Mihails Muratovs

Mihails Muratovs (īstais uzvārds – Gornšteins; 1885. g. Kišiņevā, Besarābijas guberņā, Krievijas impērijā – 1944. g. Krievijas PFSR) – Maskavas Mazā teātra aktieris 1910.–1917. gadā, no 1921. līdz 1925. gadam antreprīzes līdzīpašnieks Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Mihails Muratovs (Gornšteins) ir dzimis Kišiņevā (tagad – Moldovas Republika), turīga ebreja Jakova Gornšteina ģimenē. 1904. gadā Mihails absolvējis prestižo Sanktpēterburgas pirmo ģimnāziju un šis fakts ļauj pieņemt, ka viņš ticis kristīts.

Vēl būdams ģimnāzists, Mihails Gornšteins (Muratovs) aizrāvās ar teātra mākslu. Aktiermeistarības pamatus viņš apguvis Bragina skolā pie Zilā tilta Pēterburgā. 1905. gadā viņš debitējis Pjatigorskas teātrī, šeit jauno aktieri ievēroja Lidija Javorska un piedāvāja viņam kopā ar teātra trupu doties ārzemju turnejā – uz Vīni, Belgradu, Sofiju. Aktieris ar prieku piekrita šim piedāvājumam. 1906./1907. gada sezonā viņš spēlēja Soboļščikova-Samarina teātra trupā Kazaņā un Saratovā.

1907. gada beigās Mihails Muratovs atbrauca uz Rīgu, uz Krievu teātri, kur tolaik par antreprenieri strādāja Konstantīns Ņezlobins. Spriežot pēc publikācijām laikrakstā “Rižskij vestņik”, šeit skatuves mākslinieks uzstājās ar uzvārdu Muratovs un arī vēlāk viņš vienmēr uzstājās tikai kā Muratovs. Iespējams, ka tas nebija tikai aktiera pseidonīms, bet par likumīgu atzīts uzvārds, pagaidām gan nav šo faktu apstiprinošas ziņas.

Līdzās darbam teātrī M. Muratovs studējis Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, pabeidzis četrus kursus, taču 1912. gadā saņēmis diplomu par Maskavas Universitātes absolvēšanu.

1909./1910. gada sezonu M. Muratovs pavadīja Sanktpēterburgā, kur par lomu Leonīda Andrejeva lugā “Anfisa” viņš izpelnījās teātra kritiķu uzmanību.

Šajā pašā gadā aktieris, dramaturgs un teātra dabinieks Aleksandrs Južins bija izteicis Mihailam Muratovam piedāvājumu pāriet darbā Maskavas Mazā teātra trupā, aktieris tam piekritis un uzstājās šajā teātrī līdz laikam, kad lielinieki pārņēma varu Krievijā.

Vēl 1919. gadā, būdams Konstantinopolē (Stambulā), Mihails Muratovs nonāca pie domas, ka būtu nepieciešams nodibināt pastāvīgi darbojošos krievu teātri aizrobežā. Viņam izdevās izveidot trupu un doties viesizrādēs uz Bulgāriju un Serbu, horvātu un slovēņu karalisti. Ir zināms, ka 1920. gadā trupas aktieri sniedza vairākas lieliskas viesizrādes Ļubļanas teātrī. Taču tas nebija tāds vēriens, par kādu bija sapņojis M. Muratovs. Finanšu līdzekļu meklējumos M. Muratovs devās uz Besarābiju, kur viņš bija dzimis, un šeit viņam izdevās atgūt sava īpašuma daļu. Paveicās arī viņa dzīvesbiedrei aktrisei Jeļenai Marševai (1891–1968) – viņai izdevās atgūt daļu no viņai piederējušām vērtslietām. Tādējādi viņiem izveidojās kapitāls 10 000 dolāru apmērā un reāla iespēja īstenot sapni par pastāvīgi darbojošos krievu teātri ārpus Krievijas. Pirmā prātā ienākusī doma bija izveidot teātri Kišiņevā, taču tajos laikos šīs Rumānijas provinciālās pilsētas iedzīvotāji nebija draudzīgi noskaņoti pret krieviem.Tad M. Muratovs arī pievērsa savu skatienu Rīgai, kas bija pazīstama ar savām teatrālajām tradīcijām.

1921. gadā Mihails Muratovs kopā ar krievu aktieru grupu ieradās Rīgā un sāka aktīvi darboties. Īsā laikā viņam izdevās pārvarēt latviešu sabiedrības aizdomīgumu. Viņš bija ieguvis atbalstu no teātra kritiķes Boženas Vitvickas un būtisku palīdzību no pazīstamā teātra mākslas cienītāja Leonīda Ostrouhova. Izdevās nodrošināties arī ar tābrīža Ministru kabineta vadītāja Zigfrīda Annas Meierovica atbalstu. Uzzinājis par gaidāmo teātra atklāšanu, uz Rīgu no Pēterpils (tagad - Sanktpēterburga) steidzami atbrauca Aleksandrs Grišins, kurš bija pazīstams kā labs administrators. Kopīgiem spēkiem īsā laikposmā viņiem izdevās saliedēt aktieru trupu un sarunāt telpu īrēšanu Rīgas Latviešu biedrības namā.

Lūk, kā publicists Heinrihs Grosens atceras M. Muratova un A. Grišina ierašanos Rīgā: “Atceros, kā pie mums avīzes “Rižskij kurjer” redakcijā ienāca divi kungi: viens maza auguma, apaļīgs, ar pensneju uz spicā deguna; otrs slaids, gara auguma, plecīgs brunets – abi eleganti ģērbušies. Abi bija ieradušies pie teātra nodaļas vadītājas Boženas Vitvickas. Viņa iepazīstināja Zaborovski un mani ar šiem kungiem: mazais apaļīgais bija Aleksandrs Grišins, bet augumā garais un plecīgais bija Mihails Muratovs – pirmais pēc profesijas bija antreprenieris, bet otrais bija aktieris un antreprenieris no Kišiņevas. Kad redakcijā uzzināja, ka viņi organizē Rīgā krievu teātri, kolēģi atdzīvojās.”

1921. gada 27. septembrī Krievu teātris Rīgā atjaunoja savu darbību, iepriecinot skatītājus ar Aleksandra Gribojedova komēdijas “Gudra cilvēka nelaime” pirmizrādi. No 1921. līdz 1925. gadam teātris darbojās kā M. Muratova un A. Grišina privātā antreprīze. Rīgā Mihails Muratovs uzstājās arī kā aktieris un režisors. Taču jau no paša sākuma attiecības starp antreprenieriem neveidojās stabilas. 1925. gadā, kad krievu teātris bija nonācis smagā ekonomiskā stāvoklī, M. Muratovs atstāja savu antreprīzi un izceļoja no Latvijas. Taču sakarus ar Latviju viņš bija saglabājis, un rīdzinieki-teātra cienītāji atcerējušies viņu ar sirsnīgiem vārdiem.

1926. gadā M. Muratovs neveiksmīgi mēģināja debitēt uz Ebreju teātra skatuves Parīzē. Tajā pašā gadā Tallinā viņš kļuva par Krievu teātra māksliniecisko vadītāju. Starpkaru laikā Rīgā pazīstamais publicists Pēteris Piļskis, lūk, kā raksturojis M. Muratova darbību Igaunijā: “.. pieredzējis organizētājs un labs aktieris. Režijā viņam pietrūkst oriģinalitātes, atjautības, izdomas. Viņš nav drosmīgs.” Taču vēl pirms šī raksta publicēšanas laikraksta redakciju sasniedza ziņa, ka M. Muratovs un viņa dzīvesbiedre atbrīvoti no darba Tallinas teātrī, kurā viņi bija nostrādājuši tikai dažus mēnešus.

1927. gadā abi laulātie sniedza viesizrādes Kišiņevā un guva panākumus. 1929. gadā Ļvovas (tagad – Ļviva) pilsētas teātru direkcija noslēdza ar Mihailu Muratovu līgumu par triju lugu iestudēšanu. Tomēr abi laulātie loloja cerību par pastāvīga krievu teātra izveidošanu. 1930. gadā bija vēl viens neveiksmīgs mēģinājums dibināt Krievu teātri Varšavā.

Acīmredzot vīlies cerībā izveidot krievu teātri, Mihails Muratovs bija apguvis rumāņu valodu un tika uzaicināts strādāt par režisoru labākajā Bukarestes teātrī “Regina Marija”, lai tur iestudētu M. Gorkija lugu “Dibenā”. Rumānijas prese sveica M. Muratova parādīšanos uz teātra skatuves Bukarestē, atzīstot viņu par talantīgu un kulturālu režisoru.

Lūk, kā šie panākumi tika aprakstīti laikraksta “Segodņa” 1940. gada 20. februāra numurā: “Lugas “Dibenā” iestudēšana teātrī īstenībā bija M. Muratova “kaujas kristības” uz rumāņu teātra skatuves. Zikas Aleksandresku izvēle izrādījās ļoti veiksmīga. [..] Iestudējuma “Dibenā” vērtējumā visa rumāņu teātra kritika bija vienisprātis, atzīstot, ka rumāņu teātrī nav bijis veiksmīgāka un mākslinieciskāka uzveduma.”

Saskaņā ar teātra zinātnieces Jeļenas Vahruševas datiem, kas publicēti grāmatā “Дорога исканий”/ “Meklējumu ceļš” (izdota Rīgā 1958. gadā, skat.: 75.–76. lpp.), Mihails Muratovs ar dzīvesbiedri un dēlu Otrā pasaules kara laikā bija nonākuši PSRS teritorijā (visticamāk, ka ģimene bija deportēta). Vadoties no J. Vahruševas grāmatā rakstītā, ir zināms tikai tas, ka dēls gājis bojā, cīnoties frontē, bet Jeļena Marševa pēc vīra nāves ir turpinājusi uzstāties uz teātra skatuves.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Театр и музыка. – Рижский вестник, № 217, 22-09-1908;

М.Я. Муратов. – Вечернее время № 327, 20-04-1925;

«Еврейское зеркало» в Париже. – Сегодня, № 9, 13-01-1926;

В Ревеле создан Русский театр. – Слово, № 308, 24-10-1926;

Пётр Пильский. Русский театр в Эстонии. – Сегодня, № 25, 02-02-1927;

М.Я. Муратов и Е.А. Маршева в Кишинёве. – Сегодня, № 126, 09-06-1927;

Михаил Муратов. Кем и как был создан Театр Русской Драмы в Риге. – Слово, № 922, 19-07-1928; № 923, 20-07-1928, № 924, 21-07-1928; № 925, 22-07-1928;

М.Я. Муратов во Львове. – Сегодня, № 253, 12-09-1929;

Театр и искусство. Русский театр в Варшаве. – Сегодня, № 76, 17-03-1930;

Владимир Благов. Юбилей М.Я. Муратова. – Сегодня, № 119, 30-04-1934;