Sākumlapa > Tēmas > Personas
 Leonīds Beļavskis

Leonīds Beļavskis

Leonīds Beļavskis (1927.g. 10.oktobrī Poltavā, Ukrainā -  2011.g. 5.septembrī Rīgā ) – Rīgas Krievu drāmas teātra režisors  no 1988. līdz 1999. gadam, KF Tautas skatuves mākslinieks.

Leonīds Beļavskis ir dzimis Poltavā grāmatu tirgotāja Savēlija Beļavska ģimenē. No 1942. līdz 1947. gadam Leonīds studējis Gorkijas (patlaban – Ņižņijnovgorodas) Aviācijas tehnikumā, kādu laiku viņš strādāja Gorkijas Aviācijas rūpnīcā.

1951. gadā Leonīds Beļavskis ir absolvējis Gorkijas Teātra skolas Skatuves mākslas nodaļu. Vienā kursā ar viņu studēja tādi slaveni krievu aktieri: Jevgeņijs Jevstigņejevs, Ludmila Hitjajeva, Mihails Zimins. Kādu laiku L. Beļavskis strādāja par aktieri Jaunatnes teātrī.

Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā (patlaban – Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmija) Leonīds. Beļavskis studēja profesoru А. Muziļa un А. Каcmana kursā, kurā tolaik kopā ar viņu studēja tādi pazīstamie aktieri un režisori: Sergejs Jurskis, Alisa Freindliha un Jurijs Germans. Pēc studiju beigšanas Leonīds Beļavskis bija iestudējis izrādes daudzu pilsētu – Noriļskas, Krasnojarskas, Ņižnijnovgorodas - teātros. Šajos teātros viņš strādāja par galveno režisoru.  

Sava mūža lielāko daļu Leonīds Beļavskis bija veltījis Rīgas Krievu drāmas teātrim – sākumā strādājot par režisoru, bet pēc tam par galveno režisoru. 1964. gadā viņš, sava bijušā kursa biedra Arkādija Kaca (tolaik Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā režisora) ielūgts, atbrauca uz Rīgu. Vienpadsmit gadus, līdz 1976. gada janvārim, viņi, kopīgi strādājot, pašaizliedzīgi kalpoja cēlajai skatuves mākslai. Arkādijs Kacs un Leonīds Beļavskis kopīgi bija iestudējuši šādus to laiku šedevrus, kā L. Bernstaina „Vestsaidas stāsts”, B. Brehta „Kaukāza krīta aplis”, N. Pogodina  «Темп-1929» („Temps-1929”) – šīs izrādes patiesi kļuva par viņu kopīgās radošās  sadarbības virsotni. Abi režisori papildināja viens otru, īstenojot teātra repertuāra programmu, un sazinājās vienā valodā.

Leonīds Beļavskis, kas izcili pārzināja padomju dramaturģijas jaunuzvedumus, vienmēr bija piedāvājis teātrim interesantas lugas. Viņš uzņēmās iestudēt arī tādu izrādi, kā E. Braginska un E. Rjazanova luga «Однажды в Новогоднюю ночь…» („Reiz Jaungada naktī...”, 1970. g.); viņš bieži riskēja, bet lieliski izjuta, ko vēlas skatītājs, bija efektīgu epizožu un mizanscēnu meistars. Reizēm, pārlieku aizraujoties, viņš zaudēja izrādes viengabalainību, kā bija rakstījuši to laiku kritiķi. Tomēr skatītāji mīlēja viņu – gan kā režisoru, gan kā akrieri.

Teatrālās Rīgas vēsturē mūžam paliks tādas Leonīda Beļavska iestudētās izrādes: J. Jurandota «Девятый праведник» („Devītais taisnīgais”, 1968. g.), J. Germana «Я отвечаю за все» („Es atbildu par visu”, 1969. g.), M. Bulgakova «Жизнь господина де Мольера» („De Moljera kunga dzīve”, 1970. g.), A. Volodina «С любимыми не расставайтесь» („Ar mīļotajām nešķirieties”, 1972. g.), V. Šukšina «Энергичные люди» („Enerģiskie ļaudis”, 1975. g.) un citas.

1975. gadā Leonīds Beļavskis kļuva par V.Majakovska Noriļskas Aizpolārā teātra galveno režisoru (1975 - 1982), šeit viņu piemin kā novatorisko iestudējumu režisoru – N. Pogodina «Темп-1929», «Мистерия - буфф» pēc V. Majakovska lugu motīviem, N. Bauera „Gadījums metro”. Septiņu gadu laikā, strādājot aiz Polārā loka, L. Beļavskis daudz ko paveica vietējā teātra labā. Viņa ieguldījums tika pienācīgi novērtēts nesen izdotajā grāmatā – Aizpolārā teātra enciklopēdijā  «Семьдесят шагов во времени» („Septiņdesmit soļi laikā”), ko uzrakstījusi un sastādījusi L. Proņņikova un kas tika veltīta Aizpolārā drāmas teātra 70. jubilejai (2012. g.).

Šajā brīnišķīgajā grāmatā autore izsaka savu atzinību teātra galvenajam režisoram Leonīdam Beļavskim un tam radošajam laikposmam, kad viņš bija valdījis šajā teātrī, un kad Noriļskas iedzīvotāji jebkurā laikā, pie jebkuriem laika apstākļiem centās apmeklēt izrādes. Ar siltumu apraksta L. Proņņikova to periodu, kad provinciālo aktieru trupa no tālajiem Ziemeļiem atveda uz Maskavu negaidīti svaigus režisora novatora Leonīda Beļavska iestudējumus. Grāmatā interesanti ir izklāstīti arī  materiāli par universitāti "Театр", kas darbojās Aizpolārā loka drāmas teātrī, izglītojot skatītājus un iepazīstinot viņus ar dažādām skatuviskās mākslas niansēm. Naktīs režisors Leonīds Beļavskis kopā ar Semjonu Gaļperinu  pārtulkoja ārzemju lugas un iestudēja tās pa daļām. Nokļūt uz kārtējo universitātes "Театр" nodarbību varēja tikai, pateicoties tā saucamajam „blatam”, jo tik ārkārtīgi populāras un iecienītas skatītāju vidū bija šīs tikšanās.

Pēc tam - no 1983. līdz 1988. gadam - L. Beļavskis bija Krasnojarskas Drāmas teātra galvenais režisors. Radoši padevušos iestudējumu vidū derētu pieminēt tādas lugas: A. Ribakova «Дети Арбата» („Arbata bērni”), E. Radzinska „Nērona un Senēkas teātris”, V. Astafjeva «Не убий» („Tev nebūs nokaut”), V. Nabokova «Грехопадение» („Grēkā krišana”).

1988. gadā Leonīds Beļavskis atkal atgriezās Rīgā un līdz pat 1999. gadam viņš bija Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra galvenais režisors. Šajā laikposmā bija sabrukusi Padomju Savienība, Latvija virzījās ceļā uz neatkarību un pēc tam arī atguva valstisko neatkarību. Visas šīs norises nozīmēja arī pagriezienu teātra repertuāra politikā. Bija jāizstrādā jauna mākslinieciskā programma, par kuras būtību kļuva cilvēka, kas ir nonācis absurda situācijā, izpēte. Teātrim un pašam L. Beļavskim tas bija pats grūtākais laika posms. Arkādijs Kacs pēc ielūguma pārgāja strādāt uz Maskavu, un jaunajam galvenajam režisoram bija jāuzņemas atbildība par Rīgas Krievu teātri.

Pirmā izrāde jaunajā virzienā bija V. Voinoviča luga „Čonkins”. Luga guva lielus panākumus. Teātra kritiķi rakstīja : «Uz lugu „Čonkins”, kas iestudēta  uz Rīgas skatuves, visas biļetes ir izpirktas. Ar šo iestudējumu Rīgas teātris pierādīja, ka viņs ir uzticīgs savai tradīcijai būt par akūti mūsdienīgu teātra izrāžu jaunatklājēju». Rīgas Krievu teātra trupā iestājās jauni izcili aktieri: Leonīds Ļencs, Gaļina Rossijskaja, A. Šmakova, Jakovs Rafaļsons, Mihails Borovkovs, S. Šiļajeva, V. Pļuts. Pēc tam Leonīds Beļavskis pirmoreiz iestudēja V. Nabokova lugu «Камерa-обскура» („Obskūra kamera”) un atkal - panākums. Vēl Beļavskis iestudēja šādas lugas: «Жених из Иерусалима» („Līgavainis no Jeruzālemes”), «Месяц в деревне» („Mēnesis laukos”), „Trīnes grēki”, «Чума на ваши оба дома!» („Mēris par abiem jūsu namiem!”), «Голый король» („Plikais karalis”), «Трактирщица» („Traktiera īpašniece”), «Онегин, добрый мой приятель» („Oņegins, mans labais draugs”), «Браво, Лауренсия!» („Bravo, Laurensija!”), «…Не везет мне в смерти - повезет в любви» („...Neveicas man nāvē – paveiksies mīlā”). Leonīds Beļavskis prata pareizi sadalīt lomas, viņš izjuta katra aktiera radošos spēkus, un izdarīja pareizu varoņa izvēli – un par to publika dāsni apbalvoja režisoru un viņa iestudēto izrādi ar aplausiem. Kopā ar aktieriem viņš radīja burvīgu teātra, dailes un cilvēku kaislību atmosfēru.

Būdams Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra studijas un aktieru kursa vadītājs, Leonīds Beļavskis kopā ar režisoru Semjonu Losevu bija dāvājis Rīgas skatuvei šādus skatuves meistarus, kā Veronika Plotņikova, Tamāra Sudņika, Jeļena Sigova.

 Tomēr laiks un apstākļi daudz ko diktē cilvēka radošajā dzīvē, un no 1999. līdz 2004. gadam L. Beļavskis kļuva par Ņižņijnovgorodas M. Gorkija Valsts akadēmiskā  drāmas teātra galveno režisoru. Beļavska iestudējumu vidū: J. Jurandota «Девятый праведник», T. Viljamsa „Lellīte”, «Похождения Чичикова» („Čičikova piedzīvojumi”) pēc N. Gogoļa poēmas „Mirušās dvēseles”, V. Šekspīra „Hamlets, Dānijas princis”, «Петербургский роман» („Pēterburgas romāns”) pēc F. Dostojevska romāna „Pazemotie un apvainotie” motīviem.

Kopš  2005. gada Leonīds Beļavskis kļuva par Rīgas M. Čehova Krievu teātra ārštata režisoru. Viņš atkal atgriezās Rīgā, kur dzīvoja viņa tuvinieki, draugi, un kur bija teātris, kuram viņš bija veltījis pusi sava radošā mūža. Režisors strādāja pašaizliedzīgi. Visus šos gadus viņam līdzās bija viņa uzticamā dzīvesbiedre, izcilā aktrise Alevtīna Šmakova. Gadi ritēja strauji, nemanāmi piezagās smaga slimība. Brīžiem tas ietekmeja arī darbaspējas, bet viņš atrada sevī spēkus to pārvarēt.  

Pēdējie režisora lieliskie iestudējumi bija: „Bingo”, „Retro”; kad viņam apritēja  83 gadi, viņš bija iestudējis lugu pēc slavenā krievu rakstnieka un dramaturga Antona Čehova stāstu motīviem "Юбилей всмятку" („Sagandētā jubileja”). Šī luga tika atzīta par sezonas labāko jauniestudējumu. Visi režisora Beļavska iestudējumi bija piesātināti ar neparastu humoru, tajos darbojās labestīgi varoņi, kuri šodien tik reti ir sastopami krievu dramaturģijā. „Lugu ideja ir vienkārša, teica režisors Leonīds Beļavskis ,- tā līdzinās vārdiem no slavenās dziesmas : «Звать любовь не надо - явится нежданно, счастье расцветет вокруг…» („Saukt mīlu nevajag - tā negaidīti naks, un laimē atplauks viss...”).

Un vēl viņam piemita neparasta īpašība  - radīt svētkus teātrī. Būdams asprātīgs, viņš lieliski rakstīja tā saucamo aktieru „kapustņiku” scenārijus visiem teātra jauniestudējumiem, un, protams, apsveica aktierus ar saviem poētiskajām vārsmām. Viņa dzīvesbiedre sapņoja to visu apkopot un izdot dzejoļu krājumu. Un , lūk, 2007. gadā šis sapnis tika īstenots. Klajā nāca Leonīda Beļavska dzejoļu krājums «Огонек души твоей» („Tavas dvēseles uguntiņa”).

Leonīds Beļavskis ir Krievijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Krievijas Tautas aktieris. Viņš bija dažādu teātra konkursu žūrijas loceklis, viņam tika piešķirtas daudzas prēmijas par režisora darbu. L. Beļavskis bija meistarīgs inscenētājs, neparasti uzmanīgs un gudrs cilvēks, kas bija apveltīts ar spīdošu stāstītāja talantu un prata iestudēt izsmalcinātas un gaišas skatuves izrādes.  

Leonīds Beļavskis miris 2011. gada 5. septembrī Rīgā. Viņš tika apbedīts Bogoslova kapos (Sanktpēterburgā). Skatītāji, draugi, ģimenes locekļi sirsnīgi atvadījās no viņa. Sirsnīgi atvadījās no viņa arī viņa iemīļotā Rīgas Krievu teātra trupa, jo šim teātrim režisors bija veltījis pusi no sava mūža.

Svetlana Vidjakina

 

 

Наталья Лебедева. «Я прирастаю к тебе...»

Ilustrācijas tēmai