Vladimirs Foļiforovs

Vladimirs Foļiforovs (1932. g. 23. augustā  Ivanovā, Krievijas PFSR – 2008. g. 7. februārī Rīgā, Latvijas Republikā) – no 1986. līdz 2002. gadam bija Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūta Magnētiskās hidrodinamikas speciālā konstruktoru biroja direktors.

Vladimirs Foļiforovs 1956. gadā ar izcilību absolvēja Ļeņingradas Augstāko Jūras kara inženieru skolu specialitātē kuģu spēka enerģijas iekārtu inženieris mehāniķis. No 1956. līdz 1959. gadam viņš dienēja padomju armijā, pēc demobilizācijas strādāja par konstruktoru Nikolajevā (Ukraina) Dienvidu Gāzes turbīnu ražošanas apvienībā. Kopš 1960. gada V. Foļiforovs sāka strādāt Rīgā Mehanizācijas un Automatizācijas projektēšanas centrālā konstruktoru biroja Magnētiskās hidrodinamikas nodaļā, kas 1968. gadā kļuva par pamatu LPSR Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūta Magnētiskās hidrodinamikas speciālajam konstruktoru birojam (MHD SKB) ( kriev. abreviatūra – СКБ МГД).

20. gadsimta 60. gados LPSR ZA Fizikas institūtā tika radīts jauns zinātniskais virziens – magnētiskā hidrodinamika. Šim zinātniskajam virzienam bija plašs praktisks pielietojums tehnikā. Speciālais konstruktoru birojs arī bija izveidots, lai varētu īstenot šo mērķi – prakstiski pielietot Institūta fundamentālo pētījumu un izstrādņu rezultātus. SKB darbs bija saistīts ar MHD sūkņu konstruēšanu krāsainās metalurģijas (magnijam, alvai, svinam, alumīnijam, dzīvsudrabam un citiem metāliem) un enerģētikas vajadzībām; kā arī ar elektromagnētisko patēriņa mērītāju šķidrajiem metāliem, maisītāju un citu ierīču konstruēšanu. Šīs pirmoreiz pasaulē radītās unikālās iekārtas un tehnoloģijas tiek aizsargātas vairāk nekā ar 500 patentiem, tās darbojas daudzās valstīs, piemēram, alumīnijā rūpnīcās Krievijā (Bratskā, Krasnojarskā, Novokuzņeckā), Ungārijā un Čehijā. V. Foļiforovs tieši piedalījās vairāk nekā 70 šādu sūkņu tipu izstrādē. Šīs tehnoloģijas un iekārtas deva iespējas nodrošināt pilnīgu dzīvsudraba (tehniskā, tīrā un īpaši tīrā metāla) pārstrādes procesa automatizāciju; tās tika ieviestas un patlaban darbojas Krievijas, Ukrainas, Spānijas, Vācijas un Alžīras rūpnīcās.

Vladimirs Foļiforovs strādāja MHD SKB par vecāko inženieri, projekta galveno konstruktoru, nodaļas vadītāju, SKB direktora vietnieku zinātniskajā darbā (1973.–1986.g.g.) un pēc tam līdz pat biroja slēgšanai par tā direktoru (1986. – 2002.g.g.). Ilgus gadus strādājot birojā, V. Foļiforovs demonstrēja ne tikai SKB darba organizatora talantu, bet arī zinātniskā darbinieka un izgudrotāja izcilās spējas. 1970. gadā viņš aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju fizikā. Šajā laikposmā (1960. –1975.g.g.) viņš absolvēja divgadīgos magnētiskās hidrodinamikas teorijas, elektrodinamikas un hidrodinamikas kursus; tīro metālu, sakausējumu metalurģijas un savienojumu, pusvadītāju materiālu ražošanas tehnoloģijas kursus; ārējo ekonomisko sakaru kursus (Rīga, Maskava, Doņecka). No 1970. līdz 1973. gadam V. Foļiforovs uzraudzīja un kopā ar darbinieku grupu personīgi nodarbojās ar Alžīrā (Ismailā) būvētās metalurģiskās rupnīcas tehnoloģiskās apgādes jautājumiem. Šī rūpnīca tika apgādāta ar MHD ierīcēm, kas bija radītas MHD SKB.

V. Foļiforovs ir 200 patentu autors, no tiem 121 ir PSRS autorapliecības, 36 ir Latvijas Republikas patenti un  43 – ārvalstu patenti. Viņam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā izgudrotāja nosaukums (1986.g.). PSRS Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādē viņš tika godalgots ar trim Zelta medaļām un Pirmās pakāpes diplomu (1969.g., 1978.g.).

Kopš 2003. gada V. Foļiforovs strādāja A/S „Krāsainie Lējumi”  par galveno menedžeri, par magnētiskās hidrodinamikas konsultantu. Arī šajos gados turpinājās V. Foļiforova izgudrotāja darbība: tika saņemti Latvijas un citu valstu patenti (ASV, Austrijs, Vācija).

Vladimirs Foļiforovs mira 2008. gada 7. februārī Rīgā.

Ērika Tjuņina