Aleksandrs Grišins

Aleksandrs Grišins  (1881. g. Tomskas guberņā, Krievijas impērijā – 1940. g. ?  Rīgā, Latvijas PSR  – no 1921. līdz 1925. gadam Rīgas Krievu drāmas teātra antreprīzes līdzīpašnieks, kopš 1926. gada – teātra direktors.

1903. gadā Aleksandrs Grišins pirmo reizi uzstājās kā profesionāls aktieris, tas notika Saratovas teātrī, N. Soboļščikova-Samarina antreprīzē, tā bija neliela loma N. Gogoļa lugā “Revidents”. Viņš daudzus gadus piedalījās Soboļščikova-Samarina antreprīzēs ne tikai Saratovā, bet arī Kazaņā un Ņižņijnovgorodā. 1906. gadā viņš organizēja savu antreprīzi Tiflisā (Tbilisi). Pēc tam desmit gadus viņam bija savas  antreprīzes Rostovā pie Donas.

J. Vahruševa savā grāmatā "Дорога исканий"/ “Meklējumu ceļš” (1958. gadā izdeva Latvijas Valsts izdevniecība) raksta, ka A. Grišina antreprīzes vienmēr bijušas visai nozīmīgas.  Kādu laiku viņš ir  strādājis Pēterburgā un  Maskavā. Bijis arī Pēterburgas Lielā dramatiskā (bijušā Alekseja Suvorina) teātra vadītājs. Grišins bija teātra liels lietpratējs un teātra mākslinieciskās puses izpratējs. Viņa raksturā negatīvās īpašības bija pārsvarā, tādēļ kolektīvā viņu nemīlēja, bet kā administratoram viņam bija autoritāte.

1921. gadā A. Grišins, uzzinājis, ka Mihails Muratovs cenšas “atdzīvināt” Krievu teātra darbību Rīgā, nolēma piedalīties šajā pasākumā. Abiem izdevās vienoties par kopīgas antreprīzes sarīkošanu. 1921. gada 27. septembris kļuva par Krievu teātra Rīgā atdzimšanas dienu. Tajā dienā Rīgas Latviešu biedrības zālē notika A. Gribojedova komēdijas “Gudra cilvēka nelaime” pirmizrāde.

Vēlāk Heinrihs Grosens atcerēsies: “Šis teātris bija lielākais notikums Rīgas krievu kultūras dzīvē, tā izglītojošā loma turpinājās līdz pat nacistu ienākšanai Rīgā 1941. gadā. Par šo teātri man ir saglabājušās vislabākās atmiņas.”

No 1921. līdz 1925. gadam Rīgas Krievu drāmas teātris darbojās kā M. Muratova un A. Grišina privātā antreprīze. Lai arī skatītāju pulkā teātris bija  iemantojis atzinību, tam tomēr nācās saskarties ar dažādām, galvenokārt materiālām, grūtībām. 1925. gada janvārī Krievu drāmas teātra liktenis karājās mata galā, jo Izglītības ministrijas (kas bija atbildīga par valsts finansējuma kultūras vajadzībām sadalījumu) Nacionālo mazākumtautību departamenta Krievu nodaļa izlēma par labu Kamerteātrim, nevis Krievu drāmas teātrim. Tikai pēc otrās Saeimas vēlēšanām un Krievu nodaļas vadības nomaiņas Krievu drāmas teātrim tikai atdots mazākumtautību teātra statuss.

Taču šie notikumi noveda līdz šim pastāvējušā abu teātra vadītāju tandēma izjukšanai. M. Muratovs aizbrauca no Rīgas, tomēr viņš saglabāja saikni ar šejienes sabiedrību. Teātra saglabāšanai tika organizēta biedrība “Krievu drāmas teātris”. Biedrības dalībnieki ar saviem ieguldījumiem radīja  kapitālu teātra turpmākai darbībai un  uzticēja A. Grišinam teātra direktora posteni. Izvēle attaisnojās. Pateicoties A. Grišina iniciatīvai, Rīgā  tika sapulcināta lieliska aktieru plejāde, kas priecēja dažādu nacionalitāšu skatītājus. Tomēr 1927. gadā neveiksmīgas repertuāra politikas izvēles dēļ teātris atkal bija uz bankrota robežas. Radušos problēmu risināšana bieži bija atkarīga no direktora administrēšanas un saimniekošanas talantiem. Izeja no šīs situācijas uz kādu laiku bija rasta, izveidojot  “Krievu teātra garantu  biedrību”, par kuras valdes priekšsēdētāju kļuva Saeimas deputāts Meletijs Kaļistratovs. Laiku pa laikam teātrim nācās iekļauties konkurences cīņā par izdzīvošanu, piemēram, divdesmito gadu beigās paralēli darbojās Tautas teātris, kas tāpat pretendēja saņemt valsts subsīdijas. Lai arī šis konkurents pārstāja darboties, Krievu drāmas teātra stāvoklis bija visai sarežģīts. 1932. gadā teātra atbalstam tika dibināta “Krievu teātra draugu biedrība”, kuras valdes pirmais priekšsēdētājs bija Vasilijs Sņegirjovs. 1935. gadā, kad biedrība “Krievu drāmas teātris” atteicās no lietu kārtošanas,  teātris pārgāja “Krievu teātra draugu biedrības” īpašumā un ieguva jaunu nosaukumu “Rīgas Krievu teātris”.

Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē teātra stāvokli pasliktināja arī zināmās politiskās pārmaiņas Latvijā – bija likvidētas varas demokrātiskās institūcijas un ieviests autoritārs režīms. Tas atspoguļojās ne tikai teātra repertuāra politikā. Teātra direktora iecelšanatagad bija Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā, un 1938. gadā A. Grišins oficiāli vairs nebija teātra direktors. Lai gan viņa vietā tika iecelts V. Sņegirjovs, A. Grišins palika “savā” teātrī līdz aiziešanai mūžībā. Līdz ar viņa aiziešanu tika aizvērta viena no vispiesātinākajām un   interesantākajām lappusēm Rīgas Krievu teātra vēsturē.

1927. gadā Aleksandram Grišinam un viņa dzīvesbiedrei Valentīnai Grišinai (dzimusi Romanovska) tika piešķirta Latvijas pavalstniecība.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 2996. fonds, 7. apr., 34152. lieta;

LVVA, 2996. fonds, 7. apr., 34148. lieta;

LVVA, 3234. fonds, 2. apr., 17910. lieta;

Н.А. Белоцветов. Антреприза Русской драмы («Можно простить, но оправдать нельзя»). – Слово, № 881, 06.06.1928;

Е.А. Вахрушева. Дорога исканий. – Рига: Латвийское государственное издательство, 1958;

А.И. Гришин – представитель меньшинственных театров в совете сценического искусства. – Сегодня, № 6, 06.01.1932;

 Г. И. Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава, 1994, № 1–4.

Десять лет Русского театра в Латвии. 1921–1931. – Рига, 1931;

Пятилетие Русского театра в Латвии. 1921–1926. – Рига, 1926;

Пятнадцать лет Русского театра в Латвии. 1921–1936.  – Рига, 1936;

Русский ежегодник на 1938 год; Русский ежегодник на 1939 год; Русский ежегодник на 1940 год;

Труппа Русского театра в сборе. Сезон открывается 28-го сентября. –  Сегодня, № 256, 16.09.1935;

35-летие театральной деятельности А.И. Гришина. –  Сегодня, № 256, 27, 09.1938;

Пятилетие Русского театра в Латвии. 1921-1926. – Рига, 1926;

Десять лет Русского театра в Латвии. 1921-1931. – Рига, 1931;       

Пятнадцать лет Русского театра в Латвии. 1921-1936.  – Рига, 1936;

Русский ежегодник на 1938 год; Русский ежегодник на 1939 год; Русский ежегодник на 1940 год;

Е.А. Вахрушева. Дорога исканий. –  Рига: Латвийское государственное издательство, 1958;

Г. И. Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава, 1994, № 1-4.