Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vera Jakobi

Vera Jakobi

Vera Jakobi (skatuves pseidonīms Vera  Ļihačova, pēc apprecēšanās uzvārds  Jengaličeva)  (1910. g. 25. septembrī Vitebskā – 2004. g. 28. augustā Briselē, Beļģijā)  –  Latvijas Nacionālās operas primabalerīna 1930.–1944. gadā.

Nākamā baletdejotāja piedzima jurista Pjotra  Jakobi ģimenē. Pēc boļševiku nākšanas pie varas Krievijā  Jakobi ģimene apmetās uz dzīvi Rīgā. 1930. gadā Vera pabeidza Olimpiādes  Ļišinas ģimnāziju, bet pēc gada absolvēja kādreizējās Sanktpēterburgas Marijas teātra primabalerīnas Aleksandras Fjodorovas studiju. Baleta studijā Vera mācījās sešus gadus. Kad Vera sāka dejot uz lielās skatuves, tēvs pēkšņi  aizliedza afišās minēt  uzvārdu Jakobi. Tobrīd izpalīdzēja Veras māte – viņas pirmslaulības uzvārds bija Ļihačova – viņa atļāva meitai to izmantot par skatuves pseidonīmu. Tā Latvijas baleta vēsturē ienāca baletdejotāja Vera Ļihačova.

1930. gadā Vera Ļihačova (Jakobi) dejoja tikai dažās izrādēs, bet, sākot ar 1931. gadu līdz 1944. gadam, viņa bija pilntiesīga Latvijas Nacionālās operas baleta trupas soliste.

G. Štāls par viņu rakstīja: dabas dotais baletdejotājas talants ļāva izpildīt vissarežģītākās partijas pašas interpretācijā. Viņa ir tehniski korekta balerīna, viņai piemīt gaumes izjūta un stila izpratne.

1939. gada 23. jūlijā  Svētā Panteleimona Dziedinātāja baznīcā Baldonē  notika dubultlaulību ceremonija: Vera laulājās ar kņazu Nikolaju Jengaličevu un viņas māsa Anna (Asja) – ar kņazu Andreju Jengaličevu (tātad divas māsas apprecējās ar diviem brāļiem). Atšķirībā no Annas Veras laulības dzīve bija visai neilga – Otrā pasaules kara beigās Vera un Andrejs izšķīrās.

1944. gadā Vera Jakobi kopā ar māti  un māsu Suzannu emigrēja uz Vāciju. Kara beigas viņas sagaidīja Francijas okupācijas zonā. Vera pelnīja iztiku, sniedzot dejas stundas.

Pēc mātes radu ielūguma Vera kopā ar māti, māsu Suzannu un audžudēlu Šuriku (kurš 1943. gadā bija izglābts no Salaspils koncentrācijas nometnes) aizbrauca uz Maroku un apmetās uz dzīvi Rabātā. Šeit 1947. gadā Vera Jakobi atklāja savu baletskolu, starp viņas audzēknēm bija arī princese Amina, sultāna Magomeda V jaunākā meita.

Lūk, fragments no Ludmilas Flamas (Veras Jakobi māsas meitas) atmiņām: “Par īstu notikumu  kultūras dzīvē Marokas galvaspilsētā kļuva ikgadējās izrādes, kuras iestudēja Vera ar saviem audzēkņiem. Gadu no gada tās kļuva arvien profesionālākas. [..] Izrāžu gatavošanā viņa iesaistīja divus lieliskus Marokā tolaik dzīvojošus krievu māksliniekus – Vladimiru Žedrinski un Rostislavu Sazonovu. Viņi abi  gatavoja dekorācijas un zīmēja tērpu skices.  Dažus tērpus vecmāmiņa Suzanna šuva pēc Veras audžudēla Šurika zīmējumiem –  viņam bija laba gaume un zināšanas par dzīvi dažādos laikmetos.  Recenzijas par izrādēm vietējā presē bija slavinošas, tika uzsvērts nozīmīgais ieguldījums, kuru Vera Ļihačova deva Marokas kultūras dzīvē.”

1968. gadā nomira Veras māte Suzanna Jakobi.

1985. gadā citā saulē aizgāja Veras māsa Suzanna (Biba).

Palikusi viena, Vera  aizbrauca uz Briseli, kur dzīvoja viņas māsa Anna (Asja).

Audžudēls Aleksandrs (Šuriks) Kazjuss-Jakobi apprecējās un aizbrauca strādāt uz Abidžanu Kotdivuārā. Savas audžumātes pirmsnāves nedēļās viņš visu laiku bija pie viņas. Drīz pēc tam viņš Francijā nomira no vēža. Vera Ļihačova (Jakobi,  Jengaličeva) nomira Briselē 2004. gada 28. augustā.

Veras Jakobi dejotās lomas baletos Latvijas Nacionālajā operā:  Triju grāciju deja, soliste (L. Delība baletā “Silvija”, 1931),  polovciešu jaunava (A. Borodina “Polovciešu dejas” operā “Kņazs Igors”, 1931), Tao Hoa (R. Gliēra baletā “Sarkanā magone”, 1933),  Odīlija (P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers, 1934), Odaliska (Ā. Adāna baletā “Korsārs”); Kitrijas draudzene (L. Minkusa baletā “Dons Kihots”, 1936);  taurenītis (J. Kalniņa baletā “Lakstīgala un roze”, 1938); Zarema (B. Asafjeva baletā “Bahčisarajas strūklaka”, 1940); Laurensija (A. Kleina baletā “Laurensija”, 1941); Velta (A. Kalniņa baletā  “Staburags”, 1943).

Informācijas avoti:

LVVA, 265. fonds, 3. apraksts, 67. lieta.

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. – Москва: Русский путь, 2014,  стр. 170–173.

Людмила Оболенская-Флам. Памяти Веры Лихачёвой и Галины Черновой.

I. Bite. Latvijas balets.  Rīga, 2002.

G. Štāls. Latviešu balets. Rīga, 1943, 47.–48. lpp.

 

           Tekstu sagatavoja Ludmila Flama un Marina Mihaileca

Ilustrācijas tēmai