Ivans Zavoloko

Ivans Zavoloko (1897. g. 17. decembrī Režicā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1984. g. 7. martā Rīgā, Latvijas PSR) – izcils Latvijas  vecticībniecības darbinieks, garīgais tēvs, sabiedrisks darbinieks, senatnes pētnieks, novadpētnieks, apgaismotājs un pedagogs.

Ivans Zavoloko dzimis Vitebskas guberņā, Režicā (tagad – Rēzeknē, Latvijā). Viņa tēvs – Ņikifors Zavoloko bija Fedosejeva novirziena vecticībnieks, strādāja par dzelzceļa sargu, māte – Kiļikija dzimusi Zujeva (1879.09.30.–1973.04.21) bija Polockas sīkpilsone.

Jau jaunībā Ivanu Zavoloko aizrāva ideja par nepieciešamību pētīt un saglabāt priekšteču garīgo mantojumu. Vēl pirmsrevolūcijas laikā, ģimenei pārbraucot dzīvot uz Rīgu, viņš apmeklēja Grebenščikova skolu. 1908. gadā iestājās Pētera I  Rīgas reālskolā, kuru pabeidza 1917. gadā, būdams evakuācijā Taganrogā. Kādu laiku studēja Petrovsko-Razumovska lauksaimniecības  akadēmijā Maskavā. Boļševiku Krievijā redzētais pamudināja jauno cilvēku 1919. gadā atgriezties nesen pasludinātajā Latvijas valstī.

Tieksme apgūt jaunas zinības bija raksturīga I. Zavoloko visā viņa dzīves laikā. Viņš būtu varējis iestāties Latvijas Universitātē, taču, visticamāk, studijas latviešu valodā viņu neapmierināja, viņš devās studēt uz Prāgu: sākumā iestājās Kārļa Universitātes Vēstures fakultātē, bet pēc tam turpināja studijas Krievu juridiskajā fakultātē. Kopš 1925. gada I. Zavoloko apmeklēja pazīstamā zinātnieka-bizantologa un mākslas zinātnieka Ņikodima Kondakova (1844–1925) dibināto semināru. Semināristi studēja mākslas (arī ikonogrāfijas) vēsturi, rakstniecības un kultūras vēsturi, apcerēja krievu kultūras tābrīža esamību un tās attīstību nākotnē. I. Zavoloko atzīst, ka piedalīšanās Kondakova semināra darbā daudzējādā ziņā noteica visu viņa turpmāko dzīvi, viņš sazinājās ar semināra biedriem arī pēc atgriešanās Rīgā. Prāgā viņš iepazinās arī ar  Krievu studentu kristīgo kustību un  tās līderiem.

1927. gadā pēc studijām Krievu juridiskajā fakultātē I. Zavoloko atgriezās Rīgā. Šeit viņš mācījās pedagoģiskajos kursos un no 1930. līdz 1940. gadam strādāja par skolotāju  Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, Rīgas 5. krievu pamatskolā (bijušajā Grebenščikova skolā), bija arī lektors vecticībnieku ticības mācības skolotāju kursos, bija militāra sporta organizācijas “Sokol” Rīgas grupas audzinātājs. I. Zavoloko izstrādāja Dieva vārda mācīšanas programmu vecticībniekiem Latvijas pamatskolās, sacerēja rakstus un  rakstīja grāmatas par vecticības vēsturi un kultūru. Viņš neieslēdzās tikai pagātnes pētniecībā, bet ieņēma arī aktīvu sabiedrisku pozīciju, publicēja savus darbus gan vecticībnieku, gan laicīgajos izdevumos. 1928.–1933. gadā bija žurnāla “Rodnaja starina” redaktors un galvenais autors.  Aktīvi piedalījās 20. gadsimta divdesmito gadu vidū notikušajās Krievu kultūras dienās. 1931. gadā piedalījās Latvijas Saeimas vēlēšanās. Kopš 1936. gada bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes valdes loceklis.

Krievu studentu kristīgās kustības pieredzi I. Zavoloko izmantoja arī Latvijā, 1927. gadā nodibinot “Krievu senatnes cienītāju pulciņu”, kura galvenais mērķis bija mudināt jaunatni veicināt vecticības reliģisko un tikumisko attīstību. Pulciņa sanāksmēs tika noklausīti referāti par dažādiem tematiem, tika uzaicināti pazīstami ārzemēs dzīvojošie  krievu kultūras darbinieki. Vecticības senatnes cienītāji nodarbojās ar novadpētniecību, veica izdevniecības un izglītošanas darbību.  Pulciņa ietvaros darbojās koris, tika sarīkoti garīgās mūzikas koncerti, XV–XVII gadsimta reliģiskās dzejas lasīšanas vakari; notika krievu tautas mākslas darbu publiskas izstādes. Kopš 1928. gada rudens pulciņa paspārnē darbojās ikonu glezniecības darbnīca. Nodarbības notika ne tikai Rīgā, bet pēc vietējo vecticībnieku organizāciju ielūguma arī dažādās vietās Latvijā, kā arī Igaunijā un Lietuvā. Darbnīca pastāvēja līdz 1940. gadam, līdz brīdim, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienībā.

1940. gada 14. jūnijā I. Zavoloko kļuva par  Rēzeknes Vecticībnieku kapsētas draudzes garīgo tēvu. Tā paša gada 8. oktobrī (pēc citām ziņām – 9. oktobrī) viņu arestēja Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki, apsūdzot pretpadomju darbībā. Pēc I. Zavoloko vārdiem, aresta galvenais iemesls bija viņa sakari ar krievu pēcrevolūcijas laika emigrāciju. Nometnēs un izsūtījumā I. Zavoloko pavadīja 17 gadu. 1944. gadā, strādādams šahtā, nelaimes gadījumā zaudēja kāju. Izsūtījumā I. Zavoloko beidza feldšeru kursus, strādāja par laborantu poliklīnikā, sanitārajā daļā un vēlāk arī rajona slimnīcā. Rīgā viņš atgriezās 1958. gadā.

Pēc atgriešanās Rīgā I. Zavoloko atkal pētīja vecticības garīgo un materiālo kultūru, piedalījās Padomju Savienības un starptautiska mēroga konferencēs. Kādā šādā pasākumā viņš iepazinās ar pazīstamo rokrakstu krājēju un senkrievu literatūras pētnieku  V. Mališevu (1910–1976), šī abu pētnieku iepazīšanās pārauga draudzībā. Pēc V. Mališeva rekomendācijas I. Zavoloko kļuva par  Krievu literatūras institūta (Puškina nams) Ļeņingradā ārštata līdzstrādnieku, piedalījās institūta arheoloģiskajās ekspedīcijās. 1960. gadā viņš devās ekspedīcijā uz Igauniju, Peipusa ezera apkaimē,  daudzkārt devās pētījumos pa Latgali un dažādām vietām Krievijā. Viņš savas  darbības laikā krietni papildināja Puškina nama senkrievu rokrakstu kolekciju. 1968. gadā viņš uzdāvināja Krievu literatūras institūtam «Пустозерский сборник» /"Pustozerskas krājumu” (1670. gads) – tas ir viens no nozīmīgākajiem dokumentiem par šķelšanos krievu baznīcas vēsturē, tajā ir mūka Jepifānija un protopopa Avakuma autogrāfi un zīmējumi. 1974. gadā  Krievu literatūras institūta Seno rokrakstu glabātuve izveidoja I. Zavoloko fondu, kurā ir viņa sakrātie materiāli.

I. Zavoloko aktīvi piedalījies zinātniskajā pētniecībā. 1958. gadā viņš piedalījās Starptautiskajā slāvistu kongresā Maskavā, 1959. un 1960. gadā – Krievu literatūras institūtā IV un V Padomju Savienības mēroga apspriedēs par  senkrievu literatūru, 1960. gadā – Andreja Rubļova sešsimtgadei veltītajās svinībās Maskavā, 1974. gadā – “Изборник Святослава” deviņsimtgadei veltītajā konferencē Krievu literatūras institūtā.

Ivans Zavoloko pēc ilgas slimošanas nomira 1984. gada 7. martā Rīgā. Pēc paša izteiktās vēlēšanās apglabāts Rēzeknē, līdzās tēva kapam.

                                                                                                  Tekstu sagatavoja Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Памяти Заволоко Ивана Никифоровича. Сборник статей и материалов, посвященных 100-летию И.Н.  Заволоко. И. Миролюбов (ред.). Рига: Рижская Гребенщиковская старообрядческая община, 1999;

2) Э. Мекшс. И.Н. Заволоко – подвижник старообрядчества в Латвии. Revue des études slaves, tome 69, fascicule 1–2, 1997, c. 89–99.

Иван Заволоко. О старообрядцах г.Риги.

Par viņu:

Борис Инфантьев. Странички из воспоминаний об Иване Никифоровиче Заволоко

Светлана Ковальчук. «...Чтоб уснувших будить...»

Борис Равдин. И.Н.Заволоко: от биографии к биографии

Дмитрий Март. Человек-эпоха: третьи международные «Заволокинские чтения – 2011»

Татьяна Фейгмане. «Следственное дело НКВД» на И.Н. Заволоко