Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Mickevičs

Nikolajs Mickevičs

Nikolajs Mickevičs (1902. g. 16. janvārī Baldonē, Kurzemes guberņā – 1993. g. 17. martā Prinstonā, Ņūdžersijas štatā, ASV) – Jekaterinas Jakobi vīrs.
Nikolaja Mickeviča tēvs Ādams Rimvids-Mickevičs (1865–1919 vai 1920) bērnībā bija katolis. Divu gadu vecumā, kļuvis par bāreni, viņu audzināja mātes brālis, kurš iepotēja viņam krievisku garu un pievērsa viņu pareizticībai.  Nikolajs ir beidzis ģimnāziju Kovno (Kauņā), pēc tam studējis Meža institūtā Pēterburgā. Savu karjeru sāka kā mežzinis Samarā, pēc tam viņš strādāja Igaunijas un Kurzemes guberņā. Viņš uzdienēja līdz Triju Baltijas guberņu zemkopības un valsts īpašuma Baltijas pārvaldes priekšnieka amatam.
Nikolaja Mickeviča māte Elizabete, dzimusi baronese Bukshēvdena (Ziemeļvācijā pazīstama  dzimta, kurai piederīgs pārstāvis ir arī bīskaps Alberts, Rīgas dibinātājs 1201. gadā).
1911. gadā pēc Ādama Mickeviča  projekta Baldonē tika uzcelta Baltā pils. Taču drīz sākās Pirmais pasaules karš, bija kara jukas, iznākumā nodibinājās neatkarīgā Latvija. Nikolajs, vēl nesasniedzis pilngadību, kļuva par bāreni: vispirms nomira viņa māte, pēc tam – arī tēvs. Viņa īpašumā nonākusī Baltā pils netika karā skarta un bija saglabājusies, taču ģimenes iekrājumi gāja bojā, Nikolajs cieta lielu trūkumu. Reiz Rīgā uz ielas  viņš nejauši satika savu paziņu Pjotru Jakobi, kurš piedāvāja jauneklim apmesties Jakobi ģimenē.
1922. gadā Jakobi meita Jekaterina kļuva par Nikolaja sievu. jaunlaulātie apmetās Baltajā pilī, kur bieži sapulcējās visa Jakobi ģimene. 1923. gada 20. jūnijā piedzima Mickeviču meita Veronika, bet 1929. gada 10. martā – dēls Deniss.
Drīz pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas (1939. gada 23. augustā) sākās vācu izcelsmes cilvēku repatriācija no Latvijas. Repatriācijas vilnim pievienojās arī Mickeviču ģimene.   Lielāko kara daļu ģimene Mickeviči (tāpat kā citi izceļotāji no Baltijas valstīm) uzturējās nacistu okupētajās  poļu rietumzemēs. Kara beigas ģimene sagaidīja Austrijā, Mondzē, netālu no Zalcburgas. Lai iegūtu vidējo izglītību, dēls Deniss pārcēlās uz pārvietoto personu nometni Paršā, kur bija nodibināta krievu ģimnāzija. Lūk, ko savās atmiņās raksta Deniss Mickevičs: “Parša krievu nometnē mitinājās ap divi tūkstoši iemītnieku. Apmēram pusi bija vecie, pirmskara emigranti, galvenokārt no Dienvidslāvijas, otrais vilnis ieplūda no vāciešu okupētās Padomju Savienības daļas: tie bija kazaki, vlasovieši, politiski vajātie un vienkārši kara vētru šurp atpūstie. [..] Patiesībā izveidojās visu kārtu krievu cilvēku īsta solidaritāte.”
Deniss apraksta arī turpmāko savas ģimenes dzīvesceļu: “Kad es biju beidzis ģimnāziju, vecāki un es vēl trīs gadus gaidīja vīzu iebraukšanai Amerikā. [..]  Pa to laiku es pierakstījos Grācas Universitātē, pēc tam pārgāju studēt uz Zalcburgas Universitāti un strādāju par muzikantu. Beidzot, 1952. gada martā mēs kā vieni no pēdējiem krieviem šajā nometnē no Brēmenes pa jūras ceļu devāmies uz Ņujorku.”
Denisa māsīca Ludmila papildina šīs atmiņas: “Sākumā Nikolajs un Jekaterina Mickeviči strādāja par apkalpojošo personālu psihiatriskā slimnīcā. Vēlāk viņi apmetās uz dzīvi Ņūheivenas pilsētā, kur tēvocis Nika dabūja darbu stikla izstrādājumu fabrikā. Būdams ļoti reliģiozs, viņš aktīvi piedalījās baznīcas dzīvē, sākumā Satikšanas svētku baznīcā, kas bija uzcelta Stratfordas pilsētā  par  lidmašīnu konstruktora  Igora Sikorska līdzekļiem, vēlāk – turpat Stratfordā, Svētā  Nikolaja baznīcā, kuru viņš pats palīdzēja uzcelt.”
Pēdējos savas dzīves gadus Nikolajs  Mickevičs dzīvoja pie meitas Veronikas (laulības uzvārdā Doļenko) Prinstonā, Ņūdžersijas štatā, šeit viņš nomira slimnīcā 1993. gada 17. martā.

Tekstu sagatavoja Ludmila Flama
 

Informācijas voti:


Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.
Денис Мицкевич. Преломления эмигрантского опыта. – В кн.: Судьбы поколения 1920–1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания. Редактор-составитель Людмила Флам. – Москва: Русский путь, 2006.
Родные отражения. Каталог персоналий автографов. / Сост. И.Е. Иванченко. – Москва: Вече, 2014, стр. 126–127.

Ilustrācijas tēmai