Georgijs Podgurskis

Georgijs Podgurskis

Georgijs Podgurskis (1919. g. 31. augustā Orla – 1994. g. 16. oktobrī Rīgā) – Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas garīgais tēvs, autoritatīvs Pomoras vecticībnieku garīgais darbinieks. 

Georgijs Podgurskis dzimis Orlā. Revolucionārie notikumi piespieda viņa ģimeni 1925. gadā pārcelties no Krievijas uz dzīvi Latvijā, kur tā apmetās Daugavpilī. Šajā pilsētā arī aizritēja G. Podgurska bērnības gadi, un te viņš pabeidza ģimnāziju. 1938. gadā G. Podgurskis devās uz Rīgu un iestājās Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē, reizē apmeklējot arī kursus Latvijas Konservatorijā.

1941.–1944. gadā G. Podgurskis strādāja Dzelzceļa virsvaldē, vēlāk darbojās Krievu komitejā, kas sniedza juridisko palīdzību krievu tautības iedzīvotājiem Latvijā. 1944. gada augustā viņu piespiedu kārtā mobilizēja vācu armijā, kur viņš dienēja sanitārajā palīgbataljonā. 1945. gada maijā G. Podgurskis nonāca angļu karaspēka gūstā. Pēc paša lūguma viņš no angļu okupācijas zonas tika pārvests uz padomju okupācijas zonu un no 1945. līdz 1947. gadam atradās pārbaudes un filtrācijas nometnē Komsomoļskā pie Amūras. Pēc tam G. Podgurskis atgriezās pie ģimenes Rīgā. Viņa sieva bija Anna Murņikova – ievērojamā vecticībnieku garīgā tēva Ļeva Murņikova (1882–1945) meita. 1951. gadā G. Podgurskis tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnēs, 1952. gadā viņam sodu palielināja uz 25 gadiem ar tiesību ierobežošanu uz 5 gadiem. Pēc atbrīvošanas G. Podgurskis no 1955. gada 25 gadus strādāja dažādos Tallinas uzņēmumos inženiera un vadošos amatos. Taču laicīgais darbs nebija šķērslis kalpošanai baznīcā. Šajā laikā G. Podgurskis bija vadošais dziedātājs Tallinas vecticībnieku kopienā.

Dzīvesbiedres Annas pāragrā nāve lika  Georgijam Podgurskim pilnībā pievērsties kalpošanai baznīcā, un 1981. gadā viņš pieņēma Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas (RGVK) Padomes priekšsēdētāja Lavrentija Mihailova priekšlikumu kļūt par RGVK garīgo tēvu. 1982. gada jūlijā, lielam skaitam draudzes locekļu klātesot, G. Podgurskis tika iesvētīts par garīgo tēvu. Iesvētīšanu veica viņa garīgais tēvs Agejs Volkovs no Nīderkūnu kopienas Daugavpilī, līdzkalpojot tēvam Makarijam Jepifanovam no Pleskavas kopienas, tēvam Minojam Baranovam no Tallinas kopienas un tēvam Oļegam Rozanovam no Ņevas kopienas.

Tēva Georgija turpmākā dzīve bija nesaraujami saistīta ar Grebenščikova dievnamu. Visu savas ticības dziļumu, gudrību, pacietību un plašās zināšanas tēvs Georgijs ziedoja kalpošanai Vecticības labā. Viņa personā Rīgas vecticībnieki ieguva īstenu draudzes ganu, kurš dienu un nakti rūpējās un gādāja par savu draudzi. Pametis visus laicīgos rūpestus, tēvs Georgijs nenogurstoši strādāja Kristus ticības druvā, stingri sekojot Dievkalpošanas likumu ievērošanai, pats būdams centīgs dievlūdzējs, kurš nekad neizlaida dievkalpojumus. Pie viņa celles vienmēr sēdēja cilvēki, kuri vēlējās saņemt norādījumus vai padomus, un neviens cilvēks nekad netika atstāts bez ievērības. Tēvs Georgijs sniedza lielu palīdzību trūcīgiem, veciem un slimiem draudzes locekļiem, kā arī ieslodzītajiem. Tam vēl jāpievieno neskaitāmu sakramentu un dievkalpojumu veikšana pēc draudzes locekļu lūguma. Reizēm šķita, ka draudzes gana pienākumu nasta kļuvusi nepanesami smaga, taču Tas Kungs vienmēr stiprināja tēvu Georgiju.

Tēvs Georgijs patiesi mīlēja baznīcas garīgo dziedāšanu, ko bija apguvis vēl jaunībā un izpildīja dziedājumus ar lielu garīgo pacēlumu. Krievzemes Kristīšanas tūkstošgades svinību laikā 1988. gadā viņš uzstājās ar izsmeļošu referātu par vecticībnieku-bezpriesteru baznīcas dziedāšanas tradīcijām, ko pavadīja vairāku baznīcas koru dziedājumi. Šī referāta skaņu ieraksts ir labi zināms vecticībniekiem arī tagad.

Tēva Georgija jaunība sakrita ar laiku, kad Latvijas vecticībnieku vidū strauji izvērsās un attīstījās baznīcas izglītība, tādēļ viņš vienmēr aicināja uz vecticībnieku jaunās paaudzes izglītošanu. 1990. gadā Grebenščikova dievnamā sāka darbu Padomju Savienības teritorijā pirmā svētdienas skola, ko vadīja pats tēvs Georgijs, pasniedzot bērniem ticības mācību.

1989. gada februārī Latvijas Pomoras Senpareizticīgo Baznīcas kongresā tēvu Georgiju ievēlēja par Baznīcas Centrālās Padomes goda locekli.

Tēvs Georgijs uzturēja kontaktus ar daudziem ievērojamiem vecticībnieku garīgajiem tēviem, ar Daugavpils un Igaunijas vecticībniekiem. Pēc tēva M. Jepifanova nāves viņš garīgi aprūpēja Pleskavas kopienu, sniedza vispusīgu atbalstu jaunizveidotajai vecticībnieku-pomoriešu kopienai Aizkarpatos.

1994. gadā tēvs Georgijs svētīja līdz 1940. gadam pastāvējušās Latvijas Vecticībnieku biedrības atjaunošanu.

Tēva Georgija autoritāte Grebenščikova kopienā bija neapšaubāma, un tas ļāva atrisināt daudzus strīdīgus jautājumus, nenodarot zaudējumus kopienas interesēm. Diemžēl 1994. gadā RGVK izveidojās konfliktsituācija. Tēvs Georgijs pārdzīvoja par dievnama nākotni, mēģinot samierināt savstarpēji apkarojošās puses. Taču viņa spēki arvien vairāk izsīka...

1994. gada 15. oktobrī vakara dievkalpojuma laikā tēvam Georgijam kļuva slikti, un viņš bija spiests doties mājās, bet svētdienas 16. oktobra rītā smags insults pātrauca viņa dzīves pavedienu. Vienā mirklī Grebenščikova dievnams bija zaudējis savu tēvu.

Vēlākais laiks pierādīja, ka gudrā garīgā tēva bažas nebija veltīgas, konflikts draudzē aizvien vairāk padziļinājās un ieguva vēl asākas formas.

Saskaņā ar RGVK paražām tēva Georgija mirstīgās atliekas tika novietotas dievnamā aiz labās puses klirosa, un baznīcas kalpotāji, nomainot viens otru, visu diennakti lasīja psalmus līdzās mirušajam. Trešajā dienā notika apbedīšana. Atvadīties no tēva Georgija atnāca vairāk kā 5000 draudzes locekļu, un Rīgas dievnams bija pārpildīts. Tēva Georgija šķirstu uz rokām aiznesa līdz Ivana vecticībnieku kapsētai un apbedīja Grebenščikova kopienas garīgo tēvu atdusas vietā.

Rīgas vecticībnieki tēvu Georgiju tur gaišā piemiņā. Katru gadu viņa nāves dienā kapsētā kapsētā notiek aizlūgumi un lūgšanas par viņa dvēseli. To dara kristieši, kuriem tēvs Georgijs bija garīgais tēvs un Kristus ticības skolotājs.

 

Literatūra:

Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике, т. 1, с. 113.

Старообрядческий церковный календарь 1990 год. – Рига, с. 58, 61.

Мазур Сергей «Письма военных лет о. Георгия Подгурского». – ж-л «Даугава». Рига, 2000 г., март-апрель, с. 36-88.

Иванов Илларион. Подгурский Георгий Михайлович. - Барановский В., Поташенко Г. Староверие Балтии и Польши, Aidai, 2005, с. 297.

Воронов Александр. К 90-летию со дня рождения и 15-летию со дня упокоения духовного наставника РГСО о Георгия Михайловича Подгурского. – Поморский Вестник, 2010 г., №№ 22-23., с. 12-14.

 

Ilarions Ivanovs

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

 

Ilustrācijas tēmai