Sākumlapa > Tēmas > Personas
Andrejs Jengaličevs

Andrejs Jengaličevs

Andrejs Jengaličevs  (1911. g. 26. aprīlī Kronštatē  – 1983. g. 28. janvārī Briselē) – kņazs, kalnu inženieris, strādājis Kongo ar pārtraukumiem no 1936. gada līdz 1973. gadam (1936–1949, 1950–1963, 1969–1973).

Par tēvu, kņazu Nikolaju Jengaličevu, ir zināms, ka viņš bijis inženieris-kapteinis, dienējis Kronštatē. Pilsoņu kara laikā Krievijā cīnījies  baltgvardu armijā. Padomju vara represēja viņu, viņš nonāca  Solovku salās, kur gāja bojā  trīsdesmito gadu sākumā.

Kņaza laulātā draudzene bija Anastasija (dzimusi Freiganga). Freigangu ģimenei piederēja dzimtmuiža Režicas (Rēzeknes) apkārtnē. Kad sākās revolucionārās jukas, māte atveda uz šejieni savus dēlus Andreju un Nikolaju.

Andrejs Jengaličevs Latvijā pabeidza ģimnāziju un sapņoja iegūt augstāko izglītību. Taču ģimenes materiālās iespējas bija ierobežotas. Pēc tuvinieku ieteikuma viņš devās uz Beļģiju pie tēvoča Freiganga. Tēvocis  izdabūja viņam fonda “Slāvu universitātes centrs” (Славянский университетский очаг) stipendiju. Tā deva Andrejam Jengaličevam iespēju mācīties Zenoba Gramma institūtā Ļežā. 1935. gadā viņš saņēma inženiera-tehniķa diplomu.

Par savu darbavietu viņš izvēlējās Kongo, kas tolaik bija Beļģijas kolonija. 1936. gadā Andreju Jengaličevu pieņēma darbā dimanta ieguves kompānijā, raktuvē netālu no  Čikapas. Ilgajos darba gados Kongo, strādādams dažādās vietās šajā ar derīgajiem izrakteņiem ļoti bagātajā zemē, A. Jengaličevs apliecināja sevi kā spējīgu kalnu inženieri.

1939. gada vasarā Andrejs Jengaličevs pavadīja Latvijā savu pirmo atvaļinājumu, kas izrādījās viņam liktenīgs. Viņš iepazinās ar Annu (Asju) Jakobi un vēlējās ar viņu vienmēr būt kopā. 23. jūlijā tikko kā iesvētītajā pareizticīgo dievnamā Baldonē notika divkāršas laulības – brāļi Andrejs un Nikolajs Jengaličevi salaulājās ar māsām Annu (Asju) un Veru Jakobi (Ļihačovu).

1939. gada 12. augustā Anna un Andrejs Jengaličevi, kā vēlāk izrādījās, uz visiem laikiem atstāja Latviju un devās uz svelmaino Āfriku; šis lēmums pasargāja viņus no politiskajiem satricinājumiem Latvijā un drīz iesākušos pasaules karu.

Āfrikā Jengaličevu ģimenē piedzima trīs bērni: 1943. gadā piedzima dēls Jakovs, 1944. gadā – Andrejs, 1947. gadā – Anastasija.

Jengaličevu dēls Andrejs savās atmiņās raksta: “Kņazs Jengaličevs nekad neņēma rokās kārtis, necieta balles, augstākās sabiedrības dzīvi.  Priekšroku deva vienatnībai, medībām, grāmatām, viņš lasīja un pārlasīja Puškina vai Igo darbus. Taču Jengaličevu draugu un paziņu loks Leopoldvilā (Kongo galvaspilsēta,  no 1966. gadā  - Kinšasa) bija visai plašs. Pareizticīgo Lieldienās savās mājās viesus uzņēma gandrīz visi pēc kārtas.”

Pēckara  gados Jengaličevu ģimene dzīvoja otrajā pēc nozīmīguma lielajā pilsētā Kongo – Elizabetvilā (kopš 1966. gada – Lubumbaši).

Andrejs Jengaličevs ar pārtraukumiem turpināja strādāt Kongo arī pēc tam, kad šī zeme bija ieguvusi neatkarību.

Kopš 1973. gada  Andrejs Jengaličevs un viņa dzīvesbiedre  pastāvīgi dzīvoja Briselē.

Andrejs Jengaličevs nomira Briselē 1983. g. 28. janvārī.

Informācijas avoti:

Владимир Ронин. «Русское Конго» 1879–1970.  Т. 1. –  Москва: Русский путь, 2009, 518 стр.; Т. 2. –  Москва: Русский путь, 2009. 637 стр.

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014. -190 стр.

 

Ludmila Flama

Ilustrācijas tēmai