Leodīds Lencs

Leonīds Lencs (1947. g. 31. augustā Prokopjevskā, Kemerovas apgabalā, Krievijas PFSR) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Visi Leonīda Lenca senči no tēva puses ir nākuši no Latvijas. Vecvectēvs, vecvecāmāte, vectēvs un vecāmāte – visi ir apbedīti kapsētā Līgatnē un Siguldas apkaimē. Baisajos staļinisma laikos Leonīda tēvs – Dmitrijs Lencs tika represēts. Būdams trimdā, viņš iepazinies ar Mariju Poļetunu, kas nākusi no izsūtīto ģimenes no Ukrainas.

1953. gadā Lencu ģimene atgriezusies Latvijā, kur apmetusies uz dzīvi Līgatnē. 1954. gadā Leonīds Lencs sāka mācīties Siguldas krievu internātskolā.

Pats Leonīds par savu izcelsmi stāsta šādi: “Es viss esmu «austs no pretrunām». Manā dzimtā ir bijuši gan mācītāji, gan sarkanie strēlnieki. Mans vecvectēvs, Ivans Lencs, ir no vācbaltiešiem, viņš bija garīdznieks miestiņā pie Cēsīm un veicis dāsnus ziedojumus baznīcai. Mums ģimenē līdz pat šai dienai tiek glabāts viņam dāvātais goda raksts ar Krievijas Imperatora ģerboni — pateicībā par ziedojumiem jaunajai Svētās Ģertrūdes baznīcai, kas atrodas Tallinas ielā Rīgā. Vārds man ir dots par godu tēvocim Leonīdam, kurš ir kritis karā vēl pirms manas piedzimšanas,1941. gadā aizstāvot Pulkovas augstienes pie Ļeņingradas.”

1971. gadā Leonīds Lencs absolvēja studijas Latvijas Valsts konservatorijas aktierkursā (Arkādija Kaca kurss). Pēc konservatorijas kursa absolvēšanas viņš uzreiz tika uzņemts Rīgas Krievu Drāmas teātra trupā. No 1972. līdz 1989. gadam L. Lencs strādāja Kirovas apgabala teātrī, pēc tam bija Rostovas pie Donas un Vladimiras teātra trupu vadošais aktieris. Šajos gados viņš atveidojis vairāk kā 120 lomas.

1988. gadā Leonīds Lencs atgriezās Latvijā – savā dzimtajā teātrī.

Pēc atgriešanās Latvijā viņš bija filmējies režisora Aloiza Brenča televīzijas daudzsēriju mākslas filmā “Zītaru dzimta”, atveidojot Čerņajeva lomu (1989. g.) un vēlāk – režisores Adas Neretnieces mākslas filmā “De Granšānu ģimenes noslēpumi”, atveidojot Ramela lomu (1992. g.).

Starp tēliem, kurus Leonīds Lencs bija atveidojis uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves, ir latviešu klasikas varoņi: Dāvis Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki”; Roplainis R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (Oļģerta Krodera iestudējumā); Indrāna tēls R. Blaumaņa lugā “Indrāni” – šis iestudējums, lielā mērā pateicoties aktiera Lenca spēlei, tika atzīts par labāko latviešu lugas iestudējumu uz krievu teātra skatuves.

Leonīds Lencs ir neparasti mākslinieciski apdāvināts aktieris, kam piemīt spēcīga psiholoģiskā izteiksmība. Viņš pieder pie tās teatrālās skolas aktieriem, no kuriem izstaro ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lādiņš. Spēlējot uz skatuves, Lencs strādā ar pilnu atdevi, burtiski atdodot visu sevi citiem ikvienā savā skatuviskajā tēlā.

Jebkura aktiera loma, vai tā būtu dramatiskā, kā izrādēs: “Cena”, “Nāves deja”, ”Cilvēki un peles”, “Retro”, “Kaija”, vai raksturloma, kā izrādēs: “Lai mēris abiem jūsu namiem”, ”Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā” – tā ir īstena dāvana visiem skatītājiem. Skatuves māksliniekam piemīt izsmalcināta gaume un lieliska mākslinieciskā izjūta. Leonīds Lencs nekad nerada viennozīmīgu, plakanu tēlu izrādē, viņa skatuviskajiem darbiem ir raksturīgs dziļš un izsmalcināts psiholoģisms, kas liek skatītājiem gan smieties, gan raudāt, dziļi pārdzīvojot par aktiera atveidotajiem personāžiem.

Leonīds Lencs ir ne tikai skatuves mākslinieks, bet arī “Literāro pastaigu”/ «Литературные прогулки» autors Latvijas radio 4. Dzeja L. Lenca izpildījumā nevienu neatstāj vienaldzīgu. Daudziem viņš ir brīnišķīgās Poēzijas zemes atklājējs, kas liek klausītāju sirdīm straujāk pukstēt un dvēselēm atplaukt. Pārsteidz apslēptais psiholoģiskais traģisms, kas ar sāpēm izlaužas ārā, un tā jau vairs nav spēle vai pārtapšana tēlā, bet gan pati dzīve, kas iedarbojas apburoši un pat hipnotiski.

Kopš 1999. gada Leonīds Lencs ir Latvijas Puškina biedrības pastāvīgais priekšsēdētājs.

Leonīda Lenca lomas Rīgas Krievu teātra izrādēs:

“Mīlas svētība” - muzikālais iestudējums pēc Raiņa un Aspazijas dzejas motīviem;

Indrāns – R. Blaumaņa lugā “Indrāni”;

Dāvids, Oskara Stroka tēvs – A. Ščerbaka izrādē “Tango ar Stroku”;

Tēvs – iestudējumā “Fro” pēc A. Platonova stāsta motīviem;

Marķīzs Otavio Faveti – E. Skarpeta lugā “Nabagi aristokrāti”;

Semjons Semjonovičs – M. Gorkija lugā “Vasarnieki”;

Dāvis (“Trīnes grēki”); Roplainis (“Pazudušais dēls”); Dorns (“Kaija”); Lords Duglass (“Marija Stjuarte”); Kikins (“Cara dēls Aleksejs”); Kapteinis Perela (”Cilvēks, dzīvnieks un tikums”); Viktors Francs (“Cena”); Pjērs Kuvē (”Msjē N”); Jožijs (“Rotaļa ar kaķeni”); Kurts (“Nāves deja”); Antonio (“Lai mēris abiem jūsu namiem”); Sergejs Ivanovičs (“Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā”); Vitālijs Petrovičs (“Natalī”); Vecis (“Saška”); Vēbers (“Es gribu dzīvot Parīzē”); Bošamps (“Mākslinieki); Senders (“Dibuks”); Birģermeistars (“Lieliskais ragnesis”); Dakteris (“Kroplis no Inišmānas salas”); Grāfs Alfonso Romero (“Lēdija uz vienu dienu”); Igors (“..Neveicas man nāvē – veiksies mīlā”); Miha (“Es neesmu Rapaports”); Kirills (“Bingo”), Kuzjma Hirins (“Nejēdzīgā jubileja”/«Юбилей всмятку»); Kapteinis (“Divpadsmitā nakts”); Čmutins (“Retro”); Vectēvs-egle un Senatnīgais pulkstenis (“Mazās Eglītes lielais ceļojums”).

Lomas kino un televīzijas filmās:

Čerņajevs – televīzijas daudzsēriju mākslas filmā «Zītaru dzimta» (režisors Aloizs Brenčs, Rīgas Kinostudija,1989. g.);

Ramels – mākslas filmā «De Granšānu ģimenes noslēpumi» (režisore Ada Neretniece, Latvijas filmu studija "AL KO" un Radošā apvienība "Ekrāns", 1992. g.);

Romāns Bondars - četrsēriju televīzijas filmā «Rīgas gambīts» (režisors Armands Zvirbulis, Latvijas Televīzija, 2000. g.);

Ierēdnis policijas iecirknī – televīzijas seriālā “Sarkanā kapela” (režisors Aleksandrs Aravins, studija “Rekun -TV”, piedaloties AS “Rīgas Kinostudija”, 2004. g.);

Rūpnīcas direktors – televīzijas seriālā «Likteņa līdumnieki» (režisore Virdžīnija Lejiņa, Latvijas Televīzija, 2001.–2007. g.);

Milicijas kapteinis – Lielbritānijas trīs sēriju spēlfilmā “Erceņģelis”/ “Archangel” (režisors Džons Džonss, kompānija BBC, 2005. g.);

Epizodiska loma – Latvijas, Polijas un ASV vēsturiskā spēlfilmā “Irēnas Sendleres drosmīgā sirds”(režisors Džons Kents Harisons, 2009. g.);

Tēvs Tihons – detektīvseriālā “Vectēvs_005” (režisori Arkādijs Grigorjans, Mgers Mkrtčjans, kinokompānija “SinePro”, 2013.–2014. g.);

Ārsts – televīzijas miniseriālā “Dēls” (režisors Vjačeslavs Ross, Amalgama Studio, 2014. g.);

Rizaks – Latvijas un Lietuvas pilnmetrāžas spēlfilmā «Pelnu sanatorija» (režisors Dāvis Sīmanis, 2016. g.);

Viena no galvenām lomām Latvijas spēlfilmā “Tēvs Nakts” (režisors Dāvis Sīmanis, studija Mistrus Media, 2018. g.).

Apbalvojumi:

– 1999. gadā aktierim piešķirta Krievijas Rakstniecības akadēmijas medaļa ar goda rakstu – “Izglītības veicinātājam par godu 200. gadadienai kopš A. Puškina dzimšanas”;

– Puškina medaļa – “Par lielu ieguldījumu A. Puškina mākslinieciskā mantojuma, krievu valodas un kultūras saglabāšanā un popularizēšanā Latvijā”;

– 2000. gadā Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II apbalvoja aktieri L. Lencu ar Svētā Radoņežas Sergija medaļu;

– Latvijas Pareizticīgā Baznīca apbalvoja aktieri ar Sv. svētmocekļa Jāņa Pommera, Rīgas arhibīskapa medaļu – “Par ieguldījumu krievu garīguma un kultūras attīstībā Latvijā”;

– 2013. gada 17. novembrī Leonīds Lencs apbalvots ar Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni par īpašiem nopelniem valsts labā.

– 2014. gadā aktierim piešķirta Harija Liepiņa balva;

– 2020. gadā L. Lencs saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.

Dzīvesbiedre: Svetlana Vidjakina (dz. 1950. g.).

Dēli: Dmitrijs (dz.1970. g., no pirmās laulības); Andrejs (dz. 1975. g.). Seši mazbērni.

***

Leonīds Lencs un Svetlana Vidjakina veic lielu sabiedrisko darbu Latvijas Puškina biedrības ietvaros, turklāt viņi ir pazīstami kā daudzu koncertu organizētāji un vadītāji.

1999. gadā pēc dzīvesbiedru iniciatīvas par godu krievu dzejnieka Aleksandra Puškina 200. jubilejai tika uzstādīts piemiņas akmens pie koncertzāles “Ave Sol”; 2009. gadā Rīgā, Kronvalda bulvārī tika uzstādīts piemineklis A. Puškinam. 2012. gadā Ludzā tika uzstādīts Jakova Kuļņeva – 1812. gada kara ar Napoleonu varoņa krūšutēls.

Svetlana Vidjakina