Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pāvels Homskis

Pāvels Homskis

Pāvels Homskis (1925. g. 30.martā, Maskavā - 2016. g. 6. septembrī, Maskavā) — teātra režisors, aktieris, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1958), Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1948 – 1951) un galvenais režisors, galvenais režisors (1959 – 1961); Rīgas Jaunatnes teātra režisors (1951 – 1961). KPFSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1970), KPFSR Tautas aktieris (1980).

Pāvels Homskis ir dzimis Maskavā. 1947. gadā viņš ir absolvējis K. Staņislavska Valsts operas un drāmas teātra studijas Drāmas režisoru nodaļu.  

No 1948. līdz 1951. gadam Pāvels Homskis strādāja par aktieri Rīgas Krievu drāmas teātrī, kopš  1951. gada viņš kļuva par Rīgas Jaunatnes teātra (RJT) režisoru, bet no 1956. līdz 1959. gadam bija šā teātra galvenais režisors. Homska laikos uz RJT trupu atnāca jauni un talantīgi M. Ščepkina Augstākās teātra skolas absolventi, un šis teātris kļuva populārs. Homskis bija iestudējis aktuālas, spīdošas izrādes, kurām piemita augsta scenogrāfijas kultūra.  

Vadot Rīgas Jaunatnes teātra trupu, P. Homskis vienlaikus - no 1953. līdz 1958. gadam - studējis A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta (kriev. abreviatūra – ГИТИС ) Skatuves mākslas fakultātē.

Rīgas JT krievu trupā Pāvels Homskis ir iestudējis 27 izrādes, to skaitā:    

Mihaila Svetlova lugu «20 gadus vēlāk»;

Pedro Kalderona komēdiju «Ar mīlu nejoko»;

Alekseja  Arbuzova lugu «Irkutskas stāsts»;

Aleksandra Šteina lugu «Okeāns»;

O. Vasiļjeva lugu «Paradīze zemes virsū»;

Gunāra Priedes lugu «Lai arī rudens»;

Jevgeņija Švarca pasaku lugu «Kailais karalis» un citas.

Bez tam, sākot ar lugas «Smiekli un asaras» 1954. gada iestudējumu, krievu režisors sāka strādāt arī ar Jaunatnes teātra latviešu trupu, iestudējot 11 izrādes:

Nikolaja Gogoļa «Mirušās dvēseles»;

Čārlza Dikensa «Mazā Dorita»;

Bernarda Šova «Velna māceklis»;

Šarla de Kostēra «Leģendas par Pūcesspieģeli»;

Viljama Šekspīra «Romeo un Džuljeta»;

Viktora Igo «Nožēlojamie»;

Nikolaja Ostrovska «Kā rūdījās tērauds»;

Jurija Oļešas «Trīs resnvēderi»;

Viktora Rozova «Laimīgu ceļu!»;

Ēriha Kestnera «Emīls un Berlīnes zēni» un citas.

1959. gadā Pāvels Homskis tika ielūgts atkal strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī, bet nu jau par galveno režisoru. Un viņa paveiktais radošais darbs lika skatuves mākslas cienītājiem sākt nopietni runāt par Rīgas Krievu teātri. “Homska sezonas” pirmais iestudējums Krievu drāmas teātrī bija krievu klasiķa Antona Čehova luga «Ķiršu dārzs», pēc tam sekoja Alekseja Arbuzova «Irkutskas stāsts», Jevgeņija Švarca luga «Kailais karalis» un pazīstamā latviešu dramaturga Gunāra Priedes «Lai arī rudens». 

1961. gada rudenī Pāvels Homskis pārgāja strādāt uz Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas)  Valsts drāmas teātri (patlaban tas ir teātris «Baltijskij dom»), kur viņš nostrādāja līdz pat 1965. gadam, un pēc tam saņēma ielūgumu strādāt par galveno režisoru Maskavas Jaunatnes teātrī.  

Kopš 1973. gada P. Homskis strādājis par režisoru Maskavas Mossoveta teātrī, no 1985. līdz 2000. gadam  viņš bija šā teātra galvenais režisors, kopš 2000. gada  - tā mākslinieciskais vadītājs.

Pāvels Homskis ir daudzu teātra festivālu dalībnieks un laureāts. Kā režisors viņš ir strādājis ne tikai Latvijas un Krievijas teātros, bet arī aizrobežu – iestudējis izrādes Parīzes teātrī «Luzerner» (Antona Čehova «Lācis» un «Bildinājums», Fjodora Dostojevska «Brāļi Karamazovi»); Barselonas teātrī «Romea» (Mihaila Bulgakova «Baltā gvarde»); Hartfordā (ASV) —  izrādi «Čehova stāsti» un citur.  

Kopš 1969. gada P. Holmskis vadījis aktieru kursus Krievijas Teātra mākslas akadēmijā, viņš bija šīs akadēmijas Skatuves mākslas katedras profesors.

Pāvels Homskis bija KF Teātra darbinieku savienības Maskavas Drāmas teātru režisoru sekcijas priekšsēdētājs un Maskavas Valdības Kultūras komitejas Ekspertu padomes inovāciju projektu īstenošanas skatuves mākslas jomā «Atklātā skatuve» loceklis.

Pāvels Homskis ir apbalvots ar šādiem Krievijas apbalvojumiem:

 4. pakāpes ordeni «Par nopelniem Tēvijas priekšā» (2004);

«Goda Ordenis» (1998);

«Tautu draudzības» ordeni;

KF Prezidenta Goda rakstiem;

Maskavas Valdības Goda zīmi «Par nevainojamu kalpošanu Maskavas pilsētai»;

Augstāko Krievijas sabiedrisko apbalvojumu – Sv. Ņevas Aleksandra ordeņa Zīmi «Par darbiem un Tēviju». 

Ērika Tjuņina

 

Informācijas avoti:

http://www.kino-teatr.ru/teatr/acter/m/sov/43699/bio/

http://persona.rin.ru/view/f/0/20789/homskij-pavel-osipovich;

„Latviešu padomju teātra vēsture”. Rīga: Zinātne, 2.sējums (1956-1970), 1974.;

«Рижский театр русской драмы». Рига: Зинатне, 1983.

Ilustrācijas tēmai