Ņina Ņeznamova
Ņina Ņeznamova (1943. g. 10. aprīlī Staļingradas/ tagad Volgogradas apgabalā, Krievijas PFSR) – Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra vadošā aktrise; 2003. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
20. gadsimta 60. gadu sākumā Rīgas Krievu drāmas teātrī savu radošo darbību uzsāka jauns režisors Arkādijs Kacs, kuram uzreiz nācās pievērsties jautājumiem, kā stabilizēt teātra trupu un atjaunināt tās sastāvu. Tā, 1963. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī arī ieradās jauna aktrise Ņina Ņeznamova, kura drīz vien kļuva par šā teātra vadošo aktrisi.
Ņina Ņeznamova šādi atceras savus bērnības un jaunības gadus: “Es esmu dzimusi 1943. gada 10. aprīlī nelielajā pilsētā Kalača pie Donas. Varu teikt, ka vidusskolā es mācījos teicami, visvairāk man patika franču valodas stundas, es grasījos iestāties Maskavas Valsts universitātes Romāņu valodu nodaļā.Taču skolas izlaiduma vakarā mūzikas skolotāja pārliecināja mani izmēģināt savu laimi, stājoties teātra institūtā. Tā es devos uz Volgogradu, lai tur iestātos PSRS Tautas mākslinieka Nikolaja Pokrovska kursā. Un... es iestājos! Mani interesēja viss – gan aktiermāksla, gan mākslas teorija, gan jāšana ar zirgu, gan paukošana, gan dejošanas un dziedāšanas stundas.”
1962. gadā Ņina Ņeznamova absolvējusi Volgogradas Drāmas teātra studiju un kļuva par šā teātra aktrisi. Pēc tam bija darbs Kaļiņingradas apgabala Drāmas teātrī. 1963. gadā 20 gadu vecumā Ņina Ņeznamova pēc Rīgas Krievu drāmas teātra vadības ielūguma kļuva par šā teātra aktrisi, un līdz pat šai dienai viņa ir Rīgas Krievu teātra aktrise (tagad tas ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.) Ļoti ātri Ņ. Ņeznamovai izdevās iekļauties Latvijas kultūras dzīves norisēs, apvienojot savā mentalitātē un ģimenē latviešu un krievu kultūru.
Savas ilgstošās skatuviskās karjeras laikā Ņina Ņeznamova bija dāvājusi teātra skatītājiem veselu virkni neaizmirstamu skatuves tēlu, kuru vidū ir Geļa no Leonīda Zorina lugas „Varšavas melodija”. Ņeznamovas skatuviskais temperaments, viņas ķermeņa pārsteidzošā plastika, prasme iekšēji koncentrēties ļāva aktrisei ar milzīgu iekšējo atdevi tēlot sarežģītajās izrāžu mizanscēnās, sekmīgi risināt vissarežģītākos režisora uzdevumus.
Arkādijs Kacs, kurš no 1963. līdz 1968. gadam bija šā teātra mākslinieciskais vadītājs, pirmo reizi bijušajā Padomju Savienībā iestudējis mūziklus „Cilvēks no Lamančas” un „Vestsaidas stāsts”. Viņam izdevās izveidot unikālu domubiedru trupu, kurā viena no vadošajām lomām piederēja aktrisei Ņinai Ņeznamovai. Liela nozīme bija arī tam, ka aktrise pilnībā pārvaldīja psiholoģiskās aktierspēles tehniku, kuru viņa demonstrēja, tēlojot Aldonsas lomu mūziklā „Cilvēks no Lamančas”. Ņeznamovas kustību plastika savienojumā ar iekšējo emocionālo spriedzi apbūra visus skatītājus. 1969. gada 16. maijā Rīgas Krievu drāmas teātrī tika demonstrēta šī mūzikla pirmizrāde. Iestudētā mūzikla panākums bija pārsteidzošs! Spēcīgas garīgās enerģijas apgarota, aktrise meistarīgi attēloja sarežģīto procesu, kura rezultātā pazemotā, dubļos iemītā dvēsele atdzimst, lai turpmāk dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Pēc tam sekoja neaizmirstamā Anitas loma amerikāņu mūziklā „Vestsaidas stāsts”. Un atkal neredzēts panākums!
Viesizrādes allaž spēlēja lielu lomu teātra mākslinieciskajā dzīvē. Viesizrāžu laikā tika paplašināti radošie sakari, apmeklētas jaunas pilsētas, piedzīvotas patīkamas tikšanās ar jauniem skatītājiem, apspriesti lugu iestudējumi un jauniestudējumi – tas viss radoši bagātināja teātra kolektīvu. Aktrises Ņinas Ņeznamovas vārds kļuva atpazīstams un populārs arī Krievijā.
Skatuves māksliniece demonstrēja spīdošu aktiermākslu šādās lomās: Vasiļisa – M. Gorkija lugā „Dibenā”; Harpija – E. Radzinska lugā „Sarunas ar Sokratu”; Karīna – I. Bergmana „Zemeņu lauks”, Katerīna – izrādē „Slepkava” pēc F. Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem; Vjazopuriha – izrādē „Kāda zirga stāsts” pēc Ļeva Tolstoja garstāsta motīviem; Ģertrūde – V. Šekspīra traģēdijā “Hamlets”; Čeboksarova – A. Ostrovska lugā „Trakā nauda”; Arkadjina – A. Čehova lugā „Kaija”; Šarlote – A. Čehova lugā „Ķiršu dārzs”; Vanda – K. Sakoni lugā „Televīzijas sakaru traucējumi”; Nadežda Konstantinovna – V. Bočanova komēdijā “Bingo”; Roza Aleksejevna – A. Gaļina lugā “Retro”. Šiem, kā arī daudziem citiem personāžiem bija lemts atstāt nozīmīgu iespaidu aktrises liktenī.
Pati aktrise šādi raksturo savus skatuves tēlus: “Aiz viņiem es esmu, kā aiz akmens mūra. Daudzi no tiem kļuva par maniem patiesiem draugiem, par manu atbalstu. Viņi dod man spēkus dzīvot un strādāt tāpat, kā mani brīnišķīgie skatuves partneri: R. Gordijenko, J. Ivaničevs, M. Ļebedjevs, А. Bojarskis, A. Mihailovs, M. Hižņakovs, A. Iļjins, L. Lencs un apbrīnojamais režisora palīgs Mihails Tifinbergs - visus nav iespējams pieminēt, bet es atceros viņus visus ar pateicību un mīlestību: gan tos, kuri pašreiz vēl ir dzīvi, gan tos, kuru vairs nav starp mums.”
Tas bija spožs savdabīgā psiholoģiskā teātra Rīgā tapšanas periods, jo teātrim bija pašam sava repertuāra un mākslinieciskā programma. Šis laikposms nesa Rīgas Krievu drāmas teātrim slavu, teātris izpelnījās vispārējo atzinību un sasniedza augstas radošās virsotnes.
1973. gadā Ņinai Ņeznamovai tika piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums. 1982. gadā aktrise kļuva par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieci, republikas Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureāti.
Ņina Ņeznamova vienmēr bija aktīvi aizņemta teātra iestudējumos, tomēr aktrises neizsmeļamā enerģija ļāva viņai atrast laiku, lai piedalītos arī Rīgas sabiedriskajā dzīvē. Daudzu gadu laikā aktrise bija dažādu Rīgā rīkotu festivālu žūrijas locekle. Septiņpadsmit gadus Ņ. Ņeznamova bija Rīgas pilsētas padomes deputāte. Būdama deputāte, viņa palīdzēja daudziem: gan saviem kolēģiem, gan pārējiem rīdziniekiem; viņa atsaucīgi glāba daudzus grūtajos brīžos, piedalījās pilsētas labdarības akciju komisijās (viena no šīm akcijām bija “Svet”, kuras mērķis bija atjaunot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli). Aktrise piedalījās labdarības koncertos, tikšanās ar skatītājiem un sabiedrības pārstāvjiem.
2003. gadā aktrise Ņina Ņeznamova tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni – augstāko Latvijas Republikas apbalvojumu.
Neparasta atbildības sajūta, izsmalcināta gaume, dabiska humora izjūta, kā arī plašs viņai piemītošu talantu diapazons ļauj Ņinai Ņeznamovai arī pašreiz spožī spēlēt uz skatuves, dalīties savā pieredzē ar jauno aktieru paaudzi un joprojām pievērst sev skatītāju ievērību, aizraujot tos ar talantīgu aktierspēli, neskatoties uz to, ka aktrise jau sen tika izvadīta ārpus trupas štata. Tas ir neticami… Tomēr aktrise garīgi nesalūza un kā vienmēr pilnībā atdod savu enerģiju dzimtajam teātrim.
Rīgas Krievu drāmas teātris darbojas jau vairāk kā simts gadus un savas pastāvēšanas laikā tas spēlējis nozīmīgu lomu Latvijas teātra kultūras attīstībā. Talantīgā, savdabīgā aktrise Ņina Ņeznamova allaž bija sava veida posms, kas stiprināja draudzīgos sakarus starp krievu un latviešu skatuvisko mākslu. Par to liecina arī aktrises spīdoši nospēlētā Antonijas loma Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos”. Aktrises daiļrade kalpo par divu nacionālo kultūru savstarpējās saiknes piemēru. Gan publika, gan teātra kritiķi vienmēr izmantoja jebkuru iespēju, lai izteiktu savai iemīļotajai aktrisei pateicības vārdus, jo viņa patiesi ir Tautas skatuves māksliniece.
Ņinas Ņeznamovas skatuviskā daiļrade ir plaši pazīstama arī ārpus Rīgas Krievu teātra sienām. Viņu augstu vērtē un ciena visas kuplās Latvijas aktieru ģimenes pārstāvji. Ar neparastu pietāti aktrise allaž bija izturējusies pret savu radošo darbību, kā arī pret katru cilvēku, kam liktenis bija lēmis saskarties ar viņu. Domājams, ka Ņ. Ņeznamova ir pēdējā no tiem mohikāņiem, kuri vēl joprojām cīnās ar vējdzirnavām un tic: “Mīlēt! – Kaut arī mīlestība pieviļ. Palikt! – Nezināms kur, kad rokas nolaidīsies - izstiept tās! – Pretī tālajai zvaigznei!” Laikritei nav varas pār aktrises radošo garu.
Aktrisi pilnīgi pamatoti varētu nosaukt par uzvarētāju. Piecdesmit sava mūža gadus viņa veltīja, kalpodama vienīgajam teātrim – Krievu drāmai. “Ja pareizināt manis nospēlēto lomu skaitu ar lugu skatītāju skaitu, tad sanāks miljons un pat daži...”, smejas aktrise.
2010. gadā klajā nāca režisora Arkādija Kaca grāmata ar nosaukumu «Почти вся жизнь»/ „Gandrīz visa dzīve”. Grāmatas pirmajā lappusē sastopams aizkustinošs uzraksts, kuru pašrocīgi uzrakstījis režisors: “Dārgā Ņina! Jūs vienmēr esat bijusi mūsu kopīgā teātra daiļā rota. Pateicos Jums par visu. Maigi apskauju Jūs – Jūsu A. Kacs. Maskavā, 2011. g.”.
Stāsta nobeigumā citēšu rindiņas no aktrises iemīļotās himnas, kas skan mūziklā „Cilvēks no Lamančas”:
„Lūk, mana devīze – taisnus ceļus iet,
Mans pienākums: bez cerības un drosmīgi iet.
Cīnīties! – Kad visi min un gaida,
Glābjot nelaimīgos, kas paši sevi nevar glābt...”
Rakstu sagatavojusi Svetlana Vidjakina
P. S. Gada balvu “Spēlmaņu nakts 2016/2017” svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 2017. gada 23. novembrī Dailes teātrī balvu "Par mūža ieguldījumu teātra mākslā" saņēmusi M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Ņina Ņeznamova.
Ilustrācijas tēmai
