Jevgeņijs Kļimovs

Jevgeņijs (Eižens) Kļimovs (1901. g. 8. maijā Jelgavā, Krievijas impērijā – 1990. g. 29. decembrī Ņujorkas štatā, ASV) – mākslinieks, zīmēšanas un mākslas vēstures pasniedzējs.

Jevgeņija Kļimova liktenis ir cieši saistīts ar Latviju. Šeit viņš nācis pasaulē, šeit studējis Mākslas akadēmijā, šeit kļuvis par mākslinieku un pedagogu, atstājot aiz sevis lieliskus audzēkņus.

Jevgeņijs Kļimovs ir dzimis 1901. gadā Mītavā/ Jelgavā, toreizējās Kurzemes guberņas galvenajā pilsētā. Viņa bērnība aizritējusi dažādās Baltijas pilsētās un Varšavā (Polijas Karaliste). Skolas gadi pagājuši Sanktpēteburgā (Krievijas impērija). Ģimnāziju viņš absolvējis Novočerkaskā (pilsēta Krievijas dienvidos), bet pirmos patstāvīgos soļus spēris Rīgā – neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsētā.

Sekojot ģimenes tradīcijām, Jevgeņijs Kļimovs nolēmis kļūt par arhitektu, taču viņam, nelatvietim, kurš ne pārāk labi prata latviešu valodu, ceļš uz arhitektūru bija liegts. Tādēļ viņš iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības darbnīcā pie profesora Jāņa Tilberga (1880–1972).

Savulaik Jānis Tilbergs bija studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijas Augstākajā mākslas skolā, mākslinieka Dmitrija Kardovska meistardarbnīcā, un tādēļ īpašu ievērību pievērsis precīzam zīmējumam. 1929. gadā Jevgeņijs Kļimovs absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju kā lielisks zīmētājs un smalks gleznotājs. LMA mākslas vēstures kursu viņam bija lasījis profesors Boriss Vipers (1888–1967) – mākslas vēsturnieks ar pasaules vārdu.

Tomēr pieticīgajā Latvijā izdzīvot, nodarbojoties ar “tīro” mākslu vien, nebija viegli. Kļimovs pievērsies pedagoģiskajam darbam. Vairāk nekā desmit gadus viņš pasniedzis zīmēšanu un mākslas vēsturi Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, vēlāk – Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā. Vienlaikus viņš radoši strādājis arī kā gleznotājs.

Baltijā Jevgeņijs Kļimovs meklēja savu, krievisko identitāti – cilvēkus, tradīcijas un pagātni. Viņa litogrāfiju albumi atspoguļo ne tikai pazīstamos (un maz pazīstamos) Vecrīgas un citu Latvijas pilsētu nostūrus, bet arī tolaik Igaunijas sastāvā esošā Pečoru novada skatus. Izborskas senā klostera drupas, Pleskavas Pečoru klostera dievnami, krievu sādžiņas – to visu mākslienieks ar lielu mīlestību zīmējis savās skicēs un gleznojis savos audeklos. Rīgā izdotais viņa albums “Pa Pečoras novadu”/ «По Печорскому краю» saņēmis pozitīvas atsauksmes no mākslas cienītājiem, tostarp no tādiem krievu kultūras pārstāvjiem aizrobežā, kā filozofs Ivans Iļjins, rakstnieks Ivans Šmeļovs, mākslinieks un mākslas zinātnieks Aleksandrs Benuā.

Desmit pirmskara gados J. Kļimovs izdevis deviņus litogrāfiju albumus. 1939. gadā iznākušajā Latvijas tēlotājmākslas izziņu grāmatā māksliniekam tika veltīts atsevišķs raksts, kurā viņa daiļrade guvusi augstu novērtējumu.

Daudz laika un pūļu mākslinieks bija veltījis ikonu glezniecībai, seno ikonu pētīšanai un restaurācijai. Par viņu rakstījuši kā par “pieredzējušu, zinošu un apgarotu ikonu gleznotāju”, kura stilam raksturīga “strikta attieksme pret kompozīciju, precīzs zīmējums, gaišs un priecīgs kolorīts”. Sadarbībā ar mākslinieku Juriju Rikovski (1893–1937) Jevgeņijs Kļimovs bija izveidojis sienas fresku “Trijādība” Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīcā. Mozaīkas tehnikā tapis Jāņa Kristītāja tēls, kas rotā kapliču Pokrova pareizticīgo kapsētā.

Otrā pasaules kara laikā Jevgeņijs Kļimovs turpinājis radoši strādāt. Viņš pasniedzis ģimnāzijā, daudz braukājis apkārt un visur zīmējis – it kā gribēdams atvadīties no Dzimtenes. 1942. gadā Rīgā viņš izveidojis skici mozaīkas ikonai “Svētā Trijādība” (pēc Andreja Rubļova ikonas motīva), lai pasniegtu to kā dāvanu Pleskavas Svētās Trijādības katedrālei. Vienā no labākajām Eiropas darbnīcām par saviem līdzekļiem viņš pasūtījis ikonas tehnisko izpildījumu. Brīnumainā kārtā gatavā ikona tika nogādāta savam adresātam.

1944. gadā, saņemot ielūgumu ieņemt ikonu restauratora amatu Nikodima Kondakova Prāgas Arheoloģiskajā institūtā, mākslinieks izceļojis no Latvijas. Kā izrādījās, uz visiem laikiem. Apceļojot daudzas Eiropas pilsētas, viņš kopā ar ģimeni devās uz Kanādu, kur aizvadījis sava mūža otro pusi.

Ziemeļamerikā Jevgeņijs Kļimovs turpinājis mākslinieka un pedagoģisko darbu. Šeit, tāpat kā Latvijā, viņu gaidīja atzinība. Izziņu krājumā “Kanādas mākslinieki” (1971. g.) īpaši tika uzsvērts Jevgeņija Kļimova ieguldījums šīs valsts mākslas dzīvē. Kļimovs ir vairāk nekā 300 publikāciju autors, starp kurām izceļas grāmata “Krievu mākslinieki”/ «Русские художники», kas pirmoreiz tika izdota 1974. gadā Ņujorkā.

“Krievu māksliniekam,” rakstījis grāmatas autors, vienlaikus paužot arī savu kredo, “glezniecība nav bijusi izklaide vai spēle, bet gan savu jūtu izpausme Dieva un dabas skaistuma priekšā, tā bija nepieciešamība apzināties savu nacionālo raksturu, savu vēsturisko pagātni. Krievu mākslinieks ticēja, ka māksla ir saistīta ar morālajām prasībām un alkām pēc patiesības; ka daile, labestība un patiesība nevar virzīties pa dažādiem ceļiem, katra pati par sevi, bet sakrīt pēc savas būtības.”

“Eksistē cilvēki, atmiņas par kuriem attīra dvēseli,” rakstījis kāds no Jevgeņija Kļimova tuviem paziņām. Viņa mākslai piemīt tā pati pārsteidzošā īpašība.

Aleksandrs Malnačs

P. S. Jevgeņija Kļimova dzimtas vēsturei ir vērts pievērsties, jo ģimenes tradīcijas vairākkārt ir noteikušas mākslinieka likteni.

Tēva līnijā ielūkojoties, var redzēt, ka mākslinieka vecvectēvs Ivans Kļimovs (1811–1883) bija pazīstams Sanktpēterburgas arhitekts, akadēmiķis. Viena šīs pilsētas šķērsiela nosaukta viņa vārdā. Arī mākslinieka vectēvs bija pazīstams inženieris-arhitekts Aleksandrs Kļimovs (1841–1887). Tādēļ nebūtu jābrīnās, ka Jevgeņija jaunības sapnis bija kļūt par arhitektu. Taču apstākļi sagadījušies tā, ka viņš tomēr izvēlējies glezniecības un mākslas vēstures ceļu.

Nākamā mākslinieka tēvs, arī Jevgeņijs Kļimovs, negājis pa sava vectēva un tēva pēdām. Viņš absolvējis Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. Tomēr varētu teikt, ka šī izvēle nebija sniegusi viņam patiesu gandarījumu. Visā sava mūža garumā viņa aizraušanās bija dažnedažādi kultūras pasākumi, kuros viņš iesaistījis arī savus dēlus. Gadu pēc universitātes absolvēšanas viņš atstājis Krievijas impērijas galvaspilsētu un pieņēmis Mītavas/ Jelgavas Apgabaltiesas tiesu sekretāra palīga amatu. 1893. gadā Jelgavā Jevgeņijs Kļimovs salaulājies ar Mariju Kunci (1870–1949), šeit piedzimuši arī viņu dēli: Konstantīns (1896–1974), Georgijs (1895–1967), Pāvels (1899–1970) un jaunākais – Jevgeņijs (1901–1990).

Jevgeņijs Kļimovs-vecākais kopā ar dzīvesbiedri Mariju (dzimusi Kunce) un dēliem Georgiju un Konstantīnu. Jelgavā, 1897. g. Alekseja Kļimova arhīvs.

1895. gadā J. Kļimovs-vecākais pārgājis darbā Kurzemes Akcīzes pārvaldē, 1903. gadā kļuvis par akcīzes inspektoru Liepājā, uz turieni pārcēlusies dzīvot visa ģimene. Liepājā Kļimovu ģimene dzīvojusi līdz 1911. gadam. Šeit Jevgeņijs Kļimovs-jaunākais, apguvis pirmās skolas gudrības. Tajā pasā 1911. gadā J. Kļimova tēvs tika pārcelts darbā uz Varšavas guberņu, un uz veseliem desmit gadiem Kļimovu ģimenei pārtrūkusi saikne ar Latviju.

***

Ne mazāk interesanti ir arī mākslinieka raduraksti mātes līnijā. Viens no mākslinieka senčiem bija Johans Kunsts – pazīstamais kariešu meistars, kurš tika atvests no Vācijas darbam Krievijas imperatora galmā. Laika gaitā viņa pārkrievojušies pēcnācēji sāka saukties uzvārdā Kunce. Mākslinieka vectēvs bija ārsts, Tērbatas/ Tartu Universitātes absolvents Aleksandrs Kunce (1843–1911), kurš savas karjeras sākumā strādājis Tālajos Austrumos, Nahodkā. Tur viņš apprecējies ar Usūrijas kazacieti Tatjanu Fedorejevu.

Aleksandrs Kunce – Jevgeņija Kļimova vectēvs. Maskavā, 1900. gados. Tatjana Kunce (dzimusi Fedorejeva) – Jevgeņija Kļimova vecāmāte. Maskavā 1870.- 80. gados. Alekseja Kļimova arhīvs.

Tālajos Austrumos piedzimusi viņu vienīgā meita Marija Kunce, kura vēlāk kļuva par mākslinieka Jevgeņija Kļimova māti. Ievērības cienīgs fakts bija tas, ka vecāki sūtījuši septiņgadīgo meitu Mariju vienu (bez pavadības) doties ceļā no Tālajiem Austrumiem mācīties uz Sanktpēterburgu. Pēc kāda laika dzīvesbiedri Kunci pārcēlušies uz Krievijas imperijas Eiropas daļu. Aleksandrs Kunce strādājis par ārstu Simbirskā, pēc tam – Brestļitovskā, bet pēdējā viņa darbavieta bija Možaiskā, kur viņš arī nomiris.

Fragments no T. Feigmanes raksta “Латвия в судьбе художника Евгения Климова”. Astotie Pleskavas novadpētniecības lasījumi. Pleskavā 2018. gada 12.–14. oktobrī. 1. sēj. – Псков: Псковский государственный университет, 2018, стр. 107–115.

***