Vasilijs Baranovskis
Vasilijs Baranovskis (1933. g. 13. aprīlī, Ilūkstes apriņķī, Latvijas Republikā) – rakstnieks, grāmatu un apcerējumu par vecticībniekiem autors.
Zemāk tiek publicēta autobiogrāfija, ko uzrakstījis V. Baranovskis.
Es esmu dzimis 1933. gada 13. aprīlī Savvas Baranovska un Kilikijas Baranovskas (meitas uzvārds – Bališeva) ģimenē. Mani vecāki dzīvojuši Ilūkstes apriņķa Laucesas pagasta ciematā Judovka, abi vecāki bija Judovkas-Maļutku vecticībnieku draudzes locekļi (patlaban Judovka ir Daugavpils pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā). Mani vectēvs un vecāmāte tēva līnijā bija Voitišķu sādžas (patlaban – Augšdaugavas novads) pirmo iedzīvotāju pēcnācēji. 1740. gadā Voitišķu sādžā ar garīgā tēva Feodora Samanska svētību tika dibināts pirmais vecticībnieku lūgšanu nams.
Manu radinieku vidū bijuši Vecticībnieku Baznīcas garīgie kalpotāji. Otrās pakāpes vectēvs tēva līnijā Lukijans Fedotovs kādu laiku izpildījis vecticībnieku mācītāja pienākumus. Manas mātes brālis – Vasilijs Bališevs, 1931. gadā Daugavpilī pabeidzot reliģiski izglītojošos kursus, apmācījis jauniešus baznīslavu valodas rakstītprasmei, kalpojis Grīvas lūgšanu namā. Mani kristīja vecticībnieku mācītājs Leontijs Cirkins.
No 1930. gadu vidus mūsu ģimene dzīvoja Rīgā. Tēvs bruģēja pilsētas ielas ar akmeni, strādāja Ķeguma HES celtniecībā. Kopā ar vecākiem es apmeklēju Rīgas Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu namu. 1940. gada rudenī es sāku mācīties 5. pamatskolā (bijusī Grebenščikova vecticībnieku draudzes skola). Mana klases vadītāja bija Miropija Jeršova – tolaik slavenā Dzimtās senatnes cienītāju pulciņa kora vadošā dziedātāja.
Otrais pasaules karš nesis mums smagas ciešanas un zaudējumus. Cīnoties pret nacistiem, gājuši bojā mans tēvs, tēva brālis Kalistrats, mātes brāļi – Pēteris un Sergejs. Ilgu laiku – mātei un mums ar māsu – bija jācieš trūkums, jo trūcis pārtikas un mājokļa.
Savas darba gaitas es uzsāku 1946. gadā, strādājot par kurjeru, pēc tam, pēc Grīvas septiņgadīgās skolas absolvēšanas, es strādāju par krāvēju, par tipogrāfijas strādnieku, no 17. gadu vecuma – par Laucesas MTS avīzes līdzstrādnieku.
Pēc obligātā militārā dienesta es turpināju darbu preses jomā. Dzīves apstākļi veicinājuši manu pārcelšanos uz dzīvi Lietuvā. No 1955. līdz 1978. gadam es biju Zarasu rajona avīzes korespondents un redaktors, Klaipēdas pilsētas avīzes redaktora vietnieks. Tanī pašā laikā es absolvēju vakara vidusskolu un neklātienē studēju Viļņas Universitātes Ekonomikas fakultātē.
Jau jaunības gados es aizrāvos ar literāro daiļradi. Par sava veida skolu man, kā iesācējam literātam, kļuvusi Daugavpils Kultūras nama Literārās apvienības apmeklēšana. Gaišā piemiņā ir palicis Literārās apvienības vadītāja Jevgēņija Volkova (1916-1984) tēls.
1950. gada janvārī Daugavpils laikrakstā “Latgales Patiesība” («Латгальская правда») tika ievietota mana pirmā publikācija. Vēlāk, 1960.-70. gados tika uzrakstīti stāsti un garstāsti “Rīta ratiņi” («Утренний возок») (otrajā izdevumā – “Tavi Ziemassvētki...” [«Рождество твое...»]), “Smalkais pavediens” («Тонкая нить») – šie literārie daiļdarbi tika veltīti Baltijas krievu-vecticībnieku sūrajiem likteņiem.
1978. gada aprīlī Lietuvas Rakstnieku savienības plēnums apstiprinājis mani par žurnāla “Literārā Lietuva” («Литва литературная») galvenā redaktora vietnieku (no 1989. gada šis žurnāls saucās “Viļņa” [«Вильнюс»]). Šajā žurnālā es strādāju līdz aiziešanai pensijā 1993. gadā. 1983. gadā es tiku uzņemts PSRS Rakstnieku savienībā.
1980.-90. gados tika publicēti mani Vecticības tematikai veltītie garstāsti – “Pretestības cēlāji” («Супротивцы»); “Purpursarkana pilsēta” («Багряный град»); “Lāsts” («Проклятие»); “Bajāre Morozova” («Боярыня Морозова»).
1945. gada vasarā Judovkas-Maļutkinas vecticībnieku draudzes mācītājs Savva Maksimovs (1898-1979) pasniedzis man baznīcslāvu valodas lasītprasmes stundas un dievkalpojumu pamatus. Daudzus gadus vēlāk, 1982.-1983. gadā, es dziļāk apguvu Vecticības jeb Senās Pareizticības garīgo mācību, pateicoties izcilajam reliģiskajam darbiniekam, senās krievu kultūras pētītājam Ivanam Zavoloko; tāpat apgūt vecticībnieku garīgo mantojumu man palīdzējis toreizējais Lietuvas Augstākās Vecticībnieku padomes priekšsēdētājs I. Jegorovs, kurš devis man lasīt retas grāmatas no savas personīgās bibliotēkas.
Iesākot ar apcerējumu “Kitežas pilsēta” («Китеж-град») (publicēts žurnālā “Viļņa”/«Вильнюс», Nr. 8,1989. g.), es pievērsos literāriem darbiem par Vecticības tematiku, kuros ietilpa vēsturiskie apcerējumi un Vecticības piekritēju dzīves apraksti. 1990. gadā Lietuvas Augstākā Vecticībnieku padome atjaunoja 1930. gados dibinātā žurnāla “Kitežas pilsēta” («Китеж-град») izdošanu. Es tiku ievēlēts par žurnāla redakcijas kolēģijas locekli. Diemžēl, dažādu šķēršļu dēļ izdevās laist klajā tikai dažus šā žurnāla numurus.
Būdams Zarasu vecticībnieku draudzes loceklis, es sastādīju un izdevu divas grāmatas - “Vecās ticības sargātāji” («Хранители старой веры») (2000. g.) un “Gadsimtiem senas svētvietas” («Вековые святыни») (2004. g.), kurās tika atainots, kā radušās un veidojušās Zarasu novada vecticībnieku kopienas, un to mūsdienu pastāvēšanas problēmas, kā arī novada lūgšanu namu un kapsētu stāvoklis.
2001. gadā es nodevu zinātņu doktoram G. Potašenko apjomīgu manuskriptu manis iecerētajai vēsturiski biogrāfiskajai vārdnīcai.Viņš ieviesis tajā papildinājumus un iekļāvis citu autoru materiālus, tādējādi sagatavojot šīs vārdnīcas izdošanu. 2005. gadā klajā nāca grāmata “Baltijas un Polijas Vecticība” («Староверие Балтии и Польши»).
Man bija tas gods būt par daudzu Baznīcas koncilu un kongresu Lietuvā un Latvijā dalībnieku. Sākot ar 1997. gadu, es piedalījos zinātniski reliģiskajās konferencēs, kas tika rīkotas Rēzeknē, Rīgā, Daugavpilī, Viļņā un citur. Es esmu apbalvots ar Lietuvas un Latvijas Vecticībnieku Baznīcas centrālo iestāžu Goda rakstiem un ar I. Zavoloko piemiņas medaļu (2012. g.).
Ceru, ka mans pieticīgais radošais ieguldījums papildinās Vecticības hroniku, kļūs par apliecinājumu tam, ka joprojām ļoti daudzi cilvēki ir lojāli mūsu tēvu ticībai, kas tika sludināta gadsimtiem ilgi, stiprinot gara virsotnes, pamudinot uz svētiem varoņdarbiem un uzturot mūsu senču nesatricināmās derības.
Vasilijs Baranovskis, 2014. gads
Saīsināts tulkojums no krievu valodas