Konstantīns Ņezlobins
Konstantīns Ņezlobins (īstais uzvārds – Aļabjevs; 1857. g., Krievijas impērijā — 1930. g. 4. maijā Daugavpilī, Latvijas Republikā) — aktieris, teātra režisors, antreprenieris, krievu teātra profesionālo tradīciju pamatlicējs Rīgā.
Konstantīns Aļabjevs (skatuviskais pseidonīms - Ņezlobins) ir dzimis tirgotāja ģimenē. Kopš bērnības gadiem viņš nopietni aizrāvies ar teātra mākslu, jaunībā sācis piedalīties amatieru izrādēs.
1885. gadā Sanktpēterburgā Konstantīns Ņezlobins (Aļabjevs) izīrējis telpas teātrim no “Lēto dzīvokļu biedrības” (Izmailova teātris), šīs telpas viņš īrējis līdz 1886. gadam.
1885. gadā aktieris spēlējis šādās izrādēs: D. Averkijeva drāmā “Kaširas senatne”, N. Vildes “Panākums” un “Margaritas Gotjē mīlestība” (pēc Aleksandra Dimā-dēla romāna “Kamēliju dāma” motīviem). 1886. gadā Ņezlobins (Aļabjevs) spēlējis lugā “Kalnrūpnieks” (pēc franču dramaturga Žorža Onē darba motīviem).
1890. gadu sākumā aktieris devies viesizrādēs uz Krievijas Impērijas provinciālajiem teātriem. No 1890. līdz 1893. gadam viņš uzstājies uz Kišiņevas, Samāras, Odesas un Jaroslavļas teātru skatuvēm.
Šajos gados bija cēlies viņa skatuviskais pseidonīms “Ņezlobins”, ar kuru viņš arī ir iegājis teātra mākslas vēsturē.
No 1893. līdz 1894. gadam Konstantīnam Ņezlobinam bijusi antreprīze Jaroslavļā; sešus gadus, no 1894. līdz 1900. gadam – antreprīze Viļņā; no 1900. līdz 1902. gadam – antreprīze Ņižņijnovgorodā. Šajā pilsētā 1901. gadā Ņezlobins arī debitējis kā režisors, iestudējot Antona Čehova drāmu “Trīs māsas” uz Ņižņijnovgorodas teātra skatuves.
Pirmoreiz uz Rīgu K. Ņezlobins bija atbraucis 1902. gadā. Tieši tolaik Nikolaja ielas un Puškina bulvāra krustojumā (patlaban – K. Valdemāra ielas un Kronvalda bulvāra krustojums) tikusi pabeigta Rīgas 2. pilsētas (Krievu) teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) ēkas būvniecība (pēc arhitekta Augusta Reinberga projekta).
20. gadsimta sākumā Rīgā ap krievu skatuvisko kultūru bija veidojusies visai labvēlīga gaisotne, daudzi krievu uzņēmēji uzskatījuši par lielu godu kļūt par mecenātiem krievu teatrālās mākslas jomā.
No 1902. līdz 1909. gadam un no 1913. līdz 1915. gadam Konstantīns Ņezlobins bijis Rīgas 2. pilsētas (Krievu) teātra antreprenieris.
Dažādos laika posmos Ņezlobina teātra trupā spelējuši tādi 20. gadsimta sākuma izcilie krievu skatuves mākslinieki, kā Marija Andrejeva, Marija Roksanova, Ņina Ļitovceva, Kazimirs Bravičs, Pāvels Samoilovs un citi. Kādu laiku viņa trupā bija spēlējusi arī izcilā krievu aktrise Vera Komisarževska, kura savas skatuviskās karjeras agrīnajā laikposmā kļuvusi slavena, atveidojot Rozes lomu H. Zūdermaņa lugā “Tauriņu kauja” un Larisas lomu A. Ostrovska drāmā “Līgava bez pūra” («Бесприданница»).
20. gadsimta sākumu dēvē par “zelta laikmetu” krievu teātra vēsturē Rīgā. Laba krievu teātra parādīšanās ienesa jaunu strāvu pilsētas kolorītā.
“Latvieši, poļi, ebreji, pat vācieši, kuri taisnīgi bija lepojušies ar savu teātri – aizvien biežāk un biežāk, ar pieaugošu interesi sāka apmeklēt krievu teātri...” (skat. «Театр и музыка», 1923. g., Nr.18, 1. lpp.).
Daudzi Konstantīna Ņezlobina trupas locekļi atzīmēja antrepreniera sliecību uz disciplīnu un konsekvenci. Savās atmiņās par šo personību, kas stāvējusi pie krievu profesionālā teātra pirmsākumiem Rīgā, aktieri un kolēģi uzsvēruši to, ka viņam ir piemitušas tādas īpašības, kā obligātums, apzinīgums, nevainojams godprātīgums, kā arī cēlsirdīga attieksme pret aktieriem.
Tieši saistība ar šīm viņa īpašībām arī ir cēlies tāds izteikums:“Pie Ņezlobina, neskatoties uz viņa despotismu, visi bija kalpojuši bez kontrakta, paļaujoties vienīgi uz viņa doto vārdu.”
1909. gadā K. Ņezlobins pārcēlis savu antreprīzi uz Maskavu.
1913.-1915. gadā režisors Konstantīns Ņezlobins atkal strādājis Rīgā. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara sākuma, sakarā ar frontes līnijas tuvošanos, teātris pārtraucis savu darbu, un Ņezlobins devies uz Pēterpili. Vēlāk, septiņus gadus pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma, no 1924. līdz 1925. gadam, viņš vadījis teātri Jaroslavļā.
1926. gadā Konstantīns Ņezlobins emigrējis no Padomju Krievijas un atkal atgriezies Rīgā. Šeit 1926. gada beigās Maskavas forštatē, Jēzusbaznīcas ielā 3, viņš organizējis Tautas teātri. Taču izturēt konkurenci ar Rīgas Krievu drāmas teātri Ņezlobina teātris nebija spējīgs.
“Šis viņa pēdējais teātris krasi kontrastējis ar viņa iepriekšējiem teatrālajiem pasākumiem; dažas putekļiem klātas dekorācijas, “rekvizīts”, ko varēja izvietot nelielā istabiņā, un teātra koka ēka pilsētas nomalē, zāle trīssimts cilvēkiem, kurā, diemžēl, gaisa temperatūra ziemā dažreiz “sasniedza” 3 grādus [..]. Aktieri strādāja bez atalgojuma, lielākā daļa no viņiem dienā bija aizņemti dienestā, un mēģinājumi notikuši tikai vakaros. Katru nedēļu tika iestudēta pirmizrāde. [..] Teātri pārsvarā apmeklējusi vietējā publika [..],” šādi atcerējusies šo teātri pazīstamā Rīgas krievu žurnāliste un rakstniece Irina Saburova (žurnāls “Dļa Vas”, 1935. g. 4. maijā, Nr. 19).
1929./30. gada sezonā Tautas teātris pārcēlies uz Daugavpili. Taču tur Ņezlobina teātrim izdevās noturēties tikai vienu sezonu.
1930. gada 4. maijā Konstantīns Ņezlobins saņēmis telegrammu, kurā tika ziņots par atteikumu piešķirt viņam valdības subsīdiju, saistībā ar to viņa sirds neizturēja un apstājās uz mūžu.
Teātra režisors Konstantīns Ņezlobins ir apbedīts Rīgas Jāņa kapos.
Aleksandrs Fiļejs
Informācijas avoti:
Žurnāls “Для Вас”, 1935. g. 4. maijā, Nr. 19;
Ilustrācijas tēmai
