Lidija Meļņikova
Lidija Meļņikova (1879. g. 29. martā Sevastopolē, Taurijas guberņā, Krievijas impērijā – 1955. g. 8. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – teātra aktrise. No 1921. līdz 1955. gadam uzstājās uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves.
Lidija Meļņikova ir dzimusi ierēdņa ģimenē, viņas tēvs bija viens no Sevastopoles pilsētas domes priekšsēdētājiem. Lidija mācījās Kerčas Augstdzimušo jaunavu institūtā. No 1899. gada viņa iesaistījās Sevastopoles Atturības biedrības darbībā. 1899./90. gada sezonā L. Meļņikova debitēja uz Sevastopoles Krievu drāmas teātra saktuves, atveidojot Varvaras lomu A. Ostrovska lugā „Pērkona negaiss”. Pēc tam aktrise spēlēja Grušeņkas lomu F. Dostojevska romāna „Brāļi Karamazovi” dramatizējumā. No 1901. līdz 1920. gadam L. Meļņikova strādājusi Maskavas, Kijivas, Odesas un Harkivas teātros.
Pēc emigrācijas no Padomju Krievijas uz Latvijas Republiku 1921. gadā aktrise Lidija Meļņikova iestājās Rīgas krievu trupā, kas tobrīd vēl tikai veidojās, pārtapdama par Krievu drāmas teātri, un kļuva par šī teātra aktrisi.
Uz skatuves aktrise bieži atveidojusi sirds gudro sieviešu tēlus
ar pamatīgu dzīves pieredzi, sievietes gados vai mātes. Viņas varones atšķīrās
ar pilsonisko briedumu, sirsnību un labestību, vienkāršību un labsirdīga humora
izjūtu.
Nozīmīgākās lomas Rīgas Krievu drāmas teātrī:
Glafira Firsovna – krievu dramaturga Aleksandra Ostrovska komēdijā „Pēdējais upuris” (1922. g., 1937. g.);
Matrjona – A. Ostrovska komēdijā „Karstā sirds” (1922. g.);
Murzavecka – A. Ostrovska lugā „Vilki un avis” (1922. g.);
Domna Panteļejevna – A. Ostrovska lugā „Talanti un pielūdzēji” (1924. g.,1940. g.);
Larisa Ogudalova – A. Ostrovska drāmā „Līgavā bez pūra” (1928. g.);
kā arī citas A. Ostrovska dramaturģijas varones – Gurmižska, Kabaniha un Šablova – lugās „Mežs” (1931. g.), „Pērkona negaiss”(1938. g.) un «Vēlā mīla» (1948. g.).
Teātra kritiķi īpaši atzīmējuši aktrises L. Meļņikovas dziļi emocionālo,
garīgi piesātināto un novatorisko A. Ostrovska sieviešu personāžu
interpretāciju.
Citas aktrises Meļņikovas lomas teātrī:
Kareņina – „Dzīvais mironis” (1921. g.); Tolbuhina – «Izglītības augļi” (1927. g.); Matrjona – „Tumsas vara” (1930. g.) – pēc Ļeva Tolstoja lugu motīviem.
Ķeizariene Katrīna II – Alekseja Tolstoja lugā „Mīlas zelta
grāmata”; Anna Andrejevna – Nikolaja Gogoļa komēdijā „Revidents”; Korobočka –
izrādē pēc N. Gogoļa poēmas „Mirušās dvēseles” motīviem (1923. g.); Fjokla – N.
Gogoļa komēdijā „Precības” (1941. g.); Marselīna – Pjēra Ogistēna Bomaršē
komēdijā „Trakā diena jeb Figaro kāzas” (1922. g.) Berežkova – I. Gončarova
romāna „Krauja” dramatizējumā (1922. g., 1938. g.); Pestova – I. Turgeņeva
romāna „Muižnieku ligzda” dramatizējumā (1922. g., 1949. g.); Moskaļova – F.
Dostojevska garstāsta „Tēvoča sapnis” dramatizējumā (1924. g.); Motja – A.
Afinogenova lugā „Mašeņka” (1941. g.); Arina Rodionovna – Konstantīna
Paustovska lugā „Mūsu laikabiedrs” (1949. g.).
Latviešu dramaturģijā Lidija Meļņikova atveidojusi reālistiskus, psiholoģiski un emocionāli motivētus tēlus ar garīgi spēcīgu iekšējo satvaru:
Roplainiete – R. Blaumaņa lugās „Pazudušais dēls” (1928. g., 1937. g.) un Vešeriene – „Ugunī” (1931. g.); Dalbiņa kundze – rakstnieka un dramaturga Edvarda Vulfa komēdijā „Svētki Skangalē” (1936. g.); Anete – Jāņa Akurātera noveles „Priecīgais saimnieks” dramatizējumā (1939. g.).
1949. gadā Lidijai Meļņikovai tika piešķirts Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums.
Lidija Meļņikova ir mirusi 1955. g. 8. aprīlī Rīgā, apbedīta Raiņa kapos.
Aleksandrs Fiļejs
Informācijas avoti:
A. Astarovs „Tautas skatuves mākslinieces Lidijas Meļņikovas radošā darba jubileja”. – „Literatūra un Māksla”, 1950.
А. Астаров. «Юбилей творческой деятельности народной артистки Лидии Мельниковой». – «Литература и искусство», 1950.
M. Ausma „LPSR Tautas skatuves māksliniece Lidija Meļņikova”. – Padomju Latvijas sievietes, 1952.
M. Аусма. «Народная артистка ЛССР Лидия Мельникова». – Женщины советской Латвии, 1952.
