Jakovs Panovko

Jakovs Panovko (1913. g. 1. martā Grodņas guberņā, Krievijas impērijā – 2002. g. 30. aprīlī Berlīnē, VFR)  –  izcils zinātnieks teorētiskās un lietišķās mehānikas nozarē. Tehnisko zinātņu doktors (1940), profesors (1944),  Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1958) un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1992). 15 gadu garumā (1950–1964) bija katedras vadītājs vairākās augstākās izglītības iestādēs Rīgā.

Jakovs Panovko ir dzimis Kobrinas pilsētā Grodņas guberņā (tagad – Brestas apgabalā, Baltkrievijā). Viņš ir beidzis Maskavas Autoceļu institūtu (1935), 1935.–1940. gadā bija šī institūta zinātniskais līdzstrādnieks un docents.

1939. gadā J. Panovko  aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju un jau pēc viena gada aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju.

1940.–1950. gadā viņš dienēja Padomju armijā un dienesta beigās viņam piešķīra inženiera-apakšpulkveža pakāpi. Kopš 1943. gada viņš bija docētājs Ļeņingradas Kara aviācijas inženieru akadēmijā, šeit viņu ievēlēja par  Lidmašīnu konstrukciju un drošības katedras profesoru (1944). Kopš 1950. gada  J. Panovko  15 gadus bija katedras vadītājs dažādās Rīgas augstskolās, konkrēti:   Latvijas Valsts universitātē, Rīgas Politehniskajā institūtā (Teorētiskās mehānikas un materiālu pretestības katedrā 1958–1963)  un Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā (1963–1964).

1958. gadā J. Panovko ievēlēja  par  Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1992. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli.

1964.–1984. gadā J. Panovko vadīja Ļeņingradas Kuģubūves institūta (tagad – Sanktpēterburgas Jūras tehniskā universitāte)  Teorētiskās mehānikas fakultāti, un pēc tam vēl astoņus gadus bija šīs katedras profesors.

Jakovs Panovko bija Padomju Savienības Teorētiskās un lietišķās mehānikas nacionālās komitejas loceklis, viņš organizējis daudzus zinātniskus kongresus, konferences, simpozijus un skolas. Kopš 1956. gada Latvijā pēc viņa iniciatīvas sāka notikt konferences mehānisko vibrāciju lietišķajā teorijā. Pašlaik šīs konferences turpina organizēt Mehānikas aktuālo problēmu starptautiskā zinātniskā skola,  kuras ikgadējās sesijas notiek Sanktpēterburgā (Repino) un kura iesaista šajā darbā gan  plaši pazīstamus zinātniekus, gan arī jaunos speciālistus no daudzām valstīm.

J. Panovko zinātnisko interešu loks bija visai plašs: viņš guvis atzīstamus rezultātus celtniecības mehānikā, lietišķajā matemātikā, elastības un plastiskuma teorijā,  vibrāciju un mehāniskā trieciena teorijā  to izmantojamībā lidmašīnu konstrukciju un citu elastīgo sistēmu aprēķinos. J. Panovko pētījumu rezultātiem ir stabila vieta  inženierzinātņu arsenālā. Viņš ir publicējis vairāk nekā simts zinātnisku darbu, to skaitā ir ap 20 monogrāfijas un mācību grāmatas. Vairums viņa darbu nav zaudējuši zinātnisko aktualitāti un līdz šim laikam tiek no jauna  izdoti dažādu valstu izdevniecībās.

Īpašu vietu starp J. Panovko darbiem ieņem viņa piecus izdevumus (pēdējā 2007. gadā)  piedzīvojusī un angļu valodā tulkotā monogrāfija  “Elastīgo sistēmu noturīgums un svārstīgums”, tā sarakstīta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kopā ar Rīgas Politehniskā institūta katedras docenti I. Gubanovu.

J. Panovko daudz uzmanības pievērsa mācību grāmatām un apcerējumiem mehānikas vēsturē. Viņš bija lielisks lektors,  rūpīgs zinātniskais vadītājs – viņš ir ievadījis zinātnē vairāk nekā 50  zinātņu kandidātu un doktoru.

J. Panovko augstu vērtēja labu asprātību un atjautību un viņam piemita laba humora izjūta. Viņa skolnieki un draugi atceras viņa spilgtos aforistiskos izteicienus, kas labi raksturoja viņa attieksmi pret cilvēkiem, dzīvi, pret zinātni un mākslu. Viņš vienmēr pauda cieņu  un prasīgumu pret vārdu, precīzi izsakot domu un izvēloties atbilstošu vārdu lietojumu. Jakova Panovko spilgtā individualitāte, personības izcilums  un dziļais intelekts atkal un atkal  saistīja visus, kuriem bija laime komunicēt ar viņu.

1993. gadā Jakovs Panovko   pārcēlās dzīvot uz Vāciju.

Jakovs Panovko šķīrās no dzīves 2002. gada 30. aprīlī Berlīnē 89 gadu vecumā.

                                                                                               Ērika  Tjuņina