Sākumlapa > Tēmas > Personas
Sergejs Černovs

Sergejs Černovs

Sergejs Černovs (1905. g. 18. decembrī Ņižņijnovgorodā – 1992. g.  2. jūnijā  Ņūsmirnā, Floridas štatā, ASV) –  inženieris,  pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un publicista Pjotra Jakobi  meitas Zinaīdas Jakobi (1908–1995) vīrs.

Sergeja tēvs ir inženieris Nikolajs Černovs (1882–1951), māte Marija, dzimusi Golovanova (1885–1969), pazīstamā mūzikas darbinieka Nikolaja Golovanova māsīca.

Sergeja vecāki emigrēja no Padomju Krievijas uz Vāciju, uz Berlīni. Tur Sergejs pabeidza krievu ģimnāziju. Jaunībā Sergejs sapņoja kļūt par tālbraucēju kapteini, taču šim sapnim nebija lemts piepildīties. Pēc tēva neatlaidīga lūguma viņš Vācijā sāka studēt inženierzinātnes, bet viņa studiju laikā Černovu laulātais pāris kopā ar meitu Gaļinu  divdesmito gadu beigās pārcēlās uz dzīvi Rīgā.

Nikolajs Černovs šeit atvēra nelielu fabriku, meita Gaļina iestājās Aleksandras Fjodorovas baleta studijā. Kopš 1930. gada Gaļina uzstājās Latvijas Nacionālās  operas baleta trupā, visai drīz viņa kļuva par baleta solisti (aizgāja no baleta nacistu okupācijas laikā, iespējams, 1942. gadā – L. F.).

Sergejs pēc inženiera diploma saņemšanas  atbrauca pie savas ģimenes Rīgā un sāka strādāt (izņemot laiku, kad viņam bija jāpilda karadienests) tēva fabrikā. Viņa māsa Gaļina draudzējās ar balerīnu Veru Jakobi, un šīs draudzēšanās  laikā Sergejs iepazinās ar jurista Pjotra Jakobi meitu Zinaīdu. 1930. gada 27. aprīlī abi salaulājās Rīgā Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē. 1931. gada 14. jūnijā Černovu ģimenē piedzima meita Ludmila (laulībā uzvārds Oboļenska, Flama).

Pēc kāzām Zinaīda sāka šūt pēc pasūtījuma kleitas. Tas izrādījās labs atbalsts ģimenes budžetā, jo Černova-tēva fabrikā ražošana ne vienmēr noritēja gludi, un sākumā jaunā ģimene nedzīvoja turīgi. Taču ar laiku ģimenes labklājība uzlabojās: Sergejs sāka strādāt par inženieri  vagonbūves rūpnīcā “Vairogs” un Zinaīda atvēra savu modes salonu.

Taču Černovu ģimenes mierīgā dzīve, tāpat kā daudzu citu ģimeņu dzīve Latvijā, tika pārtraukta: Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā un sekojošās represijas, kas skāra arī Jakobi ģimeni, radīja satraukumu un bailes par nākotni. Tādēļ Otrā pasaules kara beigās Černovu ģimene nolēma aizbraukt no Rīgas uz Rietumiem, lai gan pieņemt šādu lēmumu viņiem bija ļoti  grūti. Bet Sergeja vecāki nevēlējās braukt prom.

Nikolajs Černovs nomira Rīgā 1951. gadā, viņu apglabāja Pokrova kapsētā. (Kad šīs kapsētas vienu gabalu nolīdzināja, viņa un Mavrikija Jakobi mirstīgās atliekas pārapbedīja Begrovu ģimenes kapu nodalījumā.) 1956. gadā Sergeja māsai Gaļinai (pirmajā laulībā Leonaite, otrajā – Braunšveiga) izdevās izsaukt māti uz Rietumvāciju, no kurienes viņa drīz ar Tolstoja labdarības fonda atbalstu aizbrauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm, sākumā apmetās kopā ar māsām Jakobi Ņujorkā, bet vēlāk pārcēlās uz ārpilsētas vasarnīcu rajonu Sīklifu, šeit  Sergeja un Gaļinas māte nomira 1969. gadā.

Pēc aizbraukšanas no Rīgas Černovi kopā ar audžumeitu Tasju vispirms nonāca Vācijā, pēc tam viņi devās uz Maroku, bet 1954. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs.

Lūk, izvilkums no Ludmilas Flamas atmiņām: Mēs aizbraucām no Rīgas uz Vāciju 1944. gada jūlijā. Braukt prom negribējās, taču 1940.–1941. gada padomju okupācijas terors nebija aizmirsts. Perspektīva nokļūt Vācijā vilināja maz, cerības deva tikai tas, ka Trešā Reiha dienām tuvojās gals. Cerējām uz iespēju nokļūt pie Rietumu sabiedrotajiem. Vispirms ceļš aizveda mūs uz Vācijas dienvidiem, nokļuvām senlaicīgā, “faustiskā” universitātes pilsētiņā Freiburgā. Drīz pilsētu pilnīgi sabombardēja un mēs ar vecmāmiņu Suzannu devāmies pie  krustmātes Katjas uz Poznaņu. Kad šeit sākās padomju armijas uzbrukums un bija dzirdama kanonāde, mēs devāmies cauri Berlīnei uz dienvidiem, Šveices virzienā, taču manas pieņemtās māsas slimības dēļ iestrēdzām netālu no Leipcigas. Tur mēs arī sagaidījām amerikāņu armiju.

Pēc tam bija pārvietoto personu nometne Manheimā, kur mūs divreiz dienā baroja ar zirņu zupu, un šeit mēs bijām liecinieki, kā piespiedu kārtā mēģināja repatriēt padomju pilsoņus. Mēs kā  Latvijas pilsoņi repatriācijai nebijām pakļauti, bet nometnē bija daudz ukraiņu, kurus saskaņā ar Jaltas vienošanos vajadzēja sūtīt atpakaļ uz mājām. Par laimi, mūsu nometnes amerikāņu priekšnieks, redzēdams cilvēku gājienu  baltos apsegos, kuri drīzāk bija gatavi nomirt nekā nokļūt dzimtenē, pats uz savu risku pavēlēja karavīru daļām aiziet prom no nometnes.

Pēc kāda laika mēs pārbraucām uz Minheni. Tur tēvs kopā ar diviemkompanjoniem uzsāka nelielu darījumu, bet  es iestājos krievu ģimnāzijā “Žēlsirdīgais samarietis”. Izpostītajā Vācijā ārzemniekiem nebija nekādu iepriecinošu nākotnes izredžu. Visi centās aizbraukt – kā kurš vien varēdams: citi devās uz raktuvēm Beļģijā, citi tiecās nokļūt pāri okeānam uz Dienvid vai Ziemeļameriku, vai arī  uz Maroku.

Pēc tam, kad ar mūsu dokumentiem un ar mūsu vārdiem uz ASV aizbrauca  cita ģimene (tādi gadījumi bija), vecāku izvēlē palika Maroka, kur jau dzīvoja vecmāmiņa un mātes māsas. Tēvs noslēdza līgumu ar franču firmu Kasablankā, lai strādātu smagu fizisku darbu. Māte uzņēmās darbu “ar savu šujmašīnu”, pie viņas pasūtīja šūt apģērbus  ārzemju diplomātu un lieluzņēmumu vadītāju sievas. Mātes sakari palīdzēja tēvam: nostrādājis līgumā paredzēto laiku, viņš pēc gada dabūja darbu specialitātē (viņš strādāja benzīna uzpildes stacijā Agādīras pilsētā, vēlāk – amerikāņu aviācijas bāzes celtniecībā).

Tolaik Kasablankā bija apmetusies visai liela krievu kolonija, es aktīvi nodarbojos ar krievu skautiem. Taču Maroka bija tikai īslaicīga piestātne mūsu kā bēgļu ceļā. Maroka pārstāja būt par Francijas protektorātu, un eiropiešu lielākajai daļai šeit vairs nebija vietas, viņi sāka aizbraukt:  franči devās uz Franciju,  krievi lielākoties – uz Ameriku.

1952. gadā Ludmila aizbrauca no Marokas uz Minheni, kur sāka strādāt radiostacijas “Amerikas balss” Eiropas nodaļā.

Zinaīda un Sergejs Černovi kopā ar Tasju 1954. gadā aizbrauca uz ASV un apmetās uz dzīvi Ņūheivenas pilsētā, Konektikutas štatā, netālu no Mickeviču dzīvesvietas. (Sergeja māsa Gaļina ar ģimeni ieradās ASV 1957. gadā un apmetās Kalifornijā.)

Sergejs Černovs sākumā strādāja par rasētāju, pa vakariem mācījās universitātē un panāca, ka tika atzīts viņa inženiera diploms. Vēlāk viņš atvēra savu uzņēmumu. Zinaīda Černova pirmoreiz mūžā varēja nestrādāt un tolaik viņa aizrāvās ar glezniecību.

Černovu laulātais pāris savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Floridā. Pēc vīra nāves Zinaīda Černova  savu pēdējo stundu sagaidīja meitas Ludmilas mājā Mērilendas štatā.

 

Informācijas avots:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

                                                                           Tekstu sagatavoja Ludmila Flama      

Ilustrācijas tēmai