Jekaterina Mickeviča

Jekaterina Mickeviča

Jekaterina Mickeviča (dzimusi  Jakobi; 1903. g. 14. jūnijā Sanktpēterburgā – 1976. g.  28.  aprīlī Ņūheivenā, Konektikutas štatā, ASV) – pazīstamā jurista, sabiedriskā  darbinieka un publicista Pjotra Jakobi meita.

Jakobi ģimenē Jekaterina bija vecākā meita un otrais bērns. Viņa kopā ar māti, brāļiem un māsām 1919. gada sākumā aizbrauca no Petrogradas uz Rīgu (ģimenes tēvs pievienojās viņiem vēlāk). Pēterburgā Jekaterina mācījās kņazienes Oboļenskas ģimnāzijā, bet izglītību nācās pabeigt jau Rīgā, O. Ļišinas ģimnāzijā. Viņa dziedāja Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīcas korī. 1922. gadā viņa apprecējās ar  Nikolaju Mickeviču, Baltās pils Baldonē īpašnieku. Šeit 1923. gada 20. jūnijā piedzima meita Veronika, bet 1929. gada  10. martā – dēls Deniss.

Pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas (1939. gada 23. augustā) sākās vāciešu izcelsmes cilvēku repatriācija no Latvijas. Repatriantu straumei pievienojās arī  Mickeviču ģimene, jo Nikolaja māte grāfiene Buksgevdena bija cēlusies no senas vācu bruņinieku dzimtas. Kara lielāko daļu Mickeviču ģimene (tāpat citi  izceļotāji no Baltijas valstīm) dzīvoja vāciešu okupētajās poļu rietumu zemēs.  Kara beigas ģimene sagaidīja Austrijā, Mondzē (Mēnessezers) pilsētiņā, netālu no Zalcburgas, no šejienes pēc dažiem gadiem viņi pārcēlās uz krievu pārvietoto personu nometni, lai tur nokārtotu nepieciešamās formalitātes, kas nepieciešamas ieceļošanai uz dzīvi  ASV.

1952. gadā Mickeviču laulātais pāris ar dēlu Denisu saņēma atļauju iebraukt ASV, uz  kurieni jau agrāk bija aizbraukusi Veronika  kopā ar vīru  Valentīnu Doļenko. Jekaterinas māsasmeita Ludmila Flama atceras: “Sākumā Nikolajs un Jekaterina strādāja apkalpojošā personāla statusā psihiatriskā skimnīcā. Vēlāk viņi pārcēlās dzīvot uz Ņūheivenas pilsētu, kur tēvocis Nika dabūja darbu stikla izstrādājumu fabrikā.” (Sk.: Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. Москва: Русский путь, 2014, c. 173.)

Lūk, ko viņa raksta tālāk: “Krustmāte Katja bija apbrīnojams cilvēks, viņa bija visapdāvinātākā no visām māsām – viņai bija lieliska muzikālā dzirde, ļoti muzikāla, viņai bija talants arī zīmēšanā, bet visi talanti atkāpās no aicinājuma rakstīt dzeju. Viņa vienkārši nevarēja nerakstīt. Atceros, kad mamma, es un mana audžumāsa kara beigās nokritām kā sniegs viņai uz galvas Poznaņā, krustmāte Katja dažkārt līdz pašam pusdienlaikam neatvilka aizkarus no loga savā guļamistabā, tā paildzinādama nakts ilūziju, lai neaizlidotu iedvesma. [..] Savus dzejoļus krustmāte Katja lasīja mums reti un nekur  tos nepublicēja. Taču kā man patika viņā klausīties tajā  izsalkušajā un aukstajā 1944.–1945. gada ziemā Poznaņā, kad viņa paņēma ģitāru un savā samtainajā balsī dziedāja savus mūzikā pārtapušos dzejoļus. Gandrīz visi dzejoļi bija piesātināti ar nostalģiju, ne tik daudz par zaudēto Krievzemi, bet tieši par Pēterburgu.”

Jekaterina Mickeviča nomira 1976. gada 28. aprīlī Ņūheivenā, Konektikutas štatā, ASV.

 

Ludmila Flama

 

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Денис Мицкевич. Преломления эмигрантского опыта. – В кн.: Судьбы поколения 1920–1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания. Редактор-составитель Людмила Флам. – Москва: Русский путь, 2006.

Родные отражения. Каталог персоналий автографов. / Сост. И.Е. Иванченко. – Москва: Вече, 2014, стр. 126–127.

Ilustrācijas tēmai