, ka piefrontes joslā nav laika romānus rakstīt...” Taču staršina Prozorovskis turpināja rakstīt dzejoļus un publicēt tos armijas avīzē, kuras redakcijā viņš dienēja. Pārdzīvot viņam nācās ne mazums grūtību, nedienu un bēdu. Pietiek vien ar to, ka fotokorespondentam Prozorovskim nācās fotogrāfēt SS nāves nometnes Aušvicas-Birkenavas filiāli – koncentrācijas nometni Javožno (Polijas dienvidos, Silēzijas vojevodistē netālu no Krakovas – tulkot. piezīme).

Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā Ļevs Prozorovskis atgriezās civilajā dzīvē un sāka strādāt par fotoreportieri laikraksta “Vakara Ļeningrada” («Вечерний Ленинград») redakcijā.

Taču jau 1946. gada sākumā topošais rakstnieks pārcēlās dzīvot uz Rīgu un sāka strādāt par literāro līdzstrādnieku laikraksta “Padomju Latvija” («Советская Латвия») redakcijā, pēc tam - no 1947. gada augusta par Informācijas nodaļas vadītāju laikraksta “Padomju Jaunatne” («Советская молодежь») redakcijā, bet no 1951. gada februāra – par atbildīgo sekretāru laikraksta “Latvijas Jūrnieks” («Латвийский моряк») redakcijā, pēc tam atkal – līdz 1955. gadam viņš bija nodaļas vadītājs “Padomju Jaunatnes” redakcijā.

Dzīvojot un strādājot Rīgā, Ļevs Prozorovskis lieliski apguvis latviešu valodu un savu literāro darbību Latvijā sāka kā latviešu autoru daiļdarbu atdzejotājs un tulkotājs. Tajā starpā, 1955. gadā krievu valodā viņš atdzejojis pazīstamās latviešu dzejnieces Cecīlijas Dineres dzejoļu krājumu bērniem “Kates rotaļlietas” un vēlāk – daudzu citu latviešu dzejnieku poētiskos darbus. Tāpat viņš atdzejojis libretu Elīnas Zālītes un komponista Arvīda Žilinska muzikālajai komēdijai “Zilo ezeru zemē” (1954. g.) un libretu Friča Rokpelņa un komponista Marģera Zariņa operai “Zaļās dzirnavas” (1958. g.).

1955. gadā klajā nācis paša Ļeva Prozorovska dzejoļu krājums – “Raķete” («Ракета»).

1957. gada dzejnieks un atdzejotājs Ļevs Prozorovskis tika uzņemts Latvijas PSR Rakstnieku savienībā.

Tolaik Ļ. Prozorovskis nereti rakstījis arī satīriskus dzejoļus un pats labprāt uzstājies ar tiem klausītāju priekšā. Vēl viena viņa aizraušanās bija cirks: Prozorovskis piedalījies tekstu sastādīšanā cirka programmām.

1957. gadā nāca klajā Ļeva Prozorovska piedzīvojumu garstāsts “Svešie vēji”(«Чужие ветры»). 1962. gadā tika izdots jauns piedzīvojumu garstāsts - “Melnā prinča šķēps” («Копье Черного принца»). Pēc šā daiļdarba motīviem rakstnieks kopā ar teātra režisoru un aktieri Pāvelu Homski (1925-2016) sarakstījis lugu.

Pēc tam klajā nāca Ļ. Prozorovska garstāsti “Divkauja bez sekundantiem” («Дуэль без секундантов») (1968. g.) un “Pagātnes mednieki” («Охотники за прошлым») (1984. g.). Prozorovskis turpināja rakstīt dzeju, arī balādes. Viņš rakstīja arī teātra recenzijas.

Rakstniekam un dzejniekam nācās strādāt arī kino vajadzībām. 1975. gadā Rīgas Kinostudijā tika uzņemta krāsaina piedzīvojumu mākslas filma “Robina Huda bultas”, kuras sižeta pamatā ir leģendas par viduslaiku Anglijas tautas varoni Robinu Hudu, kurš dzīvojis Šērvudas mežā un kopā ar saviem līdzgaitniekiem neļāvis mierīgi dzīvot augstmaņiem. Mūziku šīs spēlfilmas saundtrekā iekļautajām dziesmām ir sacerējis izcilais latviešu komponists Raimonds Pauls, bet vārdus – Ļevs Prozorovskis.

20. gadsimta 80. gados pieredzējis literāts Ļevs Prozorovskis vadījis literāro apvienību “Vētrasputns” («Буревестник») laikraksta “Latvijas Jūrnieks” («Латвийский моряк») redakcijas paspārnē. Viņš palīdzēja iesācējiem Rīgas dzejniekiem attīstīt savus literāros talantus un pilnveidot dzejas stilu. Literārās apvienības biedriem viņš palicis gaišā piemiņā kā inteliģents, demokrātisks cilvēks un labs profesionālis.

Dzejnieks un prozaiķis Ļevs Prozorovskis ir miris pēkšņā nāvē 1988. gada 4. oktobrī Rīgā. Apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Dzīvesbiedre:

Anna Golovina (pēc apprecēšanās – Prozorovska; 1918-1987) – angļu valodas pasniedzēja. Abi dzīvesbiedri ir apglabāti Raiņa kapos Rīgā.

Meita  – Ludmila. 1990. gados viņa strādāja Saratovas Universitātes bibliotēkā (KF). 

Māsa Irina dzīvojusi Rīgā.

Aleksandrs Gurins