Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pjotrs Jakobi

Pjotrs Jakobi

Pjotrs Jakobi  (1877. g. 4. janvārī Sanktpēterburgā, precīzāk – Carskoje Selo, Krievijas impērijā – 1941. g. 23. vai 26. augustā Kotlaslagā, Krievijas PFSR) – jurists, literāts, sabiedrisks darbinieks
Pjotrs Jakobi ir galvanoplastikas un pirmā elektrodzinēja izgudrotāja akadēmiķa Borisa Jakobi (Moritz Hermann von Jacobi) mazdēls un senatora Nikolaja Jakobi un pianistes Jekaterinas Hansenas dēls.
Pirmās zinību gudrības Pjotrs Jakobi ieguva Nikolaja Carskoje Selo ģimnāzijā; pēc tam viņš turpināja izglītību  Imperatora Tiesību zinātņu skolā, kuru pabeidza 1898. gadā pirmajā kategorijā. Tajā pašā gadā viņš iestājās Senāta dienestā. Pēc tam viņš strādāja Vitebskas un Pēterburgas prokuratūras uzraudzības dienestā. Pirmā pasaules kara laikā (1915.–1916. gadā) viņš bija prokurors  Rīgas apgabaltiesā.  Vienlaikus P. Jakobi bija norīkots izmeklēt Kara ministrijas Galvenās artilērijas pārvaldes pārkāpumus militāro pasūtījumu jomā. 1917. gadā Februāra revolūcijas brīdī līdz Oktobra notikumiem Krievijā P. Jakobi bija Tieslietu ministrijas Krimināllietu nodaļas priekšnieks. 1919. gadā viņš bēga no boļševikiem uz Latviju.

No 1920. līdz 1936. gadam P. Jakobi strādāja Tieslietu ministrijas juridiskās konsultācijas nodaļā, piedalījās kriminālās likumdošanas izstrādē.

Par ieguldījumu jaunās valsts jurisdikcijas attīstībā Pjotrs Jakobi saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Viņam bija piešķirti arī vairāki ārvalstu ordeņi.

Darbojoties juridiskajā un literārajā laukā Pjotrs Jakobi aktīvi piedalījās arī Latvijas krievu sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija viens no Krievu nacionālās savienības Latvijā dibinātājiem, 1929.–1931. gadā bija tās priekšsēdētājs, bija arī Krievu juristu biedrības priekšsēdētāja biedrs,  bija Krievu mūzikas biedrības un vēl citu organizāciju dalībnieks.

Jau pirmajos 20. gadsimta gados izpaudās P. Jakobi literārais talants. 1901. un 1903. gadā Pēterburgā viņš izdeva humoristiskus stāstus, bet 1902. un 1904. gadā – divus dzejoļu krājumus.

Dzīvodams Rīgā, P. Jakobi publicēja savus darbus daudzos Latvijā tolaik iznākošajos izdevumos krievu valodā  "Русская жизнь", "Маяк", "Вечернее время", "Слово", "Сегодня", "Для Вас", bija ārpus Krievijas dzīvojošo krievu vienīgā juridiskai tematikai veltītā žurnāla “Закон и суд” (Likums un Tiesa) redkolēģijas loceklis.


1900. gada beigās Pjotrs Jakobi apprecējās ar Suzannu Ļihačovu (1882. g. 2. novembrī – 1968. g. 13. decembrī Rabātā, Marokā). Suzannas tēvs Jakovs Ļihačovs bija senas dzimtas pēctecis. Māte Zinaida Karjakina (Kroneberga) bija aktrise.

Pjotra un Suzannas ģimenē piedzima septiņi bērni: Nikolajs (1901–1947), Jekaterina (1903–1976), Suzanna (1904–1985), Mavrikijs (1906–1938), Zinaīda (1908–1995), Vera (1910–2004) un Anna (1917– 1998).
Lai gan viņu dzīvē bija dažādi negaidīti pavērsieni un sarežģījumi, Suzanna, tāpat kā viņas dzīvesbiedrs, vienmēr saglabāja radošu garu – piekopa literāru darbību, veica tulkojumus, publicēja rakstus Rīga iznākušajos laikrakstos un žurnālos.

1940. gada 5. augustā Pjotru Jakobi arestēja Iekšlietu Tautas komisariāta orgānu darbinieki, apsūdzot viņu kā monarhistu, par aktīvu piedalīšanos Krievu  nacionālās savienības darbībā, par to, ka savos literārajos darbos zākājis padomju dzīves īstenību.

1940. gada 28. decembrī Īpašā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls piesprieda Pjotram Jakobi 10 gadu nometināšanu labošanas darbu nometnē. Pjotrs Jakobi nomira Kotlaslagā, Arhangeļskas  apgabalā, 1941. gada 23. (pēc citām ziņām 26.) augustā.

1944. gadā Pjotra Jakobi atraitne ar meitām Suzannu un Veru evakuējās uz Rietumiem un Vācijā  nokļuva franču karaspēka okupācijas zonā. Vēlāk viņas aizbrauca uz Maroku, kur dzīvoja Suzannas Jakobi tēva radinieki.

Pazīstamākie Pjotra Jakobi literārie darbi:

Золотые струны. Стихи. Изд. авт.. – Рига, 1929;
Интеллигенция и большевизм. (О волевом воспитании). Пушкин и революция. – Рига:  Изд. Русского национального  союза в Латвии, 1930.

Пушкин о русских поэтах в переписке с друзьями. Пушкин о Байроне и Шекспире. Пушкин, Шенье и революция. (Материалы к познанию Пушкина). Изд. Филин. Рига, 1937; Тип. «Стар».

Исповедь композитора (о П.И. Чайковском). –  "Для Вас", 1939, № 1–29.
           

    Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

 

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания

Ирина Чайковская. Памяти деда (рецензия на книгу Л. Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Людмила Флам. Моя поездка в Котлас

Izstāde «Jurists Pjotrs Jakobi un viņa ģimene»

Светлана Ковальчук. Судьба журнала «Закон и суд». –  Балтийский архив. Том 4-й. – Рига: Даугава, 1999, стр. 88-103.

К 50-летию со дня рождения П.Н. Якоби

35-летие общественной и судебной деятельности П.Н. Якоби

Денис Мицкевич. Преломления эмигрантского опыта.

Людмила Флам. В ракурсе прошлого.

Неправый суд над правоведом П.Н.Якоби

LVA, 1986. f., 1. apr., 7401. lieta.                                     

Ilustrācijas tēmai