Jefims Lavrovs

Jefims Lavrovs (īstais uzvārds – Sokolovs; 1848. g. Kovrovā, Vladimiras guberņā, Krievijas impērijā – 1907. g. Krievijas impērijā ?) – aktieris, antreprenieris, 1883. gadā licis pamatus krievu teātrim Rīgā.

Pirmā minētā ziņa par teātra izrādi krievu valodā Rīgā ir attiecināma uz 1798. gadu, taču tas bija Sanktpēterburgas Petrova trupas tikai viesizrāžu iestudējums. Pēc tam – līdz 19. gadsimta vidum nav atrastas ziņas par krievu teatrālo dzīvi Rīgā. 1858. gadā no Dinaburgas/ Daugavpils uz Rīgu bija atbraukusi Nikolaja Hagelstroma Krievu teātris. Taču, kā uzskata teātra zinātniece Jeļena Vahruševa: “Tas vēl nebija ielicis pamatus pastāvīgam krievu teātrim Rīgā”. Pēc N. Hagelstroma trupas aizbraukšanas krievu teatrālā dzīve Rīgā atkal bija pieklususi, taču interese par teātri bija radusies un turpināja pieaugt. Sākās aizraušanās ar mājas teātra izrādēm. Šajā ziņā lielu aktivitāti rosinājusi Sanktpēterburgas Aleksandra teātra bijusī aktrise Nadežda Samoilova-Makšejeva.

Tajos laikos Rīgā viesojās dažādas – N. Jakovļeva, I. Ņemova, N. Ivanova un citas – teātra trupas. Savām izrādēm tās nereti izmantoja Rīgas Latviešu biedrības skatuvi.

1883. gadā Rīgā, Vidzemes guberņas galvenajā pilsētā, ieradās Jefims Lavrovs ar krievu profesionālo aktieru trupu. Šis notikums izrādījās liktenīgs pastāvīga krievu teātra izveidei Rīgā.

Jefims Lavrovs savas skatuves mākslinieka gaitas uzsācis Samarā, vēlāk viņš piedalījās teātra izrādēs Caricinā (tagad -Volgograda), Viļņā, Nikolajevā (tagad – Mikolajiva), Odesā, Orlā, Orenburgā, Irkutskā, Vologdā, Penzā un citās Krievijas impērijas pilsētās. Galvenokārt viņš izpildīja lomas dramatiskajā žanrā, taču dažkārt piedalījās arī operetes izrādēs. J. Lavrovs turējis antreprīzi Caricinā/ Volgogradā. Un tad dzīves ceļš atvedis viņu uz Rīgu.

1883. gada 2. oktobrī Krievu amatnieku arteļa ēkā ar I. Špažinska drāmu “Majoriene” un D. Mansfelda oriģinālo vodeviļu “Nezinot braslu upē, nelien ūdenī” tika likti pamati profesionālajam krievu teātrim Rīgā.

Drīz vien finanšu apdrošināšanas biedrība “Uļej” (“Strops”) un Rīgas 3. savstarpējā kredītbiedrība krievu trupas vajadzībām laipni piedāvāja telpas jaunajā ēkā Kaļķu ielā, ko šīm biedrībām Pēterburgas neoklasicisma stilā bija projektējis Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings 1880. gadā.

Spriežot pēc repertuāra, Jefims Lavrovs devis priekšroku Aleksandra Ostrovska lugām. Turklāt viņš bija ne tikai antreprenieris, bet arī aktieris. Rīgas skatītājiem visvairāk palicis atmiņā viņa tēlojums šādās lomās: Gavrila Belugins lugā “Belugina precības”, Tihons drāmā “Negaiss”, Kurosļepovs lugā “Karstā sirds”, Gordejs Torcovs komēdijā “Nabadzība nav netikums”, Jusovs “Ienesīgā vietā”. Visas šīs lomas J. Lavrovs nospēlējis 1883. gadā.

Jefims Lavrovs kā aktieris piedalījies arī citu autoru lugās. Viena no tām bija Podkoļosina loma N. Gogoļa komēdijā “Precības”. Nozīmīgas bija viņa uzstāšanās Famusova lomā Aleksandra Gribojedova komēdijā “Gudra cilvēka nelaime” un Stepana Golovļova lomā iestudējumā “Jūduška” pēc Mihaila Saltikova-Ščedrina romāna “Golovļovu kungi”.

Atsauksmes par teātra izrādēm bija atšķirīgas. Rezultātā viņa aktieru trupai izdevās sniegt izrādes skatītājiem Rīgā tikai divas sezonas – 1883./1884. gadā. Pēc tam Jefims Lavrovs aizbrauca no Rīgas uz visiem laikiem. Taču J. Lavrova un viņa trupas darbība Rīgā bija atstājusi dziļas pēdas, viņa iesākto turpinājuši citi. Jau 1886. gadā pēc Vidzemes gubernatora Mihaila Zinovjeva lūguma Rīgas dome nolēmusi piešķirt pabalstu Krievu teātrim.

Diemžēl, mūsu rīcībā ir tikai niecīgas ziņas par Jefima Lavrova (Sokolova) dzīvi un darbību, jo īpaši pēc viņa aizbraukšanas no Rīgas.

Informācijas avoti:

Е.А. Вахрушева. Дорога исканий. – Рига: Латвийское государственное издательство, 1958.

Teātris un kino biogrāfijās. Sast. un galv. red. Māra Niedra. 2. sēj. – Rīga: Preses nams, 2002, 233. lpp. (Sk. Tatjanas Vlasovas rakstu.)