Broņislavs Dzeruks

Broņislavs Dzeruks (1916. g. 20. martā Polockas apriņķī, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1977. g. 27. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1946–1977), Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1958. g.).

Broņislavs Dzeruks ir dzimis kalpa Silvestra Dzeruka ģimenē. Absolvējis skolu Daugavpilī, Broņislavs agri uzsāka savas darba gaitas – bija strādnieks ķieģeļu ražošanas rūpnīcās Daugavpilī un Jelgavā. 1941. gadā kā brīvprātīgais viņš devās uz fronti, karojis 201. Latviešu strēlnieku divīzijā , piedalījies kaujās par Maskavu un Staraja Rusu. Jau agrīnā jaunībā B. Dzeruks bija vēlējies kļūt par aktieri. Viņa skatuves mākslinieka liktenis aizsākās, piedaloties frontes pašdarbības brigādē.

Atcerēdamies karadienestu, B. Dzeruks stāstījis, ka pulka komisārs, nejauši dzirdēdams, kā viņš karavīriem lasa priekšā Raiņa “Elēģiju”, teicis: “Seržant, Jūs šo lasīsiet bieži un visur, kur vien būs mūsu pulks.” B. Dzeruks ļoti mīlēja dzeju, it īpaši Raiņa dzejoļus, viņš zinājis no galvas daudzus dzejoļus un lieliski pratis tos izteiksmīgi lasīt. 1942. gadā Dzeruku pārcēla uz Latviešu strēlnieku divīzijas ansambli. Ansamblī uzskatījuši, ka B. Dzeruks prot pilnīgi visu, jo viņš lasījis un sacerējis dzejoļus, dziedājis, dejojis, rakstījis literāros dialogus, ieguldījis daudz spēka frontes ansambļa repertuāra veidošanā, pats tēlojis lomas trijās valodās – latviešu, krievu un baltkrievu. 1941. gada rudenī 201. Latviešu strēlnieku divīzijā bija izsludināts gājiena dziesmu konkurss un laikrakstā “Latvijas Strēlnieks” tika publicēti četri par vislabākajiem atzītie teksti, kuru autori (gan ar pseidonīmiem) bija: Valdis Lukss, Arvīds Grigulis, Fricis Rokpelnis un ložmetējnieks seržants Broņislavs Dzeruks. Vēlāk režisore Vera Baļuna teiks, ka Broņislavs Dzeruks savu aktiera mūžu bija izkarojis ar šauteni plecā.

Pēc kara beigām Broņislavs Dzeruks neilgi mācījies Rīgas Krievu drāmas teātra studijā, bet 1946. gadā, būdams 30 gadus vecs, viņš kļuva par šī teātra aktieri, nostrādājot šajā profesijā 30 gadus - līdz pat sava mūža beigām. Jau kopš pirmajām dienām šajā teātrī, pateicoties savam talantam un milzīgām darbaspējām, viņš kļuva par vienu no vadošajiem aktieriem. Viņš bija radījis virkni spilgtu krievu un latviešu dramaturģijā pazīstamu skatuvisku tēlu - gan traģēdijas, gan komēdijas žanrā.

1958. gadā Broņislavam Dzerukam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums. Visu savu dzīvi, gan kara gados, gan strādādams teātrī, B. Dzeruks uzticīgi kalpoja grūtajai daiļlasītāja-deklamētāja mākslai, uzstājās koncertos, piedalījās konkursos un ne reizi vien uzvarējis tajos. Pats viņš par pašu nozīmīgāko uzskatīja piedalīšanos Raiņa simtgadei veltītajā deklamētāju konkursā 1965. gadā. Šajā konkursā B. Dzeruks tika atzīts par Latvijā labāko Raiņa dzejas deklamētāju krievu valodā; jāpiebilst, ka konkursā viņš lasīja vairākus Raiņa dzejoļus piecās valodās – krievu, latviešu, vācu, baltkrievu un poļu valodā. Latviešu klasisko un padomju laiku dzeju viņš popularizēja ne tikai Latvijā, bet arī Rīgas Krievu drāmas teātra viesizrāžu laikā visā bijušajā Padomju Savienībā.

Aktieris B. Dzeruks veiksmīgi apvienoja savu skatuvisko dzīvi ar vērienīgu sabiedrisko darbību. Ilgus gadus viņš bija Latvijas Teātra biedrības prezidija loceklis, viens no visenerģiskākajiem teātra kolektīva šefības darba organizētājiem un dalībniekiem. Viņš tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, ordeni “Goda zīme” un ar vairākām karalaika medaļām.

Broņislavs Dzeruks bija agri aizgājis no dzīves, taču par spīti smagajai slimībai viņš līdz pēdējām savas dzīves dienām tomēr turpināja strādāt teātrī. Skatuves mākslinieks ir miris 1977. gada 27. aprīlī, apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Dažas Broņislava Dzeruka lomas Rīgas Krievu drāmas teātrī:

Nils M. Gorkija lugā “Sīkpilsoņi” (1947. g.); Ribakovs N. Pogodina lugā “Kremļa kuranti” (1947. g.); Pēteris A. Ostrovska komēdijā “Mežs” (1948. g.); Gončarovs A. Šteina lugā “Goda likums” (1949. g.), Alders un Edgars R. Blaumaņa lugā “Ugunī” (1950. g. un 1955. g.); Kārlis Žuburs iestudējumā pēc V. Lāča romāna “Vētra” motīviem (1950. g.); Dons Pedro V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (1952. g.), Jūliuss Fučiks J. Burjakovska drāmā “Prāga paliek mana” (1952. g.); Edmunds V. Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs” (1954. g.); Ādams Jakubovskis Raiņa traģēdijā “Mīla stiprāka par nāvi” (1957. g.); De Gišs E. Rostāna drāmā “Sirano de Beržeraks” (1962. g.); Vaganovs K. Simonova komēdijā “Stāsts par vienu mīlestību” (1963. g.); Kļava A. Griguļa lugā “Karavīra šinelis” (1963. g.); Višņevskis A. Ostrovska lugā “Ienesīga vieta” (1966. g.); Frasibuls E. Radzinska lugā “Sarunas ar Sokratu” (1974. g.).

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

«Рижский театр русской драмы». – Рига: Зинатне, 1983.

Некрологи и статьи в газетах – «Rīgas Balss», «Cīņa», Literatūra un Māksla.

Я. Бородовский. Гвардии артист. – Ригас Балсс, 1966, 21.12. Nr. 297. 

В. Апините. вени, слово. Ригас Балсс, Nr.112 (16.05.1975). 

 Valdis Lukss. Sveicinot Bronislavu Dzeruku. Literatūra un Māksla, Nr. 51 (17.12.1966). 

V. Kacēna   Сīņā spodrināts talants. – Zvaigzne, Nr. 4 (20.02.1967).