Vera Jakobi

Vera Jakobi (skatuves pseidonīms Vera Ļihačova, pēc apprecēšanās – Jengaličeva; 1910. g. 25. septembrī Vitebskā, Krievijas impērijā – 2004. g. 28. augustā Briselē, Beļģijā) – Latvijas Nacionālās operas prīmabalerīna 1930.–1944. gadā.

Nākamā baletdejotāja ir dzimusi jurista Pētera (Pjotra) Jakobi ģimenē. Pēc lielinieku nākšanas pie varas Krievijā Jakobi ģimene apmetās uz dzīvi Rīgā, neatkarīgajā Latvijas Republikā. 1930. gadā Vera Jakobi absolvējusi Olimpiādas Ļišinas ģimnāziju un pēc gada – bijušās Sanktpēterburgas Marijas teātra prīmabalerīnas Aleksandras Fjodorovas privāto baleta studiju. Baleta studijā topošā balerīna mācījās sešus gadus.

Kad Vera Jakobi sāka dejot uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves, viņas tēvs pēkšņi aizliedza afišās minēt uzvārdu Jakobi. Izpalīdzēja Veras māte – viņas pirmslaulības uzvārds bija Ļihačova, un viņa atļāva meitai to lietot kā skatuves pseidonīmu. Tā Latvijas baleta vēsturē ienāca baletdejotāja Vera Ļihačova.

1930. gadā Vera Ļihačova (Jakobi) dejoja tikai dažās baleta izrādēs, taču no 1931. gada un līdz 1944. gadam viņa uzstājās kā pilntiesīga Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta trupas soliste.

1943. gadā Rīgā izdotajā grāmatā “Latviešu balets” Georgs Štāls šādi raksturojis baletdejotāju Veru Ļihačovu:

“Apdāvinātība ļauj uzņemties vissarežģītākās lomas un tās parādīt izlīdzinātā apdarē, nesniedzot tomēr tajās sevišķi spilgtu īpatnību. Atbildīgus uzdevumus atrisina tehniski droši un izteiksmē korekti, parāda gaumi, stila izpratni. Priekšnesums ir kulturāls un apvaldīts, labas skolas un mēra izjūtas grožots.”

1939. gada 23. jūlijā Svētā Panteleimona Dziednieka pareizticīgo baznīcā Baldonē notikusi dubultlaulību ceremonija: Vera Jakobi laulājās ar kņazu Nikolaju Jengaličevu un viņas māsa Anna (Asja) Jakobi – ar kņazu Andreju Jengaličevu (tādējādi divas māsas apprecējās ar diviem brāļiem). Atšķirībā no Annas, Veras laulības dzīve nebija visai ilgstoša – Otrā pasaules kara beigās Vera un Andrejs Jengaličevs izšķīrās.

1944. gadā Vera Jakobi (Ļihačova) kopā ar māti Suzannu Jakobi un māsu Zuzannu devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Otrā pasaules kara beigas viņas sagaidīja Francijas okupācijas zonā Vācijā. Vera Jakobi (Ļihačova) pelnījusi iztiku, pasniedzot dejas stundas.

Pēc mātes radu ielūguma Vera Jakobi kopā ar savu māti, māsu Zuzannu un audžudēlu Aleksandru (Šuriku), kurš 1943. gadā bija izglābts no Salaspils koncentrācijas nometnes, devās uz franču Maroku un apmetās uz dzīvi Rabātā. Šeit 1947. gadā Vera Jakobi atklājusi savu baleta skolu, starp viņas audzēknēm bija arī princese Amina, sultāna Muhameda V jaunākā meita.

Lūk, fragments no Ludmilas Flamas (Veras Jakobi māsas meitas) atmiņām:

“Par īstu notikumu Marokas galvaspilsētas kultūras dzīvē kļuva ikgadējās izrādes, kuras Vera iestudējusi kopā ar saviem audzēkņiem. Gadu no gada tās kļuva arvien profesionālākas. [..] Dalībai izrāžu tapšanā viņa iesaistījusi divus lieliskus Marokā tolaik dzīvojošus krievu māksliniekus – Vladimiru Žedrinski un Rostislavu Sazonovu. Viņi abi zīmējuši dekorācijas un tērpu skices. Dažus tērpus vecmāmiņa Suzanna pašuvusi pēc Veras audžudēla Šurika zīmējumiem – viņam bija lieliska gaume un zināšanas par dzīvi dažādos laikmetos. Vietējās preses recenzijas par izrādēm vienmēr bija slavinošas, tajās tika uzsvērts nozīmīgs ieguldījums, kuru Vera Ļihačova devusi Marokas kultūras dzīvē.”

1968. gada 13. decembrī Rabatā mirusi Veras māte – Suzanna Jakobi. 1985. gada 12. martā aizsaulē aizgājusi Veras māsa – Zuzanna (Biba) Žuravska. Palikusi viena, Vera Jakobi (Ļihačova) devās uz Briseli, kur dzīvoja viņas māsa Anna (Asja) Jengaličeva.

Veras Jakobi (Ļihačovas) audžudēls Aleksandrs (Šuriks) Kazjuss-Jakobi apprecējās un aizbrauca strādāt uz Abidžanu Kotdivuārā. Savas audžumātes pirmsnāves nedēļās viņš visu laiku bija pie viņas. Drīz pēc tam Francijā viņš pats nomiris no vēža.

Vera Jakobi (Ļihačova, Jengaličeva) ir mirusi 2004. gada 28. augustā Briselē (Beļģijā).

Veras Ļihačovas (Jakobi) baleta partijas LNO:

soliste Triju grāciju dejā (L. Delība baletā “Silvija”, 1931. g.);

Polovciešu meitene (A. Borodina “Polovciešu dejās” operā “Kņazs Igors”, 1931. g.);

padetruā (Ā.Š. Adāna baletā “Žizele”, 1932. g.);

Grizete (baleta izrādē “Sapņojums” ar F. Šūberta, F. Lista mūziku, 1932. g.);

Tao Hoa (R. Gliēra baletā “Sarkanā magone”, 1933.g.);

padekatrs (A. Glazunova, R. Drigo baletā “Amarilla”, 1933.g.);

Odīlija (P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers”, 1934. g.);

padertuā Sniega pārslas (P. Čaikovska baleta “Riekstkodis”, 1934.g.);

soliste Maijpuķīšu dejā (Jāņa Mediņa baletā “Mīlas uzvara”, 1935. g.);

Odaliska (Ā.Š. Adāna baletā “Korsārs”, 1935. g.);